— Nav tiesa, — Džefs sacīja. — Trestam ar policistu nav nekāda sakara. Mana piezīme bija epitogramma... aksoma... tāda kā eksence. Tā nozīmē, ka trests ir kā ola un tajā pašā laikā tam nav nekādas līdzības ar to. Ja grib pārsist olu, tas jādara no ārpuses. Trestu var sadragāt vienīgi no iekšienes. Jāsēž uz tā tik ilgi, līdz tas pāršķijas. Paskat tik vien, cik daudz saperēts dažnedažādu koledžu un biblotēku, kas čiepst un čivina pa visu valsti. Jā, ser, ikviens trests nes savas iznīcības dīgļus pats savās krūtīs kā gailis, kas iedziedas Džordžijas štata nēģeru metodistu brīvdabas sapulces tuvumā, vai republikānis, kurš izvirza savu kandidatūru Teksasas gubernatora amatam.
Es Džefam pa jokam pajautāju, vai viņš savas raibās, rūtainās, lāsumainās, punktotās un plankumotās darbības laikā ir kādreiz vadījis kādu uzņēmumu no tās kategorijas, kuras apzīmēšanai ticis lietots vārdiņš «trests». Jutos diezgan pārsteigts, kad viņš atzinās šādā nodarījumā.
Vienu pašu reizi, — viņš sacīja. — Un Ņūdžersijas štata zīmogs nekad nav pieskāries dokumentam, kas būtu pavēris ceļu pamatīgākam un drošākam likumīgas izsūkšanas iestādījumam. Viss darbojās mūsu labā: vējš, ūdens, policija, nervi un neierobežots monopols uz sabiedrībai nepieciešamu preci. Uz visas planētas neatrastos neviens trestu ienaidnieks, kurš spētu sameklēt mūsu pasākumā kādu vāju vietu. Salīdzinājumā ar to Rokfellera mazā petrolejas spekulācija izskatījās kā sīka biržas spēlīte. Bet mēs tomēr izputējām.
Droši vien uzradās kāds neparedzēts pretspēks, — es sacīju.
Nē, ser, viss bija tieši tā, kā teicu. Mēs piedzīvojām pašapslāpēšanos. Tas bija pašapspiešanās gadījums. Lautā bija radusies plaisa, kas apklusināja mūziku, kā saka Alberts Tenisons.
Atcerieties, es jums stāstīju, ka mēs ar Endiju Takeru vairākus gadus bijām kompanjoni. Tas vīrs bija pats talantīgākais visādu viltību specālists, kādu es jebkad esmu redzējis. Ieraudzījis otra cilvēka rokā dolāru, viņš to uzņēma kā personisku apvainojumu, ja nespēja paņemt kaut kā citādi. Endijam bija ne vien milzums derīgu zināšanu, bet viņš bija arī izglītots. No grāmatām viņš bija ieguvis lielu daudzumu pieredzes un stundām ilgi varēja runāt par jebkuru tematu, kam kaut kāds sakars ar priekšstatiem vai spriedumiem. Endijs bija uzdarbojies ikvienā ierāves nozarē, sākot ar lekcijām par Palestīnu, bagātīgi izmantojot diapozitīvus no Individuālās šūšanas drēbnieku gadskārtējās sanāksmes Atlantiksitijā, un beidzot ar Konektikutas pārpludināšanu ar melkoka spirtu, destilētu no muskatriekstiem.
Kādu pavasari mēs ar Endiju bijām aizlaiduši uz Meksiku neilgā izbraukumā, kura laikā viens Filadelfijas kapitālists no mums nopirka par divtūkstoš piecsimt dolāriem pusi no kādām sudrabraktuvēm Čivavā. O jā, tādas raktuves patiešām pastāvēja. Otras to puses vērtība droši vien bija savi divi vai trīs simti tūkstoši. Es bieži gudroju, kam gan tās raktuves varēja piederēt.
