«Tā cūka nenodzīvos tik ilgi,» es saku, «lai to varētu izmantot par pierādījumu jūsu vecumdienu medniekstās-tiem pie kamīna. Jūsu mazbērniem vajadzēs vien ticēt jūsu vārdiem. Es jums došu simts dolārus par to lopiņu.»
Rūfs pārsteigts noskatījās uz mani.
«Tas suķis tak nevar būt tādā vērtē priekš jums. Kam viņš jums vajadzīgs?»
«Pavirši uzmetot man acis,» es saku ar vienreizēju smaidu, «neviens nepateiks, ka man dabā ir kaut kas no mākslinieka. Bet tā tas patiešām ir. Es esmu cūku kolektors. Esmu izvandījis visu pasauli, meklēdams neparastas cūkas. Viņā pusē, Vobešas ielejā, man ir cūku rančo ar paraugiem gandrīz no visām sugām, sākot ar merīncūku un beidzot ar Polijas un Ķīnas. Šī, Rūf, man izskatās pēc tīrasiņu cūkas,» es saku, «tā, domājams, ir īsta berkšī-riete. Tāpēc jau tā vēlētos tikt pie tās.»
«Man kā likts patiktos izdarīt jums pa prātam,» viņš saka, «bet manā dabā ar ir kauc kas no mākselnieka. Nesaprotu, kāpēc tad tā nav māksla, kad kāds prot suķus spert labāk par kuru katru citu. Suķi priekš manīm ir tā kā iedvesma, kā talants. Sevišķi šitais. Es to kustoni nepārdotu pat par divsimt piecdesmit.»
«Nu paklausieties,» es saku, slaucīdams pieri, «mantas nav tik daudz veikala kā mākslas jautājums un ne tik daudz mākslas kā filantropijas. Kā cūku pazinējs un izplatītājs es nejustos izpildījis savu pienākumu pret pasauli, ja nepievienotu savai kolekcijai to berkšīrieti. Ne jau tāpēc, ka tā būtu to vērta, bet saskaņā ar cūku kā cilvēces draugu un līdzbiedru ētiku es jums par to lopiņu piedāvāju piecsimt dolāru.»
«Džef,» saka šis barokļu estēts, «man galvenais nav nauda, bet jūtas.»
«Septiņi simti,» es saku.
«Dodiet astoņus,» Rūfs saka, «un es tās jūtas izraušu no savas sirds.»
Atpogāju apģērbu, lai piekļūtu naudas jostai, un noskaitīju viņam četrdesmit divdesmitdolāru zelta vērtszīmes.
«Es tikai to aiznesīšu uz savu istabu,» es saku, «un ieslēgšu, kamēr paēdīšu brokastis.»
Satvēru cūku aiz pakaļkājas. Tā sāka spiegt kā cirka tvaika ērģeles.
«Dodiet, es to aizstiepšu,» Rūfs saka; un viņš iežmiedz lopu padusē, ar otru roku saturēdams tā šņukuru, un aiznes uz manu istabu kā guļošu bērnu.Pēc brokastīm Rūfs, kam kopš tā brīža, kad es viņam sagādāju garderobi, bija piemetusies hroniska greznošanās kāre, saka, viņam rādoties, ka viņš aizkāpšot pie Misficka un apskatīšot spilgtas purpurkrāsas zeķes. Un tad es sarosījos kā ar nātru drudzi sasirdzis vienrocis, kas cenšas pielīmēt tapetes. Sameklēju un nolīgu kādu vecu nēģeri ar kulbu, un, iesējuši cūku maisā, mēs to aizvedām uz cirka apmetni.Atradu Džordžu B. Tepliju mazā teltī ar atvērtu lodziņu. Viņš bija drukns vīrs ar ciešu skatienu, melnu cepurīti un četruncu dimantu, piestiprinātu pie sarkanā sviedreņa krūtīm.
«Vai jūs esat Džordžs B. Teplijs?» es jautāju.
«Zvēru, ka esmu,» viņš atbild.
«Nu, es to atvedu,» es paziņoju.
«Izsakieties skaidrāk,» viņš aizrāda. «Vai jūs atvedāt jūras cūciņas Āzijas pitonam vai lucernu svētajam bizo-nam?»
«Ne vienu, ne otru,» es saku. «Atvedu Bepo, mācīto cūku, maisā, lūk, tajos tur ratos. Es to šorīt atradu dārziņā savas mājas priekšā postām puķes. Tos piecus tūkstošus es palūgšu lielās banknotēs, ja jums tādas ir pie rokas.»
Džordžs B. izmetas no telts un aicina mani līdzi. Iegājām vienā no izrāžu teltīm. Tajā uz siena klēpja gulēja piķa melna cūka ar sārtu lenti ap kaklu un ēda burkānus, ko tai deva kāds vīrs.
«Ei, Mek!» Dž. B. viņam uzsauc. «Pasaulslavenajai šorīt taču nav nekas lēcies, vai ne?»
