— Pagaidiet, — Baks saka. — Es jums tūliņ piespēlēšu vielu jaunam rakstam.
Baks izņem no kabatas kādu atslēgu un pasniedz to man. Zināju, kas viņam padomā, pirms viņš sāka runāt. Sasodītais vecais pirāts — man bija skaidrs, ko viņš nodomājis. Neviens to neizdarīs labāk par Baku.
— Pik, — viņš saka, cieši uzlūkodams mani, — vai šī ierāve nav maķenīt ārpus mūsu darbalauka? Vai mēs gribam, lai Džeikijs apprec Rozu Steinfeldi?
— Pievienoju savu balsi tavējai, — es saku. — Būšu atpakaļ ar visu pēc desmit minūtēm. — Un es dodos uz depozītseifu īrētavu.
Atgriežos ar naudu, sasietu lielā vīstoklī, un tad mēs ar Baku aizved šo avīžniecisko žurnālistu pie sētas durvīm, un pa tām mēs visi trīs ieiet vienā no kantora telpām. — Un nu, mans rakstnieciskais draugs, — Baks saka, — apsēdieties krēslā un stāviet klusu — tagad es jums sniegšu interviju. Jūs redzat savā priekšā divus ierāvējus no Ierāvējpils Ierāvēju apgabalā Arkanzasas pavalstī. Mēs ar Piku esam tirgojušies ar misiņa zeltlietām, matus spēcinošu līdzekli, dziesmu grāmatām, iezīmētām kārtīm, patentdziedēkļiem, Konektikutā austiem Smirnas paklājiem, mēbeļu spodrināmo pastu un albumiem ikvienā pilsētā no Oldpointkamfetas līdz Zelta vārtiem. Mēs esam ierāvuši dolāru, kad vien pamanījām kādu, kas izskatījās lieks tā īpašniekam. Bet mēs nekad nedzināmies pēc peļņas, kas glabājās zeķes purngalā zem vaļīga ķieģeļa virtuves pavarda stūrī. Ir kāds vecs sakāmvārds, ko jūs varbūt esat dzirdējuši, — «pārmērīga pieklājība pazudina», kas nozīmē, ka no ielu tirgoņa sīkpreču kastes līdz rakstāmgaldam Volstrītā ir tikai viens solis. Šo soli mēs tikām spēruši, īsti nezinādami, cik zemu ar to var krist. Jums gan to vajadzētu apjēgt, bet kur nu! Jums ir ņujorkieša sajēga, kas nozīmē, ka jūs spriežat par cilvēku pēc viņa drēbju ārpuses. Tas nav pareizi. Jums būtu vajadzējis apskatīt oderi, vīles un pogcaurumus. Kamēr mēs gaidām policijas mašīnu, jūs varētu izņemt savu zīmuļa galiņu un izdarīt piezīmes vēl vienam jocīgam avīžu rakstam.
Un tad Baks pievēršas man un saka: — Man vienalga, ko domā Eterberijs. Viņš te ieguldījis tikai smadzenes un var būt laimīgs, ja atgūst savu kapitālu. Bet ko tu, Pik, par to saki?
— Ese? — es pārprasu. — Tev nu gan būtu vajadzējis mani pazīt, Bak. Es tak nemaz nezināju, kas tās akcijas pirka.
— Nu tad ir labi, — Baks saka. Un tad viņš pa iekšdurvīm ieiet kantora galvenajā telpā un paraugās uz drūzmu, kas mēģina izspraukties cauri nožogojumam. Eterberija un viņa galvassegas tur vairs nebija. Un Baks griežas pie viņiem ar īsu uzrunu.
— Nu, aitiņas, sastājieties visas rindiņā. Dabūsiet savu vilniņu atpakaļ. Negrūstieties taču tā. Stājieties rindā — rindā, nevis čupā. Cienītā, vai jūs nebūtu tik laipna un nepārstātu blēt. Jūsu naudiņa jūs gaida. Ei, dēliņ, nekāp pāri tām margām: tavai sīcenei nekas nenotiks. Neraudiet, māsiņ, jums neies zudumā ne cents. Stājieties tak rindā, kad es jums saku. Ei, Pik, panāc šurp un nodibini te kārtību: laid tos cauri un pa otrām durvīm laukā!
Baks novelk svārkus, atstumj cilindru pakausī un aizkūpina lepnu cigāru. Tad viņš apsēžas pie galda, izkravājis sev priekšā visu mūsu laupījumu, kārtīgi sasietu glītos sainīšos. Es lieku akcionāriem sastāties un virzu tos zosu gājienā no galvenās telpas cauri Baka darbistabai, un reportieris pa sāndurvīm tos izlaiž atkal gaitenī. Kad virtene velkas gar Baka galdu, viņš no ikviena pieņem akcijas un zelta obligācijas, noskaitot katram dolāru pret dolāru, — tikpat, cik tas tika iemaksājis. Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrības akcionāri tik tikko nespēj ticēt. Viņi gandrīz raušus izrauj naudu no Baka rokām. Dažas sievietes turpina raudāt, jo tāds jau ir šī dzimuma paradums — laist meldiņu vaļā aiz bēdām, pinkšķēt no prieka un liet asaras, kad nav ne vienu, ne otra.
