«Jūs taču neiesiet projām, dakter?» mērs gaudodams saka. «Jūs taču nedomājat aiziet un ļaut man nomirt ar šiem pārkarsušajiem klavieru kauliņiem, vai ne?»
«Jau visparastākajai cilvēcībai vien, doktor Vo-tprū,» saka misters Bidls, «vajadzētu aizkavēt jūs pamest līdzcilvēku nelaimē.»
«Kad jūs būsiet ticis galā ar to savu zirgu,» es aizrādu, «atcerieties, ka mani sauc — dokors Vo-hū.» Un tad es atgriežos pie gultas un atmetu atpakaļ savus garos matus.
«Mister mēr,» es saku, «jums ir tikai viena cerība. Zāles jums nedos nekādu labumu. Bet ir vēl cits spēks, augstāks par zālēm, lai gan arī tās nav nekādas zemās — vismaz cenas ziņā ne,» es saku.
«Un kas tas būtu?» viņš jautā.
«Zinātniski pierādījumi,» es saku. «Gara uzvara pār ferulām. Pārliecība, ka nav nekādu ciešanu vai slimību, vienīgi tās, kas rodas, kad mēs jūtamies neveseli. Atzīstiet savu atpalicību! Pierādiet to!»
«Kas tās, dakter, ir par parafernām, par kurām jūs tur runājat? Vai tik jūs neesat sociālists, ko?»
«Runāju par diženo psihiskās finansēšanas doktrīnu,» es paskaidroju, «par zemapzinīgas ilūziju un meningīta teleterapijas apgaismības skolu, par to brīnišķīgo telpatlētiku, kas pazīstama ar nosaukumu personīgais magnētisms.»
«Vai jūs, dakter, protat to iztaisīt?» mērs apjautājas.
«Esmu viens no Iekšējā Kapitula Solo Sanhedriniem un Pseidosersoņiem,» es saku. «Kroplie sāk runāt un aklie staipīt kaklus, tiklīdz es viņiem pietuvinu rokas. Esmu medijs, koloratūrhipnotizētājs un spirtisks metagnoms. Nesenajos seansos pie Ēnas Ārboras, tikai pateicoties man, nelaiķis Etiķa esences kompānijas prezidents varēja ierasties uz zemes, lai sazinātos ar savu māsu Džeinu. Jūs redzat mani uz ielas,» es saku, «pārdodam zāles trūcīgajiem. Viņus ar magnētismu es neārstēju. Neiešu jau to izmainīt sīknaudā, jo vairāk par sīknaudu maksāt viņi man nespēj.»
«Vai mani jūs uzņemtos ārstēt?» mērs jautā.
«Paklausieties,» es saku. «Visur, kur esmu bijis, man ir iznācis ne mazums nepatikšanu ar mediķu biedrībām. Es nenodarbojos ar medicīnu. Bet, lai glābtu jūsu dzīvību, ārstēšu jūs ar psihoterapiju, ja jūs kā mērs apsolāties necilāt patenta jautājumu.»
«Protams, apsolos,» viņš saka. «Un nu, dakter, ķerieties pie darba, jo tās sāpes nāk atkal virsū.»
«Mans honorārs būs divsimtpiecdesmit dolāru,» es saku, «izveseļošanās garantēta divos seansos.»
«Lai notiek!» mērs saka. «Es to samaksāšu. Domāju, ka tik daudz mana dzīvība ir vērta.»
Apsēdos pie gultas un raudzījos viņam tieši acīs.
«Un nu,» es saku, «izmetiet to kaiti no galvas. Jūs neesat slims. Jums nav ne sirds, ne klavikulas, ne elkoņa kaula, ne smadzeņu, ne kaut kā cita. Jūs nemanāt nekādu sāpju. Atzīstiet savus maldus. Tagad jūs jūtat, ka sāpes, kuru jums nebija, norimst, vai ne?»
«Es, dakter, patiešām jūtos kādu drusciņu labāk, nolāpīts, ja tas nav tiesa,» mērs saka. «Tagad vēl maķenīt pamēļojiet, ka man kreisajā sānā tā pampuma nemaz nav, un es domāju, ka varēšu uzslieties sēdus un ieēst desu ar griķu plāceņiem.»
Izdarīju ar rokām dažas pasijas.
«Tagad iekaisums ir pārgājis,» es saku. «Tūkums perihēlija labajā daivā ir noplacis. Jums nāk miegs. Jūs vairs nevarat noturēt vaļā acis. Pagaidām slimība ir apturēta. Un nu jūs esat iemidzis.»
Mērs lēnām aizvēra acis un sāka krākt.
«Pavērojiet, mister Tidl,» es saku, «mūsdienu zinātnes brīnumus.»
«Bidl,» viņš izlabo. «Kad jūs pabeigsiet tēvoča ārstēšanu, doktor Fu-tu?»
«Vo-hū,» es saku. «Es atnākšu atkal rīt vienpadsmitos. Kad viņš pamodīsies, iedodiet viņam astoņus pilienus terpentīna un trīs mārciņas bifšteka. Arlaburītu.»
