Varbūt jūs būtu tik laipns un aprakstītu tuvāk jūsu laupīšanas plānu? — viņa iesāk.
Nu, cienītā, — es saku, — šī mūsu ierāve ir tik jauka, romantiska un izsmalcināta, ka salīdzinājumā ar to balkona aina no «Romeo un Džuljetas» liktos kā zādzība ar ielaušanos otrajā stāvā.
Mēs to pārspriedām, un mis Meloja bija ar mieru kļūt par mūsu pasākuma līdzdalībnieci. Viņa teica, ka priecājoties par izdevību atstāt savu stenogrāfistes un sekretāres vietu kādā priekšpilsētas gruntsgabalu sabiedrībā un nodarboties ar kaut ko cienījamu.
Mūsu ieceri mēs īstenojām, lūk, tā. Papriekš man tā uzradās no tāda kā sakāmvārda. Labākās ierāves pasaulē balstās uz ābeces patiesībām, garīgām dziesmām, sakāmvārdiem un Ezava fabulām. Rādās, ka tās it kā pareizi attēlotu cilvēka dabu. Mūsu mazā, mierīgā blēdībiņa dibinājās uz seno parunu: «Mīlētāju visi mīl.»
Vienu vakaru Baks un mis Meloja vieglos ratos piebrauc kā uz ugunsgrēku pie kāda fermera durvīm. Viņa ir bāla, bet pieķērīga: cieši turas viņam pie elkoņa — arvien turas cieši viņam pie elkoņa. Katram ir redzams, ka viņa ir viņa puķīte, turklāt no vīteņu paveida. Viņi iegalvo, ka cietsirdīgu vecāku dēļ aizbēguši no mājām, lai slepus salaulātos. Viņi apvaicājas, kur te varētu atrast mācītāju. Fermeris saka: «Ak tu tētīt! Klātāk par cienīgtēvu Eibelsu, četras jūdzes nostāk pie Keini upītes, te neviena mācītāja nav.» Fermeriene priekšautā slauka rokas un ziņkārīgi blenž caur acenēm.Tad, rau un vei! Pa ceļu no otras puses divričos kratās Pārlivū Pikenss, ģērbies viscaur melnā, ar baltu kaklasaiti un garu seju, šņaukādamies un izdodams kaut kādu nedabisku troksni, kas atgādina liturģisko slavas dziesmu.
— Lai tad velns par stenderi paliek, — saka fermeris, — ja tas tur nav mācītājs!
Noskaidrojas, ka es esmu cienīgtēvs Ebaidže Grīns un dodos uz Litlbeteles skolu noturēt nākamsvētdien dievkalpojumu.
Jaunieši par visu vari grib, lai viņus salaulā, jo paps viņiem dzenoties pakaļ ar darba mūļiem, iejūgtiem izbraucamajos ratos. Tāpēc cienīgtēvs Grīns, maķenīt pasvārstījies, salaulā viņus fermera viesistabā. Un fermeris smīkņā, sadabū sidru un saka: «Ak tu tētīt!» — un fermeriene drusku pašņukst un paplikšķina līgavai uz pleca. Un Pārlivū Pikenss, viltus cienīgtēvs, izraksta laulības apliecību, un fermeris ar fermerieni kā liecinieki to paraksta. Tad pirmās, otrās un trešās lomas tēlotāji iekāpj savos braucamajos un aizripo. O, tā nu gan bija idilliska ierāve! Patiesa mīlestība, zaļais maurs, maurojošās govis un saules apspīdētās sarkanās saimniecības ēkas — tas viss, bez šaubām, sita pušu pārējās man zināmās mahinācijas.
Droši vien kādās divdesmit fermās es patrāpījos laikā, lai salaulātu Baku ar mis Meloju. Man netīk pat domāt, kā šī romantika izgaisa vēlāk, kad visas tās laulības apliecības parādījās bankās, kur mēs tās tikām diskontējuši, un fermeriem vajadzēja samaksāt vekseļus, ko viņi bija parakstījuši par trīs līdz pieci simti dolāru lielu summu.
