Tādēļ pēc sešām nedēļām Volstrīta apkaimē ir redzamas glīti iekārtotas kantora telpas, kam ieeju rotā uzraksts ar zeltītiem burtiem: «Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrība». Un pa vienmēr atvērtajām kabineta durvīm ir saskatāms, izģērbts kā siltumnīcas lilijas, sekretārs un mantzinis misters Bakingems Skiners ar zīda cilindru, noliktu pa tvērienam. Neviens vēl nekad nav manījis Baku atkāpjamies no savas gardibenes tik tālu, ka nevarētu to aizsniegt ar roku.
Un kantora galvenajā telpā var ieraudzīt sabiedrības prezidentu un ģenerāldirektoru misteru R. Dž. Eterberiju ar viņa nenovērtējamo spožo pauri, iegrimušu darbā, diktējot vēstules stenogrāfijas grāfienei ar aristokrātisku ārieni un stāju, kas ir tikpat kā garantija naudas ieguldītājiem.
Uzņēmumā ir arī grāmatvedis ar palīgu, un visur valda ārēja spožuma un sodāmības gaisotne.
Pie kāda cita rakstāmgalda acis atžilbina vienkāršās drānās bezrūpīgi tērpies ikdienišķa izskata cilvēks, kas sēž, augstu uzslējis kājas un pakausī atstūmis pretīgu platmali, un ēd ābolus. Šis vīrs nav neviens cits kā pulkvedis Tekjumsei (kādreizējais Pārlivū) Pikenss, sabiedrības viceprezidents.— Man nevajaga nekādas šikas lupatas, — es saku Eterberijam, kad mēs organizē rekvizītus šim laupīšanas pasākumam. — Esmu vienkāršs cilvēks un nelietoju pidžamas, franču valodu, nedz armijas parauga matu sukas. Dodiet man neslīpēta dimanta lomu, citādi es tai izstādē nepiedalos. Ja varat mani izmantot manā dabīgajā, kaut arī nepatīkamajā paskatā, tad dariet to.
— Pārģērbt jūs? — Eterberijs saka. — Nekādā ziņā! Tieši tāds, kāds esat, jūs mūsu pasākumam esat vairāk vērts nekā pilna istaba to radījumu, kuriem pie krūtīm mēdz piespraust krizantēmas. Jums jānotēlo solīdais, bet nevīžīgais kapitālists no tālajiem rietumiem. Jūs nicināt vispārpieņemtās uzvedības normas. Jums akciju pieder tik daudz, ka zeķes jums rādīt ir ļauts. Konservatīvs, prasts, rupjš, slīpēts un taupīgs — lūk, par kādu jums jāiztaisās. Ņujorkā tādiem ir piekrišana. Turiet kājas uz galda un ēdiet ābolus. Tiklīdz ienāk kāds apmeklētājs, ēdiet ābolu. Lai viņš dabū redzēt, ka jūs bāžat mizas galda atvilktnē. Papūlieties izskatīties tik ekonomisks, bagāts un neaptēsts, cik vien jums iespējams.
Es stingri ievēroju Eterberija norādījumus. Tēloju Klinšu kalnu kapitālistu bez risām un kruzuļiem. Tas, kā es savā atvilktnes bankā noguldīju ābolu mizas, kad ienāca kāds klients, viņa acīs padarītu Hetiju Grīnu par gatavo izšķērdētāju. Varēju dzirdēt Eterberiju sakām mūsu upuriem, kad viņš man iecietīgi un godbijīgi uzsmaidīja: «Tas ir mūsu viceprezidents, pulkvedis Pikenss... ieguldījis veselu bagātību rietumu pasākumos... apburoši vienkārša uzvedība, bet... varētu parakstīt čeku par pusmiljonu... dabisks kā bērns... apbrīnojama galva... konservatīvs un piesardzīgs gandrīz pār mēru.»