«Tai? Nē,» vīrs atbild. «Apetīte kā koristei stundu pēc pusnakts.»
«Kā jums tas uznāca?» Teplijs man jautā. «Pārēdāties vakarā cūkas karbonādi, vai?»
Izņemu avīzi un parādu viņam sludinājumu.
«Viltojums,» viņš saka. «Man nekas par to nav zināms. Jūs taču redzējāt pats savām acīm nepārspējamo četrkājainu valsts pasaulslaveno cūcīgo brīnumu nenoklīdušu un nenozagtu ar pārdabīgu saprātu ieturam savu rīta maltīti.»Sāku apjēgt. Iekāpu ratos un liku tēvocim Nedam laist uz tuvākās caurbrauktuves sākumu. Tur es izņēmu savu cūku, rūpīgi novērtēju attālumu līdz ceļa beigām, notēmēju un iespēru lopiņam tā, ka tas sasniedza ieliņas otru galu divdesmit pēdas pirms sava kvieciena.
Tad es samaksāju tēvocim Nedam viņam pienākošos piecdesmit centus un aizgāju uz laikraksta kantori. Gribēju dzirdēt visu pats ar savām ausīm. Paaicināju pie lodziņa sludinājumu pieņēmēju.
«Lai izšķirtu derības,» es uzrunāju viņu, «pasakiet, vai cilvēks, kas vakar vakarā nodeva šo sludinājumu, nebija mazs un resns, ar garu, melnu vaigubārdu un kroplu kāju?»
«Nē, nebija,» jautātais atbild. «Viņš bija apmēram sešas pēdas un četrarpus collas garš, salmu dzelteniem matiem un izģērbies kā siltumnīcas atraitnītes.»
Pusdienlaikā es atgriezos misis Pīvijas mājās.
«Vai man saglabāt misteram Tātūmam zupu siltu, kamēr viņš atgriezīsies?» viņa jautā.
«Ja jūs, madam, to darīsiet,» es saku, «jums nepietiks kurināmā pat ar visām oglēm zemes dzīlēs un visiem mežiem tās virspusē.»
— Te nu jūs redzat, — Džefersons Pīterss sacīja nobeigumā, — cik grūti ir atrast krietnu un godīgu līdzdalībnieku.
— Bet, — es iesāku ar sena paziņas vaļību, — abām pusēm taču vajadzētu atbilst vienādām prasībām. Ja jūs būtu piedāvājis dalīties pateicības naudā, jūs nebūtu zaudējis...
Džefa pārmetošs, cieņas pilns skatiens mani apklusināja.
— Te nepavisam nav darīšanas ar tiem pašiem principiem, — viņš sacīja. — Manējais bija likumīgs un tikumīgs spekulācijas mēģinājums. Lēti pirkt un dārgi pārdot — vai tad tas nav tas pats, ko par pareizu atzīst Volstrītā? Vērši, lāči vai cūkas — kāda tur starpība? Ar ko sari ir sliktāki par ragiem un ādām?
Mērens vējš
Pirmo reizi Bakingems Skiners uzbudināja manus redzes nervus Kanzassitijā. Stāvēju uz ielas stūra uzņēmumu un iestāžu kvartālā, kad pamanīju Baku izbāžam savu salmu dzelteno galvu pa kāda nama trešā stāva logu un aurojam: «Tprū, sātani tādi! Tpr-r-r-ū-ū-ū!» — kā mēdz darīt cilvēks, kas pūlas nomierināt un apturēt bēgošu mūļu pajūgu.
Paveros apkārt, bet vienīgie dzīvnieki, kurus spēju saskatīt, ir kāds policists, kam patlaban spodrina zābakus, un pie stabiņiem piesietas pāris preču piegādes kulbas. Tad pēc brītiņa, klupdams krizdams pa kāpnēm, laukā izmetas šis Bakingems Skiners, aizjož līdz stūrim, apstājas pie tā un blenž šķērsielā uz iedomātajiem putekļiem, ko sacēluši neesošā pajūga šķietamo četrkāju no pirksta izzīstie pakavi. Un pēc tam B. Skiners nāk atpakaļ, uzkāpj par jaunu trešajā stāvā un ieiet telpā, uz kuras loga es ievēroju uzrakstu «Zemkopju draugu aizdevu sabiedrība».
Drīzumā Salmgalvis atkal nonāk lejā, un es krustoju ielu, lai sastaptu viņu, jo man kaut kas bija iekritis prātā. Jā, ser, kad nokļuvu viņa tuvumā, es varēju redzēt, kur viņš bija pārcenties. Spriežot pēc viņa zilajiem džinsiem un govsādas zābakiem, viņš bija pāķis kas pāķis, taču viņam bija aktiera rokas, un rudzu salms, kas bija ieķēries matos virs auss, izskatījās kā nācis no provinces pašdarbības teātra rekvizītu noliktavas. Kāre uzzināt, ar kādu ierāvi viņš nodarbojas, guva virsroku pār mani.