Maija piecpadsmitajā dienā mēs pa trim sadalījām apmēram sešus tūkstošus dolāru. Mis Meloja aiz prieka gandrīz vai apraudājās. Nav bieži sastopama meiča ar jūtīgu sirdi vai tāda, kam prāts tik ļoti nesas uz krietniem darbiem.
— Zēni, — viņa saka, spiezdama pie acīm mazu mutautiņu, — šis guvums ir noderīgāks par pūderslotiņu resmšu ballē. Tas dod man iespēju laboties. Tieši tad, kad uzradāties jūs, puiši, es raudzīju tikt projām no tās nekustamo īpašumu tirdzniecības. Bet, ja jūs nebūtu mani iesaistījuši tajā tīrajā kāļaudzētāju ādu maukšanas pasākumā, baidos, ka es vēl būtu varējusi iepīties kādā pavisam tumšā darījumā. Es jau gandrīz pieņēmu vietu vienā no tiem sieviešu labdarības tirdziņiem, kurš vāc līdzekļus mācītāja mājas būvēšanai, pārdodot par septiņdesmit pieciem centiem karoti cāļa salātu un kurvīškūku ar putu krējumu, ko tur dēvē par komersantu azaidu.
Tagad es varu nodoties kaut kam krietnam un godīgam un triekt ratā visus tos šaubīgo darbu piedāvājumus. Braukšu uz Sinsinati un pievērsīšos hiromantijai un gaišredzībai. Kā madāma Sarameloi, ēģiptiešu burve, es katram par vienu dolāru godprātīgi un labi pareģošu viņa likteni. Palieciet sveiki, zēni! Paklausiet manam padomam un uzsāciet kādu solīdu mahināciju. Uzturiet draudzīgas attiecības ar policiju un avīzēm, un jums klāsies labi.
Un tad mēs visi sarokojāmies, un mis Meloja mūs atstāja. Mēs ar Baku arī devāmies ceļā un aizklīdām pāris simt jūdžu tālāk, jo mums nebija ne mazākās vēlēšanās atrasties tuvumā, kad notecēs to laulības apliecību termiņi.
Ar apmēram četriem tūkstošiem dolāru pa abiem mēs nonākam tajā augstprātīgajā mazpilsētiņā Ņūdžersijas piekrastes tuvumā, ko sauc par Ņujorku. Ja kādreiz vispār ir bijusi putnu māja, pārblīvēta ar žagatām, tad tā ir šī Tērgava pie Hudzonas. To dēvē par kosmopolītisku. Kāda runa! Tāds pats ir arī mušpapīrs. Ieklausieties uzmanīgi, kad tās dīc un ķepurojas, pūlēdamās izvilkt ķepiņas no ķepīgās ķēpas. «Mazā, vecā Ņujorka mums laba diezgan» — tā skan viņu dziesma.
Vienas stundas laikā Brodveju pārstaigā pietiekami daudz pāķu, lai izpirktu visu, ko nedēļā saražo fabrika, kura atrodas Ogastas pilsētā Menas štatā, un izgatavo nekam nederīgus jaunumus un jauko jociņu — jaunzelta gredzenu, kas draugam, ar kuru sasveicinās tā valkātājs, iedur rokā adatu.Varētu domāt, ka visi ņujorkieši ir gudri, taču tā nav. Viņiem trūkst iespējas mācīties. Viss tur ir pārāk saspiests. Ausaiņiem pat galvas ir saspiestas. Bet ko gan citu arī varētu sagaidīt no pilsētiņas, kuru no pārējās pasaules nošķir okeāns no vienas puses un Ņūdžersija no otras?
