— Nieki! — vecais vīrs sacīja. — Vai tu gribi teikt, ka ar visu manu naudu nevari dabūt sev pāris stundiņu no kādas meičas laika?
— Esmu pārāk ilgi vilcinājies. Parīt divpadsmitos viņa dodas ar kuģi uz Eiropu, kur paliks divus gadus. Tikšos divatā ar viņu uz dažām minūtēm rītvakar. Pašlaik viņa ir Larčmontā pie savas krustmātes. Tur es nedrīkstu ierasties. Bet rītvakar man ir atļauts aizbraukt pajūgā viņai pretī uz vilcienu, kas pusdeviņos pienāk Galvenajā stacijā. Mēs auļos aizlaidīsim uz Voleka teātri, kur mūs foajē gaidīs viņas māte un ģimenes ložā ielūgtā sabiedrība. Vai tu domā, ka viņa tajās sešās vai astoņās minūtēs šādos apstākļos uzklausīs manu bildinājumu? Nē. Un kāda izdevība man varētu būt teātrī vai vēlāk? Nekāda. Nē, tēt, šo samezglojumu tavs kapitāls nespēj atšķetināt. Ne par kādu naudu mēs nevaram nopirkt kaut minūti laika; ja tas būtu iespējams, bagāti ļaudis dzīvotu ilgāk. Nav nekādu cerību parunāt ar mis Lentriju līdz viņas aizceļošanai.
— Nu labi, manu zēn, — vecais Entonijs jautri sacīja. — Tagad skrien uz savu klubu. Esmu priecīgs, ka vainīgas nav aknas. Bet neaizmirsti reizi pa reizei aizdedzināt pāris svecīšu uz dižā dieva Cun-Gu-Ra altāra. Tu saki, par naudu nevarot nopirkt laiku? Nu protams, nevar pasūtīt, lai par samaksu iesaiņo un piegādā mājās mūžību, bet esmu redzējis Laikaveci diezgan pamatīgi apdauzām kājas, ejot caur zelta raktuvēm.
Vēlāk pie sava brāļa Entonija, kad viņš lasīja vakara laikrakstu, ienāca krustmāte Ellena — laipna, grumbaina, sentimentāla, bagātības nomākta, un, ik pa brītiņam nopūzdamās, uzsāka pārrunu par mīlētāju ciešanām.
— Viņš to visu man jau izstāstīja, — brālis Entonijs žāvādamies sacīja. — Un tad viņš sāka zākāt naudu. Apgalvoja, ka tā nespējot līdzēt. Sacīja, ka desmit miljonāru brigāde būtu bezspēcīga pret sabiedrības normām. Es viņam pateicu, ka mans bankas konts ir viņa rīcībā.
— Ak, Entonij, — nopūtās krustmāte Ellena. — Kā man gribētos, kaut tu tik daudz nedomātu par naudu. Bagātība nav nekas, kur ir darīšana ar īstām jūtām. Mīlestība ir visvarena. Kaut viņš to meiteni būtu uzrunājis agrāk! Viņa nebūtu varējusi noraidīt mūsu Ričardu. Bet tagad es baidos, ka ir par vēlu. Ričardam vairs nebūs izdevības bildināt viņu. Viss tavs zelts nespēj padarīt laimīgu tavu dēlu.
Nākamajā vakarā pulksten astoņos krustmāte Ellena izņēma no kožu saēstas etvijas tīkamdīvu, senlaicīgu zelta gredzenu un pasniedza to Ričardam.
— Uzvelc to šovakar pirkstā, Ričard, — viņa lūdzās. — To man atstāja tava māte. Tas viņai esot atnesis laimi mīlestībā. Viņa lika man to nodot tev, kad tu būsi atradis savu mīļoto.
Jaunais Rokvols godbijīgi paņēma gredzenu un mēģināja uzmaukt to uz mazā pirkstiņa. Tas uzgāja līdz otrajai locītavai, bet tālāk nebija uzdabūjams. Viņš to novilka un iebāza vestes kabatā, kā jau vīrieši mēdz darīt. Tad viņš pa tālruni lika piebraukt savu pajūgu.
Kad viņš stacijā no čalojošā pūļa izmakšķerēja mis Lentriju, pulkstenis bija astoņi un trīsdesmit divas minūtes.
— Mēs nedrīkstam likt mammai un pārējiem gaidīt, — viņa sacīja.
— Brauciet uz Voleka teātri cik ātri vien varat, — Ričards godprātīgi pavēlēja.
Viņi aizjoņoja pa Četrdesmit otro ielu līdz BrodvejaI un tad uz leju pa šo balti zvaigžņoto gatvi, kas ved no saulrieta mīkstajām pļavām uz rītu klinšainajiem pakalniem.
Pie Trīsdesmit ceturtās ielas jaunais Rokvols spēji atgrūda vaļā lodziņu un lika kučierim apstāties.
— Man izkrita gredzens, — izkāpjot viņš atvainodamies paskaidroja. — Es to mantoju no mātes, un man neparko negribētos to pazaudēt. Neaizkavēšu jūs ilgi — es redzēju, kur tas nokrita.
