— Ei, — laikraksta līdzstrādnieks saka, — uzgaidiet brītiņu! Stāvu augstāk atrodas man pazīstama māklera kantoris. Pagaidiet, kamēr es tos krāmus nolieku viņa seifā. Gribu jums, puiši, pirms šķiršanās izsaukt pudeli.
— Izsaukt mums pudeli? — Baks noprasa, nopietni pamezdams ar aci. — Tikai neceriet, ka jums kāds ticēs, ja jūs tur, redakcijā, mēģināsiet iestāstīt, ka jūs to esat teicis. Paldies. Rēķinu, ka mums nav tik daudz laika. Uz redzīti.
Un mēs ar Baku izslīd pa durvīm; un tādā kārtā Golkondas sabiedrība piedzīvo piespiedu likvāciju.
Tam, kas nākamajā vakarā būtu gribējis mūs ar Baku apciemot, vajadzētu doties uz mazu, draņķīgu viesnīciņu pie upes, netālu no rietumrajona kuģīšu piestātnes. Mēs bijām apmetušies nelielā istabiņā pagalma pusē, un es iepildīju grosā sešunču pudelīšu no krāna ņemtu ūdeni, kam sarkanu nokrāsu piedeva anilīns un garšu — kanēlis. Baks apmierināts smēķēja, viņam galvā bija nevis cilindrs, bet pieklājīgs brūns katliņš.
— Cik labi, Pik, — viņš saka, korķēdams pudelītes ciet, — ka mēs piedabūjām Brediju aiztapināt mums uz nedēļu zirgu un ratus. Pa to laiku mēs sev sagrabināsim rīcības kapitālu. Šito matu audzēšanas līdzekli Džersijā ātri vien izķers. Moskītu dēļ tur pliki pauri nav sevišķi iecienīti.
Izvilku ceļasomu un, meklēdams etiķetes, parakņājos tajā.
— Matu audzēšanas līdzekļa uzlīmes ir izgājušas, — es pavēstu. — Palicis vairs tikai kāds ducis.
— Nopērc jaunas, — Baks saka.
Izpētījām kabatas un atklājām, ka naudas tik tikko pietiek, lai no rīta nokārtotu viesnīcas rēķinu un samaksātu par braucienu kuģītī.
— Drudža dziedēkļa «Kratieties vaļā no kratīšanās» uzlīmes ir atliku likām, — es paziņoju pēc atkārtotas pārbaudes.
— Nu, ko tad tu vēl vairāk gribi? — Baks saka. — Lipini tik vien virsū tās pašas! Hekensekas palejā patlaban sākas drudža laiks. Kāda gan nozīme matiem, ja cilvēkam tā jākratās, ka tie viņam vairs neturas uz galvas?
Kad bijām kādu pusstundu līmējuši etiķetes uz drudža dziedēkļa pudelēm, Baks Ierunājās:
— Pelnīt maizi godīgi katrā ziņā ir daudz labāk nekā ielaisties tajās Volstrīta padarīšanās, vai ne, Pik?
— Kāda runa! — es piekrītu.
Mamons un Bultraidis
Vecais Entonijs Rokvols, atpūtā aizgājis Rokvola Heirēka ziepju fabrikas īpašnieks, skatījās laukā pa sava piektās avēnijas savrupnama bibliotēkas logu un smīnēja. Viņa kaimiņš pa labi — aristokrātiskais klubmīlis Dž. Van Suilaits Safolks-Džounss — nāca ārā pie sava uz ielas gaidošā automobiļa, nicīgi saraucis degunu, kā viņš parasti darīja, ieraugot itāļu renesanses laikmeta skulptūru uz ziepju pils frontona.
— Vecs, neizdevies, uzpūtīgs ķiņķēziņš! — nosacīja izbijušais ziepju karalis. — Ēdenes muzejs drīz vien dabūs to veco, iedomīgo Neselrodi, ja viņš nepiesargāsies. Nākamvasar likšu šo māju nokrāsot sarkanbaltzilu, un tad redzēs, cik vēl augstu viņš cels savu holandieša ožamo.
Un tad Entonijs Rokvols, kurš neatzina zvanus, piegāja pie bibliotēkas durvīm un iekliedzās «Maik!» tajā pašā balsī, kas savā laikā Kanzasas prērijās bija dārdējusi kā pērkona grāvieni.— Pasaki manam dēlam, — Entonijs teica steigšus ieklupušajam sulainim, — lai pirms iziešanas no mājas viņš ienāk pie manis!
Kad jaunais Rokvols ieradās bibliotēkā, vecais vīrs nolika avīzi sānis, noskatīja dēlu ar labvēlīgas stingrības izteiksmi lielajā, gludajā un sārtajā sejā, jauca savu balto matu ērkuli ar vienu roku un žvadzināja kabatā atslēgas ar otru.
— Ričard, — Entonijs Rokvols jautāja, — cik tu maksā par ziepēm, ko lieto?
Ričards, tikai pirms sešiem mēnešiem atgriezies mājās no koledžas, mazliet satrūkās. Viņš vēl nebija tā īsti iepazinis šo savu priekšteci, kas bija tik pilns negaidītu pārsteigumu kā meitene savā pirmajā ballē.