Veco sieviņu pirksti trīc, kad viņas stūķē timpas azotē zem apnēsātajām drānām. Fabrikas meitenes tikai pieliecas, kādu sekundi noplivina savu konfekciju, un kļūst dzirdams, kā noplikšķ zeķturis, dolāriem noslīdot «Vecum-vecās pašadītās kokvilnas groddzijas bankas» dāmu nodaļā.Dažiem akciju īpašniekiem, kas ārpusē tika laiduši vaļā pašu skaļāko jeremiādi, uznāca atjaunotas uzticības lēkme, un viņi gribēja atstāt naudu iekšā. — Iesāliet un bāziet vien to cāļu barību atkal atpakaļ savās panckās un šļūciet pa diegu! — Baks saka. — Kas jums par aprēķinu ieguldīt to obligācijās? Tējkanna vai sprauga sienā aiz pulksteņa ir īstā vieta jūsu variņu krājumam.
Kad sarkanajā plecu lakatā ievīstījusies izskatīgā meiča iekasē ieguldīto summu, Baks pasniedz viņai lieku divdesmitnieku.
— Kāzu dāvana, — paskaidro mūsu mantzinis, — no Golkondas sabiedrības. Un paklau! Ja Džeikijs kādreiz pabāž degunu kaut tikai uz to pusi, kur dzīvo Roza Steinfelde, jūs ar šo tiekat pilnvarota nodauzīt no tā pāris collu.
Kad visi, atguvuši savus ietaupījumus, bija aizgājuši, Baks pasauc laikraksta līdzstrādnieku un piestumj atlikušo naudu viņam.
— Jūs to iesākāt, — Baks saka, — tad nu pats arī pabeidziet. Tur, viņā pusē, ir grāmatas, kurās uzrādīta katra izdotā akcija un obligācija. Te ir nauda to dzēšanai, atskaitot to, ko esam iztērējuši uzturam. Jums būs jāuzņemas likvidatora pienākumi. Domāju, ka jūs, rēķinādamies ar savas avīzes labo slavu, veiksiet tos godīgi. Tas ir pats piemērotākais veids, kādu vien mēs zinām, kā to nokārtot. Mēs ar dūšīgo, bet ābolus ēst apnikušo viceprezidentu sekosim mūsu cienījamā prezidenta priekšzīmei un pazudīsim kokos. Nu, vai šai dienai jums jaunumu pietiks, jeb vai jūs gribat vēl intervēt mūs par pieklājības jautājumiem un kā vislabāk pārtaisīt vecus taftas svārciņus?
— Jaunumi! — avīžnieks saka, izņemdams pīpi no mutes. — Vai jūs patiešām domājat, ka es tos varu izmantot? Es taču negribu zaudēt darbu! Pieņemsim, ka es aizeju uz redakciju un pastāstu tur šo notikumu. Ko teiks galvenais redaktors? Viņš tikai pasniegs man norīkojumu uz trako māju un piekodinās neatgriezties ātrāk, kamēr neesmu izārstējies. Es varētu aiznest rakstu par jūras čūsku, kas ložņā pa Brodveju, bet man trūkst dūšas pārbaudīt viņu pacietību ar tādām pīlītēm kā šī. Ātras iedzīvošanās — atvainojiet par izteicienu — banda atdod atpakaļ laupījumu! Nu nē! Es jau nestrādāju humora pielikumā.
— Jūs to, protams, neesat spējīgs saprast, — Baks saka, satvēris plaukstā durvju rokturi. — Es un Piks jau nav no tiem volstrītniekiem, kādus pazīstat jūs. Mēs nekad neatļaujās apkrāpt slimas večiņas un strādājošas meitenes un atņemt mazuļiem centus. Tajās ierāves nozarēs, kurās mēs darbojās, mēs pievācam naudu no ļautiņiem, ko tas kungs radījis tieši tāpēc, lai tie tiktu apšmaukti: no uzdzīvotājiem, šķērdniekiem, kāršu spēlmaņiem, pārgudriniekiem un ielas publikas, kam allaž ir daži dolāri, ko palaist vējā, un no fermeriem, kas neparko nejustos laimīgi, ja neuzrastos blēži un neapstrādātu viņus, kad viņi pārdevuši labību. Mēs nekad neesam jutuši ne mazāko vēlēšanos zvejot tās sugas zivtiņas, kas kožas šeit. Nē, ser. Mēs pārāk cienām savu profesiju un paši sevi. Palieciet sveiks, mister Likvidator.