Eterberijs vadīja uzņēmumu. Mēs ar Baku no visas tās lietas neko lielu nesapratām, lai gan viņš mums to izskaidroja līdz pēdējam sīkumam. Rādās, ka mūsu sabiedrība bija tāds kā kooperatīvs, un ikviens, kas nopirka pajas, ieguva tiesības uz savu peļņas daļu. Vispirms mēs, amatpersonas, iegādājāmies akciju kontrolpaketi — mums tādai bija jābūt — par piecdesmit centiem simtā — tieši tik daudz mēs izdevām par to iespiešanu — un pārējās izgāja tautā par dolāru gabalā. Sabiedrība akciju īpašniekiem garantēja dividendes desmit procentus mēnesī, iekasējamas tā pēdējā dienā.Kolīdz kāds akcionārs bija iemaksājis apaļus simts dolārus, sabiedrība viņam izsniedza zelta obligāciju un viņš kļuva par obligācijas īpašnieku. Vienu dienu es Eterberijam jautāju, kādi labumi un atvieglojumi šo zelta obligāciju īpašniekiem tiek vairāk par tām tiesībām un priekšrocībām, kuras gūst parastais zeķu baņķieris, kam pieder tikai akcijas. Eterberijs paņēma vienu no tām zelta obligācijām viscaur zelta krāsā, izraibinātu ar burtiem un ķeburiem un lielu, sarkanu zīmogu, piestiprinātu ar cilpmezglā sasietu zilu lenti, un viņš noskatījās uz mani tā, it kā būtu ticis aizskarts vārīgā vietā.
Manu mīļo pulkvedi Pikens, — viņš saka, — jums trūkst mākslas izjūtas. Padomājiet par laimi, ko izbauda tūkstošiem ģimeņu, ieguvušas savā īpašumā vienu no šiem skaistajiem litogrāfa meistarības dārgumiem! Iztēlojieties prieku, kāds valda mājā, kurā viena no šīm zelta obligācijām karājas rožainā aukliņā pie etažeres vai mazbērns uz grīdas to kodelē, izdodams gaviļainas skaņas! A, pulkvedi, redzu, ka jūsu acis kļūst valgas — esmu jūs aizkustinājis, vai ne?
Nē, — es saku, — jo es visu laiku vēroju jūs. Valgums, ko jūs redzat, ir ābolu sula. Jūs taču nevarat gaidīt, lai cilvēks reizē izpildītu dzīvas sulu spiedes un arī mākslas lietpratēja pienākumus.
Eterberijs noņēmās ar mūsu pasākuma visādiem sīkumiem. Pēc manas saprašanas tur nebija nekā sarežģīta. Akciju gribētāji iemaksāja savus dolārus un... Nu, šķiet, ka tas arī bija viss viņu darāmais. Sabiedrība tos saņēma, un... man nenāk prātā, ka būtu noticis vēl kaut kas cits. Mēs ar Baku gan jēdzām vairāk no tirdzniecības ar kukurūzas ziedi nekā no Volstrīta padarīšanām, bet pat mēs bijām spējīgi saprast, kā Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrība rauša naudu. Ja kāds iekasē zināmu summu un atmaksā no tās desmit procentus, tad ir pietiekami skaidrs, ka viņš, neskaitot izdevumus, gūst deviņdesmit procentus tīras, likumīgas peļņas tik ilgi, kamēr zivis kožas.
Eterberijs gribēja būt ne vien prezidents, bet arī mantzinis, taču Baks viņam pamirkšķina ar aci un saka: — Jūsu uzdevums bija strādāt ar galvu. Vai jūs uzskatāt, ka jums galva strādā, ja piedāvājaties saņemt pie durvīm arī naudu? Pārdomājiet no jauna! Ar šo es izvirzu savu kandidatūru mantziņa amatam ad valorem, sine die un vienbalsīgi apstiprinu sevi tajā. Un šo galvas darba mazumiņu es padaru par brīvu. Es un Pikenss, mēs pa abiem, sagādājām kapitālu, un mēs arī rīkosimies ar nestrādes ienākumiem no tā, kad tie ienāksies.
Mēs izdevām piecsimt dolāru par telpu īri un pirmo iemaksu par mēbelēm. Vēl tūkstoš pieci simti izgāja par iespieddarbiem un sludinājumiem. Eterberijs savu lietu prata. — Mēs noturēsimies trīs mēnešus un ne minūti vairāk, — viņš saka. — Dienu ilgāk, un mums būs jālaižas vai nu dibenā, vai arī lapās. Ap to laiku mums vajadzētu būt izsitušiem sešdesmit tūkstoš dolārus. Un tad tik dodiet man naudas jostu un apakšējo vietu guļamvagonā, bet sensāciju lapeles un mēbeļu piegādātāji varēs skrubināt kauliņus.
Mūsu sludinājumi paveica savu. — Protams, ka lauku nedēļas avīzītes un Vašingtonas mazie dienas laikraksti,— es saku, kad bijām gatavi noslēgt līgumus.