Vai tie bija jūsu mūļi, kas nupat norāvās un aizbēga? — es viņam pieklājīgi uzprasu. — Raudzīju tos apturēt, bet neizdevās. Tagad tie, domājams, jau būs pusceļā atpakaļ uz mājām.
Jupis lai viņus rauj tos sasodītos mūļus, — Salmgalvis saka tik pārliecinošā balsī, ka es gandrīz vai atvainojos, — tie jau allažiņās trakoti nadzīgi uz mukšanu. — Pēc tam viņš ciešāk paskatās uz mani un tad noņem savu lauka cepuri un saka pavisam citādā tonī:
Atļaujiet spiest roku Pārlivū Pikensam, pašam ievērojamākajam ielu komersantam visos rietumos tūliņ aiz Montegjū Silvera, ko jūs taču neņemsieties apstrīdēt.
Neliedzu viņam spiest savu roku.
— Mācījos pie Silvera, — es sacīju, — tādēļ neskaužu viņam pirmo vietu. Bet ar kādu ierāvi jūs, dēls, nodarbojaties? Atzīstu, ka no gaisa grābto dzīvnieku spokainā bēgšana, kuru jūs pavadījāt ar piezīmi «tprū!», mani maķenīt mulsina. Kas jums no tādas māžošanās atlec?
Bakingems Skiners nosarka.
— Tikai kabatas nauda, — viņš saka, — nekas vairāk. — Man makā iemeties īslaicīgs dilonis. Un šis numuriņš ar rudzu salmu šāda lieluma pilsētā ienes savus četrdesmit dolārus. Kā es to nostrādāju? Nu, es iekūņojos, kā jums tas redzams, pretīgajos lauku lamzaka lanckaros. Tādējādi iebalzamēts, es esmu Džounss Rugājs — vārds, par kuru labāku grūti iedomāties. Apkārt skatīdamies, es kāpju uz kādu kredītsabiedrību, kas parocīgi iekārtojusies trešajā stāvā, ielas pusē. Tur es nolieku uz grīdas savu cepuri un dzīparu cimdus un lūdzu izsniegt uz manu fermu divtūkstoš dolāru lielu hipotēku, ar ko samaksāt par manas māsas muzikālo izglītību Eiropā. Tādi aizdevumi kredītsabiedrībām vienmēr ir pa prātam. Jo deviņos gadījumos no desmit aizņēmums netiek atmaksāts laikā, un tad viss tālākais iet kā pēc notīm: diriģē tiesnesis, atslēgu priekšā aizliek tiesu izpildītājs, pirmo vijoli spēlē aizdevējs, basa partiju atskaņo un beigu akordu piesit ūtrupnieks, un cauri ir tā mūzika.
Nu, un tā, ser, es taisos izņemt no kabatas zemesgrāmatas izrakstu; bet tad es pēkšņi izdzirdu, ka mani lopiņi laiž ļekas vaļā. Metos pie loga un izgrūžu šo vārdu — bet varbūt izsaucienu, lai nu tas būtu kas būdams, — proti, «tprū!». Tad es metos lejā pa kāpnēm uz ielas un pa to projām un pēc dažām minūtēm atkal atgriežos. «Sasodītie mūļi,» es saku, «norāvās un mukdami ņēma un saplēsa lielo zveņģeli un divas streņģes. Nu man uz mājām vajadzēs iet kājām, jo nepaņēmu līdzā naudu. Rēķinu, džentlmeņi, ka mēs par to aizņēmumu parunāsim kādu citu reizi.»
Tad es izklāju savu segu, kā to darīja Izraēla bērni, un gaidu nobirstam no debesīm mannu.
«Nu nē, mister Rugāj,» saka vīrs, sarkans kā vārīts vēzis, ar acenēm un punktotu pikē vesti, «dariet mums to prieku un pieņemiet līdz rītam šo desmitdolāru banknoti. Nododiet izlabot savu aizjūgu un pienāciet desmitos. Mēs labprāt piešķirsim jums šo aizdevumu.»
Nieks jau vien ir, — Bakingems Skiners atturīgi saka, — bet, kā jau teicu, tas ir tikai pagaidām, sīkiem izdevumiem.
Tas taču nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas, — es saudzīgi saku, sargādamies padziļināt viņa pazemojuma sajūtu, — kad spiež kurpe. Protams, tas nav daudz salīdzinājumā ar tresta dibināšanu vai bridžvista partijas sarīkošanu, bet pat Čikāgas universitātei vajadzēja sākt ar mazumiņu.
Un ar kādu ierāvi jūs patlaban nodarbojaties? — Bakingems Skiners man jautā.
