— Cilvēk, — Eterberijs saka, — Limburgas siera fabrika jūsu vainas dēļ, ja jūs būtu tās reklāmas nodaļas vadītājs, paliktu nepamanīta pat karstā vasarā. Medījums, kuram mēs dzenam pēdas, ir meklējams tieši šeit, Ņujorkā, Bruklinā un Hārlemas lasītavās. Tie ir ļautiņi, kuru labā tiek tramvajiem pierīkoti aizsargrežģi, avīzēs iekārtotas slejas «Atbildes uz lasītāju vēstulēm» un izlikti brīdinājumi no kabatzagļiem. Mums ir nepieciešami sludinājumi šejienes lielākajos dienas laikrakstos redzamā vietā blakus ievadrakstam un attēliem, kuros parādīta meiča, kas veselības kopšanas nolūkā nodarbojas ar vingrošanu.
Samērā drīz nauda sāk ienākt ripodama. Bakām vairs nevajadzēja tēlot aizņemto — viņa galds bija krautin piekrauts ar augstām pasta pārvedumu, čeku un banknošu kaudzēm. Ļaudis tagad bija pasākuši katru dienu iegriezties kantorī, lai iegādātos vērtspapīrus.
Akciju vairākumu iztirgojām nelielos daudzumos — par desmit, divdesmit pieciem un piecdesmit dolāriem, bet krietnu tiesu pat par diviem un trim dolāriem. Kailais un spodrais prezidenta Eterberija galvaskauss laistās aizrautībā un grēcīgumā, kamēr pulkvedis Tekjumsei Pikenss, neaudzinātais, bet cienījamais rietumu Krēzs, notiesā tik daudz ābolu, ka to mizas no sarkankoka atkritumu tvertnes, ko viņš sauc par savu rakstāmgaldu, nokarājas līdz grīdai.
Neviena netraucēti, mēs darbojāmies kādus trīs mēnešus, gluži kā to bija paredzējis Eterberijs. Katru papīriņu, tiklīdz tas ienāca, Baks tūliņ iekasēja un saņemto naudu glabāja īrētā depozītseifā kaut kur tepat kaimiņkvartālā. Par bankām viņš tādās lietās nebija sevišķi augstās domās. Mēs kārtīgi izmaksājām procentus par pārdotajām akcijām, tādēļ nevienam nebija nekāda iemesla sūdzēties. Uz rokas mums bija gandrīz piecdesmit tūkstoš dolāru, un mēs visi trīs bijām dzīvojuši tik zaļi kā profesionāli bokseri pēc sacīkstēm.
Vienreiz, kad abi ar Baku, brangas pusdienas paēduši, bezrūpīgi storējām uz kantori, tā durvīs sastapām nākam laukā dēlieti ar necilu ārieni, spridzīgām acīm un pīpi mutē. Eterberiju mēs atradām tādā izskatā, it kā viņu būtu pārsteigusi spēcīga lietusgāze jūdzi no mājām.
— Pazīstat to vīru? — viņš mums jautāja. Atbildējām, ka nepazīstam.
— Es arī ne, — Eterberijs saka, slaucīdams galvu, — bet deru uz tik daudz zelta obligācijām, cik vajadzīgas, lai iztapsētu ar tām kameru Ņujorkas cietumā, ka viņš ir laikraksta līdzstrādnieks.
— Ko viņš gribēja? — Baks apvaicājās.
— Ievākt ziņas, — mūsu prezidents saka. — Teica, ka domājot iegādāties akcijas. Viņš uzdeva man apmēram deviņsimt jautājumu, un ikviens no tiem skāra kādu mūsu uzņēmuma vāju vietu. Zinu, ka viņš ir no avīzes. Mani nevar piemuļķot. Ja es satieku mēreni apbružātu vīru ar blaugznām uz svārku apkakles un caururbjošu skatienu, vīru, kas pīpē lētu tabaku un zina vairāk nekā Dž. P. Mor-gans un Šekspīrs kopā, un ja viņš nav žurnālists, tad es neesmu redzējis nevienu no viņiem. Es jau no tā baidījos. No slepenpolicistiem un pasta pārlūkiem man nav ne silts, ne auksts — ar tiem es parunājos astoņas minūtes un tad pārdodu tiem akcijas, bet šiten tie reportieri padara manas iecietinātās apkaklītes mīkstas. Zēni, ieteicu sadalīt dividendes un izgaist. Visas zīme uz to pusi vien rāda.
Mēs ar Baku parunājām ar Eterberiju un piedabūjām viņu aprimt un vairs nelādēties. Mums tas dēlietis nemaz neizlikās kā avīžnieks. Avīžnieki vienmēr mācas virsū ar zīmuli un bloknotu rokā, stāsta jau dzirdētus notikumus un uzplijas, lai izmaksā viņiem sīvo. Taču Eterberijs bija nedrošs un satraukts visu dienu.