— Šķiet, ka sešus dolārus par duci, tēt.
— Un par apģērbu?
— Parasti tā ap sešdesmit dolāriem.
— Tu esi džentlmenis, — Entonijs apņēmīgi teica. — Esmu dzirdējis, ka tie jaunie švīti izdodot divdesmit četrus dolārus par ziepju duci un pārsniedzot simta robežas par drēbēm. Tev būtu tikpat daudz naudas, ko šķiest, kā jebkuram no viņiem, taču tu savējo tērē tikai par to, kam cenas nav pārspīlētas un atbilst vērtībai. Es gan lietoju to pašu veco Heirēku — un ne jau tikai atceru labad, bet tās ir pašas nevainojamākās ziepes no visām. Katru reizi, kad tu pērc dārgākas par desmit centiem gabalā, tu pārmaksā par sliktām smaržām un iesaiņojumu. Bet piecdesmit centi ir ļoti piemērota cena tavas paaudzes jaunam cilvēkam ar tavu stāvokli un taviem apstākļiem. Kā jau teicu, tu esi džentlmenis. Mēdz teikt, ka nepieciešamas trīs paaudzes, lai par to kļūtu. Nieki! Ar naudu tas izdarāms tikpat gludi kā ar ziepēm. Tevi tā jau ir iztaisījusi. Pie velna! Tā gandrīz iztaisījusi par džentlmeni pat mani. Es esmu bezmaz tikpat nepieklājīgs, nelaipns un neuzvedīgs kā tie divi pirmholandiešu dižciltīgie abpus manai mājai, kuriem naktīs nenāk miegs tāpēc, ka esmu nopircis gruntsgabalu starp viņiem.
— Ir lietas, ko nauda nevar paveikt, — jaunais Rokvols visai drūmi piezīmēja.
— Nu, nesaki vis! — vecais Entonijs sašutis teica. — Katrā laikā esmu ar mieru saderēt par naudu uz visu savu naudu. Esmu izurbies cauri enciklopēdijai līdz pat burtam «Y», meklēdams, ko es nevarētu par to nopirkt; un es domāju, ka nākamnedēļ man vajadzēs ķerties pie atlikuma. Par naudu es stāvu un krītu. Nosauc man kaut ko tādu, kas nav nopērkams par naudu.
— Nu, kaut vai, piemēram, — mazliet gremzīgi atbildēja Ričards, — nauda man nepavērs ceļu sabiedrības ekskluzīvajās aprindās.
— Oho! Un kā vēl! — ļaunuma saknes aizstāvis nodārdināja. — Pasaki man — kur gan būtu tās tavas ekskluzīvās aprindas, ja pirmajam Astoram nebūtu bijusi nauda, ko samaksāt par braucienu uz kuģa klāja pāri okeānam?
Ričards nopūtās.
— Uz to jau arī es mērķēju, — vairs ne tik grandoši sacīja vecais vīrs. — Tāpēc jau es tevi ataicināju pie sevis. Ar tevi, manu zēn, kaut kas īsti nav tā kā vajaga. Es to manu jau kopš divām nedēļām. Klāj vaļā! Domāju, ka divdesmit četru stundu laikā manā rīcībā varētu būt vienpadsmit miljoni, neskaitot nekustamo īpašumu. Ja tev nav kārtībā aknas, līcī stāv «Klejotājs» ar ogļu pilniem bunkuriem, gatavs divās dienās nogādāt tevi Bahamu salās.
— Nav slikti minēts, tēt; tu neesi tālu no patiesības.
— Ā! Kas viņai ir vārdā? — Entonijs ieinteresēts sacīja.
Ričards sāka staigāt pa bibliotēku uz priekšu un atpakaļ. Viņa vecajā, neaptēstajā tēvā bija pietiekami daudz biedriskuma un līdzjūtības, lai modinātu viņā uzticību.
— Kāpēc tad tu nelūdz viņas roku? — vecais Entonijs noprasija. — Viņa kritīs uz tevi kā muša uz medu. Tu esi naudīgs, izskatīgs un kārtīgs zēns. Tavas rokas ir tīras. Tās nav aptraipītas ar Heirēka ziepēm. Tu esi bijis koledžā, taču to viņa neņems vērā.
— Man nav bijusi izdevība, — Ričards sacīja.
— Radi tādu, — Entonijs teica. — Uzaicini viņu pastaigā pa parku vai nakts izbraucienā ar salmiem izklātā kulbā, vai arī pavadi viņu uz mājām no baznīcas. Izdevība! Blēņas!
— Tu, tēt, nepazīsti sabiedrības dzirnavas. Viņa ir daļa no straumes, kas tās griež. Ikviena viņas laika stunda un minūte ir iedalīta dienām uz priekšu. Šai meitenei ir jākļūst manai, tēt, citādi man šī pilsēta uz laiku laikiem kļūs par drūmu purvu. Un rakstiski es to nevaru izdarīt — tas neiet cauri.