Nepagāja ne minūte, kad viņš ar gredzenu rokā atgriezās ekipāžā.
Bet pa to laiku tieši priekšā viņa pajūgam bija apstājies tramvaja vagons. Kučieris mēģināja pabraukt tam garām pa kreisi, taču ceļu aizšķērsoja preču ātrās piegādes kulba. Viņš lūkoja to izdarīt pa labi, tomēr bija spiests atkāpināt, lai izvairītos no mēbeļu furgona, kura atrašanās tur bija pretrunā ar satiksmes noteikumiem. Viņš raudzīja griezt apkārt, bet atlaida grožus un pienācīgi izlamājās. Viņš bija iesprostots pajūgu un citu transporta līdzekļu mudžeklī.
Bija radies viens no tiem satiksmes sastrēgumiem, kas lielajā pilsētā dažreiz gluži negaidot pārtrauc sakarus un kustību ielās.
— Kāpēc mēs nebraucam? — mis Lentrija nepacietīgi jautāja. — Mēs nokavēsimies.
Ričards piecēlās kājās un paskatījās visapkārt. Viņš redzēja furgonu, kulbu, tramvaja vagonu, preču un pasažieru pajūgu straumi, kas vietā, kur krustojas Brodveja, Sestā avēnija un Trīsdesmit ceturtā iela, pārblīvēja visu milzīgo platību, kā divdesmitsešcollīgs meitietis pārblīvē savu divdesmitdivcollīgo jostu. Un joprojām no visām apkārtējām šķērsielām tie rībēdami un dārdēdami pilnā gaitā steidzās uz pašu biezumu, mezdamies iekšā lēveņa spraugās, ieķerdamies cits cita riteņos un pievienodami to vadītāju lāstus pārējo klaigām. Viss Manhatanas transports šķita sasprūdis viņiem apkārt. Starp tūkstošiem skatītāju, kas drūzmējās uz ietvēm, pat visvecākais ņu-jorkietis nebija redzējis tāda vēriena sastrēgumu kā šo.
— Ļoti žēl, — Ričards sacīja, atkal apsēzdamies,
— bet izskatās, ka mēs esam iespriedusies. Šo ņūkli neatšķetinās pat stundas laikā. Tā bija mana vaina. Ja man nebūtu izkritis gredzens, mēs...
— Parādiet man to gredzenu, — mis Lentrija sacīja.
— Tagad, kad nekas vairs nav līdzams, man vienalga. Lai nu kā, teātri, pēc manām domām, ir muļķīgi.
Tovakar pulksten vienpadsmitos kāds viegli pieklauvēja pie Entonija Rokvola durvīm.
— Iekšā! — ieaurojās Entonijs, kas, tērpies sarkanos rītasvārkos, lasīja grāmatu par pirātu piedzīvojumiem.
Klauvētāja bija krustmāte Ellena, kura izskatījās pēc sirmmataina eņģeļa, kas aiz pārskatīšanās atstāts uz zemes.
— Entonij, viņi ir saderinājušies, — vecīte klusi sacīja.
— Viņa solījusies precēties ar mūsu Ričardu. Pa ceļam uz teātri viņiem atgadījies satiksmes sastrēgums, un pagājušas divas stundas, pirms viņu ekipāža izkļuvuši no tā.
Un ak, Entonij, brāl, nekad vairs nelielies ar naudas varu! Maza patiesas mīlestības emblēma — sīks gredzentiņš, kas simbolizē bezgalīgas un nesavtīgas jūtas, — bija par iemeslu tam, ka mūsu Ričards atrada savu laimi. Viņam tas izkrita uz ielas, un viņš izkāpa, lai to atdabūtu. Un, pirms viņi paguva turpināt braucienu, radās nosprostojums. Viņš uzrunāja savu iemīļoto un iekaroja to, kamēr viņu pajūgs bija iesprūdis. Nauda ir drazas, Entonij, salīdzinājumā ar īstu mīlestību.
— Nu labi, — vecais Entonijs sacīja. — Priecājos, ka zēns dabūjis, ko gribējis. Es jau viņam teicu, ka šajā lietā netaupīšu nekādus izdevumus, ja...
— Bet, Entonij, brāl, kāds gan labums varētu būt bijis no tavas naudas?
— Mās, — Entonijs Rokvols sacīja, — mans pirāts ir iekūlies ellišķīgā ķezā. Viņa kuģis nupat ir dabūjis sūci, un viņš pārāk labi zina vērtību naudai, lai ļautu tai nogrimt. Vēlētos, kaut tu laistu man turpināt šo nodaļu.
Te stāstam vajadzētu beigties. Es to gribētu tikpat labprāt kā jūs, kas to lasāt. Taču, lai izdibinātu patiesību, mums aka jāizsmeļ līdz dibenam.
Nākamajā dienā kāds tēvainis ar sarkanām rokām un zili punktotu kaklasaiti, kurš godināja sevi par Kelliju, pagodināja ar savu apmeklējumu Entonija Rokvola māju un tūlīt tika pieņemts bibliotēkā.