Nākamajā rītā mēs ar Baku iznāk no viesnīcas ap pus-vienpadsmitiem. Pa ceļam mēs nopērk avīzes, un pirmais, ko mēs ieraugām pašā priekšējā lapā, ir raksts par mūsu blēdībiņu. Nu taisni kauna lieta, kā tas reportieris lika saprast, ka mēs neesot nelaiķa Džordža V. Caildsa asinsradnieki. Viņš izklāsta par mūsu pasākumu visu, kā viņš to saprot, spilgtā, sulīgā un izņirdzīgā stilā, kas spētu uzjautrināt gandrīz ikvienu, izņemot akciju īpašniekus. Jā, Eterberijam bija taisnība: Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrības kliedzoši sapostajam mantzinim, perlamutrpaurainajam prezidentam un neuzvedīgajam viceprezidentam patiešām vairs neatlika nekas cits kā taisīties, ka tiek, žigli un uz ātru roku, lai tie varētu vēl ilgi dzīvot virs zemes.
Mēs ar Baku steidzās uz mūsu uzņēmumu. Tur uz kāpnēm un gaitenī mēs atrod ļaužu pūli, kas mēģina iespraukties kantorī, kurš jau tā ir stāvgrūdām pilns līdz pašam nožogojumam. Gandrīz visi tur rokā Golkondas akcijas un zelta obligācijas. Mēs ar Baku nospriedām, ka arī viņi būs lasījuši laikrakstus.
Mēs apstājās un drusciņ pārsteigti noraudzījās uz saviem akcionāriem. Tie nu gan nebija gluži tādu ļaužu, kādus mēs iedomājās naudas ieguldītājus. Tie visi atgādināja trūkumcietējus; ne mazums bija vecu sieviņu un papilnam jaunu meiču, kas, cik varēja noprast, strādāja fabrikās un rūpnīcās. Daži bija veci vīri, kas izskatījās pēc kara veterāniem; viens otrs bija kroplis un laba tiesa vēl tīrie bērni: zābaku spodrinātāji, avīžu zēni un izsūtāmie. Vairāki bija strādnieki virsvalkos ar uzrotītām piedurknēm. Neviens no visa tā bara nelīdzinājās akcionāram kādā uzņēmumā, ja nu varbūt vienīgi piparbodītē. Bet tiem visiem bija Golkondas akcijas un tik panīcis izskats, cik vien tas iespējams.
Redzēju Baka sejā parādāmies dīvainu bālumu, kad viņš vērtējoši vēroja šo burzmu. Viņš piegāja pie slimīga izskata sievietes un jautā: — Vai jums, madam, pieder kāda no šīm akcijām?
— Es tajās ieguldīju simts dolārus, — sieviete kaut kā gurdeni atbild. — Tas bija viss, ko es gada laikā biju atlicinājusi. Viens no maniem bērniem guļ uz miršanu, un man nav ne centa pie dvēseles. Atnācu noskaidrot, vai nevarētu kādu daļu izņemt. Prospektā bija teikts, ka naudu varot izņemt katrā laikā. Bet tagad runā, ka man visa tā iešot zudumā.Tajā barā bija kāds varen sprigans zeperis — man rādās, viņš bija avīžu zēns. — Man tur ir iekšā divdesmit pieci, mister, — viņš saka, ar cerībām noraudzīdamies uz Baka cilindru un drēbēm. — Šie man par tiem katru mēnesi noskaitīja uz rokas divi piecdesmit. Paklau, viens vīrs man saka, ka šie to nevar darīt, ja tā lieta ir tīra. Vai tas ir tiesa? Vai jūs domā, ka es var dabūt savus divdesmit piecus atpakaļ?
Dažas no vecajām sieviņām raudāja. Fabrikas meitenes bija pagalam apjukušas. Viņas bija zaudējušas visus savus ietaupījumus, un nu viņām vēl atvilks no algas par laiku, ko viņas bija iztērējušas, lai to uzzinātu.
Kaktā kāda meiča — visai izskatīga —, ievīstījusies sarkanā plecu lakatā, raudāja tā, it kā viņai sirds taisītos lūzt. Baks pieiet pie viņas un apvaicājas, kas viņai kait.
— Ja es paspēlētu naudu vien, tas vēl nebūtu pats ļaunākais, mister, — viņa saka, trīcēdama pie visām miesām, — lai gan es to krāju divus gadus; bet Džeikijs tagad mani vairs neprecēs. Viņš apņems Rozu Steinfeldi. Es Dž... Dž... Džeikiju pazīstu. Viņai krājkasē ir noguldīti četrsimts dolāri. Vai, vai, vai-i-i, — viņa sāk vaimanāt.
Baks paraugās visapkārt ar to pašu dīvaino izteiksmi sejā. Un tad mēs ievēro to laikraksta līdzstrādnieku: atslējies pret sienu, viņš kūpina pīpi, nenolaizdams no mums savas zibošās acis. Mēs ar Baku aizejam pie viņa.
— Jūs esat patiešām interesants rakstītājs, — Baks saka. — Cik tālu jūs domājat iet? Vai jums ir vēl kaut kas aiz ādas?
— O, es te tikai tāpat vien gaidu, — žurnālists saka, nepārstādams pīpēt, — vai neatgadīsies vēl kaut kas. Tagad vārds ir jūsu akcionāriem. Iespējams, ka vienam otram no viņiem ir kāda sūdzība. Vai tā tur nav policijas mašīna, ko? — viņš jautā, ieklausīdamies kādā skaņā, kas nāk no ārpuses. — Nē, — viņš turpina, — tie ir daktera Vitlforda vecie līķrati no Rūzvelta slimnīcas. Man jau gan vajadzēja to gongu pazīt. Jā, šķiet, ka reizēm esmu uzrakstījis šo to interesantu.