Viņš jūsmīgi uzsita krūšu apvidū pa svārkiem.
Ieguldīju zelta raktuvju akcijās, — viņš paskaidroja, — līdz pēdējam centam. Katras nominālvērtība viens dolārs. Gada laikā tai jāpieaug par piecsimt procentiem. Atbrīvotas no nodokļiem. Zilās alveida raktuves. Atklātas tikai pirms mēneša. Jums pašam arī derētu iegādāties, ja vien jums pie rokas ir kāds lieks dolārs.
Dažreiz, — es sacīju, — tādas raktuves nav..,
O, šīs ir solīda padarīšana, — Džefs sacīja. — Jau apzināta rūda par piecdesmit tūkstošiem dolāru un garantēta peļņa desmit procentu mēnesī.
Viņš izvilka no kabatas garu aploksni un nometa to uz galda.
— Vienmēr nēsāju līdzi, — viņš sacīja. — Lai Kramplauzis nevarētu samaitāt un Kapitālists ielauzties un tās atšķaidīt.
Aplūkoju skaisto, estampa tehnikā veidoto vērtspapīru.
Ak tad Kolorado, — es sacīju. — Starp citu, Džef, kā sauca to vīreli, kas devās uz Denveru, — to pašu, ko jūs ar Billu sastapāt stacijā?
Elfreds E. Rikss, — Džefs sacīja, — tāds bija tā dergļa apzīmējums.
Kā redzams no paraksta, — es saku, — šīs zeltraktuvju sabiedrības prezidenta vārds ir E. L. Frederikss. Man ienāca prātā...
Parādiet man to akciju! — Džefs skubīgi sacīja, gandrīz raušus izraudams to man no rokas.
Lai cik necik mazinātu viņa apmulsumu, es pieaicināju viesmīli un pasūtīju vēl vienu Barberas vīna pudeli. Manuprāt, tas arī bija viss, ko es viņa labā spēju darīt.
Cūcīgā ētika
Vilcienā, kas devās uz austrumiem, es iegāju smēķētāju vagonā un atradu tur priekšā Džefersonu Pītersu, vienīgo cilvēku uz rietumiem no Vobešas upes, kuram ir galva uz pleciem un kurš vienā laikā spēj likt lietā lielās puslodes, smadzenītes un iegarenās smadzenes.Džefa darbalauks ir nepretlikumīga ierāve. Atraitnēm un bāriņiem no viņa nav ko baidīties — viņš ir tikai lieko līdzekļu samazinātājs. Vislabprātāk viņš tēlo mērķaputnu, kam izšķērdētājs vai neapdomīgs ieguldītājs var mēģināt ar dažiem nenozīmīgiem dolāriem trāpīt. Mēli viņam bez grūtībām atraisa tabaka, tālab ar divu resnu un viegli degošu Havanas cigāru palīdzību es tiku pie viņa jaunākā Autolika dēku stāsta.
— Nozarē, kurā darbojos, — Džefs sacīja, — visgrūtākais ir atrast krietnu, uzticamu un neapšaubāmi godīgu līdzdalībnieku, ar ko sadarboties kādā ierāves pasākumā. Pat daži vislabākie cilvēki, ar kuriem kopā man ir iznācis pastrādāt kādu blēdību, reizēm ņēma un piekrāpa mani pašu.
Tā, piemēram, pērnvasar man ienāk prātā aizlaist uz to lauku novadu, kurā, kā dzird, čūska vēl nav paguvusi pievilt ļaudis, un apskatīties, vai nevarētu atrast kompanjonu, no dabas apveltītu ar talantu uz noziedzībām, bet panākumu vēl nesamaitātu.
Uzgāju kādu ciematu, kurā viss likās kā radīts maniem nolūkiem. Iedzīvotājiem vēl nebija kļuvis zināms, ka Ādams ir ticis padzīts, un viņi joprojām deva dzīvniekiem vārdus un sita čūskas gluži tāpat, it kā vēl būtu Ēdenes dārzā. Šo pilsētiņu sauc par Mauntnebo, un tā atrodas netālu no vietas, kur kopā sanāk Kentuki, Rietumvirdžīnija un Ziemeļkarolīna. Ko, šitiem štatiem nav kopēju robežu? Nu vienalga, kaut kur tajā pusē jau tā bija.
Nodzīvojis vienu nedēļu brīvā, lai visi pārliecinātos, ka neesmu nodokļu piedzinējs, es aizgāju uz veikalu, kur ciema lielākie mutes bajāri sacentās pīlīšu pūšanā, lai apskatītos, vai neizdosies uzokšķerēt kaut ko par man vajadzīgās sugas cilvēku.