Tā nav piemērota vieta godīgam ierāvējam ar mazu kapitālu. Šmaukšanai tur pastāv pārāk lieli aizsargtarifi. Pat kad itālietis Džiovani pārdod mēriņu siltu tārpu kastaņu čaulās, viņam puse no šī daudzuma jāpiešķir kaitēkļēdājam kruķim. Un viesnīcnieks aprēķina divkāršu maksu par visu, kas uzskaitīts rēķinā, ko viņš ar policijas mašīnu aizsūta pie altāra, kur hercogs patlaban gatavojas salaulāties ar bagāto mantinieci.
Bet vecā Ļaunpils pie Koniailendas ir ideāls miestiņš izsmalcinātam laupīšanas pasākumam, ja vien ir ar ko samaksāt šmaucmuitu. Importētas ierāves izmaksā visai dārgi. Taču ievest pa kluso kādu, ar ko apstrādāt Bruklinu, ir grūti, jo muitas ierēdņi, kas tās uzmana, ir bruņoti ar stekiem, un, ja kādam nav pa spēkam samaksāt viņiem nodevu, to neglābs pat visšvītīgākā uzciršanās. Bet tagad mēs ar Baku, tikuši pie rīcības kapitāla, devāmies uzbrukumā Ņujorkai, lai mēģinātu par pāris stikla pērlītēm iemainīt no vietējiem nekustamus īpašumus tieši tāpat, kā to darīja holandiešu vani pirms simts vai divsimts gadiem.
Kādā Īstsaidas viesnīcā mēs sapazīstas ar Romulu Dž. Eterberiju, cilvēku ar finansu operācijām pašu piemērotāko galvu, kādu es jebkad tiku redzējis. Tā bija viscaur kaila un gluda, ja neņem vērā sirmo vaigubārdu. Ieraugot kādā iestādē aiz nožogojuma šādu galvu, katrs tai uzticētu miljonu, neprasot kvīti. Šis Eterberijs bija labi ģērbies, lai gan viņš ēda reti; un salīdzinājumā ar viņa mēles veiklību sirēnas valoda izklausītos pēc važoņa lamām. Viņš sacīja, ka esot bijis fondu biržas loceklis, bet daži no lielajiem kapitālistiem sākuši viņu apskaust un apvienojušies nogrupējumā, kas piespiedis viņu pārdot savu vietu.
Mēs ar Baku Eterberijam iepatikāmies, un viņš mums sāka izklāstīt vienu otru no tām iecerēm, kuru dēļ viņa mati bija pagaisuši vējā. Viņam bija plāns nacionālbankas dibināšanai ar četrdesmit pieciem dolāriem, pret kuru «Misisipi burbulis» izskatītos tvirts kā stikla lodīte. Par to viņš mūs apvārdoja trīs dienas, un, kad viņam aizsmaka rīkle un viņš vairs nevarēja parunāt, mēs ieminējāmies par savu žūksni. Eterberijs aizņēmās no mums ceturtdaļdolāru, izgāja laukā, iegādājās kārbiņu tablešu pret aizsmakumu un atkal rāva vaļā visu no gala. Šoreiz viņš jau pakavējās pie lielākām lietām un panāca, ka mēs uz tām sākām skatīties ar viņa acīm. Plāns, ko viņš mums cēla priekšā, izskatījās pēc tāda, kas nevar neizdoties, un viņš mani ar Baku piedabūja likt pretī viņa spožajam smadzeņu podam mūsu kopīgo kapitālu. Kā ierāve ar glazē cimdiem šī lieta atstāja labu iespaidu. Rādījās gan, ka tā atrodas tikai pusotras collas aiz policijas sniedzamības, taču ienesības ziņā tā bija gatavā naudas kaltuve. Turklāt tā bija tieši tas, kas mums ar Baku bija vajadzīgs, — īsts uzņēmums pastāvīgā vietā, nevis mutes dzisināšana uz ielu stūriem zem klajām debesīm, kura ik vakaru beidzas ar mandeļu iekaisumu.