Un tā mēs ar Rūfu sametās uz vienu roku un, atstājuši Mauntnebo, nokāpjam ielejā. Pa ceļam es visu laiku gatavoju viņu paredzētajai lomai tajās ierāvēs, kuras man padomā. Divus mēnešus biju noslaistījies pa Floridas peldvietām un jutos uz goda, turklāt es biju tik pārpilns visādu plānu, ka tikai ar grūtībām varēju sapogāt savu apģērbu.
Biju iecerējis izpļaut cauri vidējo rietumštatu lauksaimniecības joslai vālu deviņu jūdžu platumā, tādēļ virzījāmies uz turieni. Bet, kad mēs nokļuvām līdz Leksingtonai, atradām tur Brāļu Binkliju cirku; un zālaudzētāji zemnieki, saceldami kņadu, ieplūda pilsētā un klaudzināja ar savām paštaisītajām koka tupelēm bruģakmeņus tikpat tūļīgi un neorganizēti, kā uzsāk darbu parlamenta ārkārtēja sesija. Nekad nepaeju garām cirkam, neparaustījis vārstauklu un neievācis nelielas nodevas, tādēļ netālu no cirka apmetnes, namā, kura saimniece bija kāda atraitne no labākajām aprindām, vārdā misis Pīvija, es sev un Rūfam aizrunāju pa istabai ar pilnu pansiju. Tad aizvedu Rūfu uz gatavu drēbju veikalu un apģērbu no galvas līdz kājām. Kā jau to zināju iepriekš, viņš stipri izcēlās, kad bija uzcirties lauka liberiņos. Mēs ar veco Misficki iestūķējām viņu spilgti zilā uzvalkā ar gaišzaļu rūtojumu, vispirms zem tā uzspīlējuši modernu vesti taskīdži cilts indiāņa sejas krāsā, uzsējām sarkanu kaklasaiti un uzāvām pašas dzeltenākās kurpes visā pilsētā.
Tā Rūfa mūžā bija pirmā drēbju kārta, ja neskaita kokvilnas rāpulīšus un viņa dzimtajā ciemā parasto riekst-brūno virsvalku, un viņš tajā izskatījās tikpat nedrošs kā malajietis ar jaunu riņķi degunā.
Tovakar es aizgāju pie cirka teltīm un uzsāku čaulu spēlīti. Rūfam bija paredzēta pievilinātajā loma. Iedevu viņam viltotu banknošu vīstokli likmēm un žūksni tādu pašu noglabāju īpašā kabatā, no kā izmaksāt viņa laimestus. Nē, tā nebija neuzticēšanās, bet es gluži vienkārši nespēju rīkoties tā, lai zaudētu, ja apgrozībā bija īsta nauda. Vienmēr, kad mēģinu to darīt, mani pirksti sastreiko.
Uzstādīju savu galdiņu un sāku publikai rādīt, cik viegli uzminēt, zem kuras čaulas ir zirnītis. Tumšie lauki sapulcējās ciešā puslokā un, bikstīdami cits citu ar elkoņiem un ķircinādamies, centās piedabūt kādu izmēģināt laimi. Tas bija brīdis, kad vajadzēja atslāt Rūfam un likt uz mānīgo lodīti pa kādam piecniekam un desmitniekam, lai viņus iekustinātu. Bet no Rūfa nebija ne vēsts. Pirms tam gan es viņu savas pāris reizes tiku redzējis staigājam apkārt ar cukurotiem zemesriekstiem piebāztu muti un apskatām cirka reklāmas attēlus, taču pie manis viņš nerādījās ne tuvumā.
Viens otrs no pūļa piesardzīgi iemēģināja roku, bet strādāt bez pievilinātajā ir tas pats, kas makšķerēt bez ēsmas. Beidzu spēli ar tikai četrdesmit diviem dolāriem nestrādes ienākumu, lai gan biju rēķinājies noraut no šiem vaļiniekiem vismaz divus simtus. Pārgāju mājās vienpadsmitos un tūliņ likos gulēt. Nospriedu, ka cirks Rūfam droši vien izrādījies pārāk liels kārdinājums un viņš tam, mūzikai un visam pārējam nav spējis pretoties; tomēr nolēmu nopietni parunāt ar viņu no rīta par mūsu darba galvenajiem principiem.
Morfejs tikko bija paguvis piespiest cisu maisam abus manus plecus, kad atkal pamostos no visā mājā dzirdamiem piedauzīgiem un nepiedienīgiem trokšņiem, it kā aiz vēdergraizēm bļautu zaļus ābolus saēdies puišelis. Paveru durvis uz gaiteni un saucu labāko aprindu atraitni, un, kad viņa izbāž galvu, es saku: «Madam, misis Pīvij, vai jūs nebūtu tik laipna un neaizspiestu tam savam zeņķim rīkli, lai godīgi cilvēki var dabūt atpūsties?» «Ser,» viņa saka, «tas nav neviens no maniem bērniem. Tur kviec cūka, ko jūsu draugs misters Tātūms atnesa līdzi savā istabā pirms pāris stundām. Un, ja vien jums ar to ir kaut mazākais sakars, es jums, ser, būtu ļoti pateicīga, ja jūs pats būtu tik laipns un aiztaisītu tai muti.»
Uzrāvu dažus no tiem apģērba gabaliem, bez kuriem nav pieklājīgi rādīties sabiedrībā, un iegāju Rūfa istabā. Viņš bija piecēlies, aizdedzinājis lampu un skārda bļodiņā uz grīdas lēja pienu, ko dot nosmulētam un kviecošam baltam puscūcim.