Ar likumīgo, — es atbildu. — Tirgojos ar mākslīgiem briljantiem, Dr. Oleuma Sinapi elektriskajām galvassāpju baterijām, svilpītēm ķauķa dziesmas atdarināšanai, kādu drusciņu viltotu viena un divu dolāru banknošu un dāsnumturzu, pildītu ar jaunzelta saderināšanās un laulības gredzenu, sešiem Ēģiptes liliju sīpoliem, marinētu dārzeņu dakšiņu, kombinētu ar nagu grieznēm, kā arī piecdesmit estampa tehnikā iespiestām vizītkartēm, katru uz cita vārda, — to visu par trīsdesmit astoņiem centiem.
Pirms diviem mēnešiem, -— Bakingems Skiners saka, — man Teksasā labi paveicās ar jaunmodīgām ātršķiltavām no presētiem koka pelniem un benzīna. Pārdevu tās kaudzēm pilsētās, kur nēģerus mīl sadedzināt žigli, neprasot citiem uguni. Un tieši tad, kad man ar tām vislabāk gāja no rokas, tur tiek uzieta nafta, kas dara galu tai manai tirdzniecībai. «Jūsu mašiņš, čomiņ, tagad ir par gausu,» viņi man saka. «Mēs ar šiten to petroleju var aizraidīt melno uz elli, iekams tas jūsu vecais krama un posa ugunsdaikts iespēj uzsildīt viņu tiktāl, ka viņš sāk skaitīt tēvreizi.» Un tā es atmet tai šķiltavai ar roku un atlaižas te uz Kanzassitiju. Šitā priekšspēlīte ar to simulēto saimniecību un hipotētisko pajūgu, ko jūs, mister Pikens, redzējāt mani notēlojam, nepavisam nav mans ampluā, un man ir kauns, ka jūs mani pieķērāt darbojamies tajā.
Nevienam, — es laipni saku, — nav jākaunas par to, ka viņš piešuvis bārdu kredītsabiedrībai pat par tik sīku summu kā desmit dolāri, ja viņš ir nokļuvis finansiālās grūtībās. Bet gluži tīra tā lieta tomēr nebija. Tā pārāk atgādina naudas aizņemšanos uz neatdošanu.
Bakingems Skiners man jau no paša sākuma iepatikās kā viens no krietnākajiem vīriem, kādi jebkad ir slīpējuši bruģi un ieelpojuši benzīna dūmus. Un drīz vien mēs sadraudzējāmies, un es viņu iepazīstinu ar kādu ieceri, kas man jau labu laiku ir padomā, un piedāvāju sadarboties.
— Kurā katrā pasākumā, — Baks saka, — kas nav pagalam negodīgs, labprāt esmu ar mieru piedalīties. Iedziļināsimies tava priekšlikuma kodolā. Tas, ka tādas nieka naudas kā desmit dolāru dēļ esmu spiests nēsāt matos salmu butaforiju un iztaisīties par lauki, mani pazemo. Tik tiešām, mister Pikens, tādēļ es jūtos kā Ofēlija lielajā visu rietumštatu teātru zvaigžņu kopas apvienotajā izrādē. Šī mana iecere bija no tādām, kas atbilda manām nosliecēm. No dabas esmu maķenīt sentimentāls, un man vienmēr ir bijusi labvēlīga attieksme pret tām dzīves sastāvdaļām, kas atmodina maigas jūtas. Esmu noskaņots iecietīgi pret mākslu un zinātnēm, un es atrodu laiku skubināties būt sirsnīgam pret dabas humānajām parādībām, tādām kā romantika, atmosfēra, zāle, dzeja un gadalaiki. Nekad es neapstrādāju ausaini, neapbrīnojis viņa galvas biezumu. Nekad nepārdodu cilvēkam ar kapli kādu apzeltītu nieciņu, neievērojis, cik skaisti harmonē zaļš ar zeltu. Un tāpēc man šī iecere tā patika: tajā bija tik daudz svaiga gaisa, dabasskatu un viegli iegūstamas naudas.
Šī pasākuma īstenošanai mums palīgos bija nepieciešama jauna dāma, un es Bakām apvaicājos, vai viņš nezina kādu, kas atbilstu šai lomai.
— Tādu, — es saku, — kas ir savaldīga, gudra un stingri lietišķa no sasukas līdz pazolēm. Izbijušas balerīnas, gumijas zelētajās un pasūtījumu vācējas pasteļu portretiem šim darbiņam neder.
Baks apgalvoja, ka pazīstot piemērotu sievišķi, un viņš aizved mani ciemos pie mis Sēras Melojas. Esmu ar viņu apmierināts, tiklīdz es viņai uzmetu acis. Viņa rādījās esam tieši tā prece, ko biju pasūtījis. Viņā nebija nekā no trim «p»: ne vēsts no peroksīda, pačūlijas vai peau de soie; būdama apmēram divdesmit divus gadus veca brunete ar patīkamu izturēšanos, viņa bija tieši kā radīta mūsu nolūkiem.