Nākamajā rītā es aizgāju noliktajā laikā. «Nu, mister Rīdi,» es saku, kad viņš atvēra guļamistabas durvis, «kā tad tēvocim šorīt klājas?»
«Šķiet, ka daudz labāk,» jaunais cilvēks atbild.
Mēra sejaskrāsa un pulss bija uz goda. Noturēju otru seansu, un viņš teica, ka nu sāpes esot izzudušas līdz pēdējam.
«Tagad,» es saku, «jums vēl vienu vai divas dienas vajadzētu palikt gultā, un tad jūs atkal būsiet uz pekām. Cik labi, mister mēr, ka man gadījās būt Fišerhilā,» es saku, «jo visa to dziedniecisko līdzekļu pārpilnība, kurus izmanto parasto skolu medicīna, nebūtu spējusi jūs glābt. Un nu, kad maldi ir izgaisuši un sāpes izrādījušās nepatiesīgas, pievērsīsimies iepriecinošākām lietām — teiksim, divsimtpiecdesmit dolāru honorāram. Tikai, lūdzu, bez čekiem — man gandrīz tikpat maz patīk parakstīt savu vārdu čeka mugurpusē kā tā priekšpusē.»
«Man tepat ir skaidra nauda,» mērs saka, izvilkdams no spilvena apakšas kabatas portfeli.
Viņš noskaita piecas piecdesmit dolāru banknotes un tur tās rokā.
«Atnes kvīti!» viņš saka Bidlam.
Parakstīju kvīti, un mērs pasniedza man naudu. Es to rūpīgi noglabāju iekškabatā.
«Un nu, inspektor, izpildiet savu pienākumu,» mērs smīnēdams saka un nepavisam vairs neatgādina slimnieku.
Misters Bidls uzliek man roku uz pleca.
«Saskaņā ar štata likumiem,» viņš saka, «jūs, doktor Vo-hū vai, pareizāk sakot, Pīters, esat apcietināts par neatļautu nodarbošanos ar medicīnu.»
«Kas jūs tāds esat?» es noprasu.
«Es jums pateikšu, kas viņš ir,» mērs saka, pieceldamies gultā sēdus. «Misters Bidls ir Štata mediķu biedrības nolīgts detektīvs. Viņš ir jūs izsekojis piecu apgabalu robežās. Vakar viņš atnāca pie manis, un mēs jūsu noķeršanai izstrādājām šo plānu. Domāju, ka šajā pusē jūs vairs nedakterēsiet, mister Šarlatān. Ko jūs tur tādu, dakter, teicāt, kas man tā esot par kaiti?» mērs smejas, «Kombinēts... Nu, katrā ziņā man šķiet, ka smadzeņu atmiekšķēšanās tā nebija.»
«Detektīvs,» es saku.
«Pareizi,» Bidls apstiprina. «Man jūs vajadzēs nogādāt pie šerifa.»
«Nu, to mēs vēl redzēsim,» es saku, sagrābju Bidlu aiz rīkles un gandrīz izmetu viņu pa logu, bet viņš izvelk revolveri un pabāž to zem mana zoda, un es kļūstu rāms. Tad viņš uzliek man roku dzelžus un izņem no manas kabatas naudu.
«Apliecinu,» viņš saka, «ka tās ir tās pašas banknotes, kuras mēs ar jums, tiesnesi Benks, iezīmējām. Atdošu tas šerifam, kad nokļūsim viņa kancelejā, un viņš jums atsūtīs kvīti. Tās vajadzēs izmantot tiesā par lietiskiem pierādījumiem.»
«Labi, mister Bidl,» mērs saka. «Nu, dakter Vo-hū,» viņš turpina, «kādēļ jūs tagad nedemonstrējat savu telpatlētiku? Vai tad jūs ar zobiem nevarat izvilkt tam magnētismam korķi un ar kaut kādu fokusu aizburt no rokām tos dzelžus?»
«Ejam, inspektor,» es cienīgi saku. «Tādus sīkumus jau nav ko ņemt galvā.» Un tad es pagriežos uz vecā Benksa pusi un žvadzinu savas važas.
«Mister mēr,» es saku, «drīz pienāks laiks, kad jūs ticēsiet, ka personiskais magnētisms ir nepārspējams. Un jūs pārliecināsieties, ka tā tas būs arī šoreiz.»
Un es domāju, ka bija arī.
Kad bijām nokļuvuši gandrīz līdz vārtiem, es saku: «Tagad mēs vēl varam kādu satikt. Manuprāt, būtu labāk, ja tu, Endij, tos noņemtu un...» Kā? Nu protams, tas bija Endijs Takers. Tā bija viņa iecere, un šādi mēs tikām pie kapitāla, ar ko uzsākt kopējus veikalus.
Astoņkājis sēklī
— Trests pats ir sava visvājākā vieta, — Džefs Pīterss sacīja.
— Tas, — es iebildu, — izklausās pēc viena no tādiem neizprotamiem izteicieniem kā, piemēram, «Kāpēc ir policists?».