«Kā tad tā, Rūf?» es saku. «Jūs šovakar negodīgā kārtā neizpildījāt savu darba daļu un ar to izgāzāt man visu pasākumu. Un kā jūs izskaidrosiet šīs cūkas atrašanos šeit? Rādās, ka jums atkal ir uznākusi vecā kaite.»
«Neesiet nu tik bargs pret mani, Džef,» viņš saka: «Jūs jau zināt, cik ilgi esmu nodarbojies ar suķu speršanu. Tas man ir palicis par paradumu. Un šovakar, kad redzu šitādu jauku izdevību, es to nevarēju neizmantot.»
«Nu,» es saku, «varbūt jūs patiešām sirgstat ar klepto-cūcību. Un iespējams, ka tad, kad mēs izkļūsim no cūku joslas, jūs savu uzmanību pievērsīsiet cēlākiem un ienesīgākiem pārkāpumiem. Nudien nevaru saprast, kāpēc jums gribas aptraipīt savu dvēseli ar šādu pretīgu, plānprātīgu, nešķīstu un gaudojošu lopu.»
«Nu, Džef,» viņš saka, «pret suķiem jūs gan nemaz neesiet labvēlīgi noskaņots. Jūs tos nesaprotat tā kā es. Šiten tam kustonim, man rādās, ir apķeršana un prāta spējas vairāk nekā parasti. Pirms tāda jonīša viņš nostaigāja uz divām kājām turpat vai pāri visai istabai.»
«Es iešu atpakaļ gultā,» es saku. «Pamēģiniet iedabūt sava drauga gudrajā galvā, ka viņš nedrīkst sacelt tādu brēku.»
«Viņš bija izsalcis,» Rūfs saka. «Tagad viņš ies gulēt un netaisīs troksni.»
Es vienmēr ceļos pirms brokastīm un izlasu rīta avīzi, kad vien pagados Ho iespiedmašīnas vai Vašingtona rokas spiedes darbības rādiusā. Nākamajā rītā es piecēlos agri un atradu kādu Leksingtonas laikrakstu ielas puses lievenī, kur to bija iemetis avīžu iznēsētājs. Pirmais, ko tajā ieraudzīju, bija sludinājums priekšējā lappusē divu sleju platumā ar šādu saturu:
PIECTŪKSTOŠ DOLĀRU PATEICĪBAS NAUDA Augšminētā summa tiks izmaksāta, nekā nejautājot tam, kurš atdos sveiku un veselu Bepo, slaveno, mācīto Eiropas cūku, kas noklīda vai tika nozagta no Brāļu Binkliju cirka teltīm iepriekšējā vakarā.
Dž. B. Teplijs, cirka direktors Cirka apmetnē.
Salocīju avīzi, ieliku iekškabatā un iegāju Rūfa istabā. Viņš bija jau gandrīz apģērbies un baroja cūku ar atlikušo pienu un ābolu mizām.«Tā, tā, tā, laburīt visapkārt,» es saku draudzīgi un sirsnīgi. «Mēs tātad esam kājās? Un cūciņa ietur brokastis. Ko jūs, Rūf, bijāt nodomājis darīt ar to cūku?»
«Es to ielikšu būrī un ar ātro nosūtīšu uz Mauntnebo mammai. Lai viņai nav jādzīvo vienai, kamēr es esmu projām.»«Tā ir varen jauka cūciņa,» es saku, pakasīdams tai muguru.
«Izgājušo nakti jūs to visādi nozākājāt,» Rūfs atgādina.
«Šorīt, saprotiet,» es saku, «tā man patīk daudz labāk. Es uzaugu laukos un ļoti mīlu cūkas. Es mēdzu iet gulēt, saulei rietot, tādēļ nekad agrāk nevienu netiku redzējis lampas gaismā. Zināt, ko, Rūf,» es saku, «došu jums par to cūku desmit dolārus.»
«Nedomāju šito suķi pārdot,» viņš saka. «Ja tas būtu kurš katrs cits, tad jau gan varētu.»
«Kāpēc tad šo ne?» es jautāju, nobažījies, ka viņš varētu kaut ko zināt.
«Nu, kā,» viņš saka, «tas tak bija pats lielākais sasniegums manā mūžā. Nav otra tāda cilvēka, kas to būtu varējis izdarīt. Ja man kādreiz būs kamīns un bērni, es sēdēšu pie tā un stāstīšu viņiem, kā viņu tētis aizstiepa suķi no Jaužu pilna cirka. Un varbūt saviem mazbērniem ar. Tie, protams, būs lepni visi kā viens. Tur,» viņš saka, «bija divas teltes, savienotas savā starpā. Šitas suķis bija uz paaugstinājuma, piesiets ar tievu ķēdīti. Otrā teltē es redzēju milzi un lēdiju ar jauku baltu, kuplu matu kodeļu. Pakampu suķi un izlīdu atpakaļ pa brezenta apakšu tā, ka tas ir neiepīkstējās, pat ne tik daudz kā pele. Pabāzu to zem svārkiem un droši vien pagāju garām simts ļau-žiein, pirms aizkūlos, kur ielas bija tumšas. Nedomāju pārdot to suķi, Džef. Gribu, lai mamma to tura un man ir liecība, ko es ir izdarījis.»