«Džentlmeņi,» es saku pēc tam, kad mēs bijām apostījušies un sapulcējušies ap žāvēto ābolu mucu, «es nedomāju, ka visā pasaulē būtu atrodama vēl otra tāda ļaužu kopa, kurā grēks un viltus ir iemājojis tik maz kā jūsējā. Dzīvei šeit, kur visas sievietes ir dūšīgas un vēlīgas un visi vīrieši krietni un apzinīgi, ir jābūt patiešām lielīgai. Domājot par to,» es saku, «man prātā nāk Goldšteina skaistā balāde «Pamestais ciems», kurā teikts:
«Kas ir, tas ir, mister Pīters,» tirgotājs saka. «Pēc mana rēķina, mēs ir aptuvis tik tikla un gudra sabiedrība, cik vien var būt saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujas ziņām, bet, pēc mana rēķina, jūs vēl nekad nav saticis Rūfu Tātūmu.»
«Kas nav, tas nav,» saka pilsētiņas konstebls, «viņš to nemaz nav varējis. Šiten tas Rūfs visādā ziņā ir pats negantākais dienaszaglis, kāds vien ir paglābies no kārtavām. Un nu man ienāk prātā, kad man aizvakar vajadzēja izlaist Rūfu no tuptūža. Tad beidzās mēnesis, ko viņš dabūja par Jensa Gudlū nomaitāšanu. Lai gan pāris dienu pa virsu viņam neko nekaitēs.»
«Nu gatavie grābšķi,» es saku kalniešu izloksnē, «jūs tak nemēģināsiet man iestāstīt, ka te, Mauntnebo, ir kāds tik slikts cilvēks!»
«Vēl ļaunāks,» tirgotājs saka, «viņš zog rukšus.»
Nodomāju, ka vajadzēs uzmeklēt šo misteru Tātūmu, tāpēc dažas dienas pēc tam, kad konstebls izlaida Rūfu laukā, mēs iepazināmies, un es viņu uzaicināju kopīgi aizstaigāt kaut kur pie pilsētiņas pamales, pasēdēt uz kāda baļķa un parunāt par lietu.
Man bija nepieciešams dabiska laucinieciska izskata partneris, kas bez pārģērbšanās un grima varētu notēlot dažās nelielās viencēliena nekrietnībās, ko es gatavojos uzvest viesizrāžu turnejā slazdu un lamatu nozarē pa vairākām rietumštatu pilsētiņām; un šis R. Tātūms šai lomai bija kā radīts, gluži tāpat kā Fērbenkss tai, kurā viņš Elīzai neļāva noslīkt upē.
Viņam bija apmēram beisbolista augums un duļķaini zilas acis kā porcelāna sunītim uz kamīna malas, — sunītim, ar kuru krustmāte Herieta mēdza spēlēties, kad vēl bija maza meitenīte. Viņa mati mazliet sprogojās kā tai diska metēja statujai Vaitiktānav muzejā Romā, bet to krāsa atgādināja «Saulrietu Lielajā kanjonā» — kāda amerikāņu mākslinieka gleznu, kas noder dūmvada kontrolatveru aizsegšanai viesistabās. Viņš bija visīstākais lauķis — ne tur bija ko pielikt, ne ko atņemt. Tas būtu redzams pat tad, ja viņš kādā varietē priekšnesumā uzstātos ar kokvilnas bikšturi uz viena pleca un salmu virs auss.
Pastāstīju viņam, kas man vajadzīgs, un viņš ar prieku bija gatavs pieņemt manu priekšlikumu.
«Neņemot vērā tādu nenozīmīgu nedarbiņu kā cilvēka nogalināšana,» es viņam saku, «ko jūs vēl tādu esat paveicis netiešas laupīšanas vai netiesājamas iedzīvošanās nozarē, ko jūs ar lepnumu vai bez tā varētu nosaukt par pierādījumu savai piemērotībai šim postenim?»
«Kā!» viņš saka savā tādā kā dienvidnieku stieptās izrunas sistēmā. «Vait jums vēl nav nācis ausēs? Visos Blūridžas kalnos nav otra tāda vīra, melna vai balta, kas tikpat viegli kā es prot aizstiept suķi, ka neviens ne dzird, ne redz, ne noķert jaudā. Varu nocelt suķi,» viņš turpina, «no aizgalda, no lieveņa apakšas, pie siles, mežā, dienu vai nakti, viens pīpis, kur un kādos apstākļos, un uz galvošanu neviens nedzirdēs ne kvieciena. Dienās,» turpina šis cienījamais cūku aizgaldu izlaupītājs, «es ceru tikt atzīsts par pasaules čempionu suķu speršanā.»
«Cilvēkam pieklājas būt godkārīgam,» es saku, «un rukšu zagšana ir tīri pieņemama Mauntnebo, taču ārpus tās, mister Tātūm, to uzskatītu par tikpat prastu izrīcību kā «lāču» centienus nosist Masačūsetsas gāzes akciju kursu. Tomēr tā ir pietiekams apzinīguma un uzticamības pierādījums. Es jūs pieņemšu par savu kompanjonu. Man ir tūkstoš dolāru skaidrā, un ar to jūsu zemesrūķa paskatu mums biržā tā kā vajadzētu paveikties ar sabiedrības «Neturas ilgi» priekšrocības akcijām.»