Atgriežoties Savienotajās Valstīs, mēs ar Endiju aizķērāmies kādā mazā Teksasas pilsētiņā Riograndes krastā. To sauca par Putnu pilsētu, bet tas nenozīmēja, ka tur mitinātos putni. Pilsētiņā bija ap divtūkstoš iedzīvotāju, lielākoties vīrieši. Nācu pie slēdziena, ka galvenos eksistences līdzekjus tiem nodrošināja dzīve augstu čaparala brikšņu tuvumā. Daļa no viņiem bija lopkopji, daži — kāršu spēlmaņi, citi — svešu zirgu pievācēji, bet vairākums pelnījās ar kontrabandu. Mēs ar Endiju apmetāmies viesnīcā, kuras ēka atgādināja kaut ko vidēju starp jumta dārzu un sekciju grāmatplauktu. Tajā dienā, kad mēs tur nokļuvām, sākās lietavas. Kā mēdz teikt, vecais Pēteris bija atgriezis vaļā visus krānus.
Lai gan nedzēra neviens no mums abiem, mēs tūlīt ievērojām, ka Putnu pilsētā bija trīs krogi, jo mēs varējām redzēt pilsētniekus virzāmies trīsstūrainā procesijā no viena uz nākamo visu dienu un pusi no nakts. Ikviens šķita zinām, ko iesākt ar savu naudu, cik nu kuram tās bija.
Trešās dienas pievakarē lietus uz laiciņu pierima, tāpēc mēs ar Endiju aizstaigājām līdz pilsētiņas pamalei pavērot dubļavu. Putnu pilsēta bija uzcelta starp Riograndi un dziļu, platu ieplaku — upes kādreizējo gultni. Lietus izraisītā augstā ūdens dēļ sanesu aizsprosts starp upi un tās veco teci, kad mēs to redzējām, bija sācis plaisāt un drupt. Endijs ilgi noskatījās uz to. Tā cilvēka prāts nekad nesnauda. Un tad viņš man izklāsta plānu, kas viņam pēkšņi iešāvies prātā. Turpat uz vietas tika nodibināts trests, un mēs atgriezāmies pilsētiņā un ķērāmies pie darba. Vispirms mēs aizgājām uz Putnu pilsētas galveno dzertuvi — «Zilo čūsku» un nopirkām to. Tā mums maksāja tūkstoš divsimt dolāru. Tad mēs it kā nejauši iegriezāmies pie meksikāņa Džo, parunājām par lietaino laiku un atpirkām viņa krodziņu par piecsimt dolāriem. Pie trešā mēs tikām viegli par četriem simtiem.
Nākamajā rītā Putnu pilsēta atmodās un atklāja, ka ir kļuvusi sala. Upe bija izlauzusies savā senajā gultnē, un pilsētiņu ieskāva krācoša straume. Joprojām lija, un smagi mākoņi ziemeļaustrumos vēstīja, ka tuvākajās divās nedēļās papildus gaidāms aptuveni seškārtīgs gada caurmēra nokrišņu daudzums. Taču pats ļaunākais vēl bija priekšā.
Putnu pilsēta izspurdza no savas ligzdas, izpurināja spalviņas un cilpoja ieraut ierasto rīta porciju. Reče nu! Meksikāņa Džo krodziņš bija ciet un otra mazā dzīvības glābšanas stacija nededzināto ķieģeļu namiņā tāpat. Tāpēc dabiski, ka no izslāpušās draudzes izkaltušajām rīklēm izlaužas pārsteiguma kliedzieni un visi — aidā! — uz «Zilo čūsku». Un ko viņi tur atrod?
Aiz letes vienā galā sēž Džefersons Pīterss, astoņkājis, ar seššāvienu revolveri pie katra sāna, gatavs izdot sīknaudu vai lodi — kā kurā gadījumā nepieciešams. Turpat blakus atrodas trīs bārmeņi; pie sienas uz desmitpēdu plakāta lasāms: «Katra glāzīte maksā vienu dolāru.» Glītu zilu uzvalku mugurā un cigāru ar zelta bandroli mutē uz seifa sēž Endijs, sagatavojies katrai nejaušībai. Kārtības uzturēšanai te dežurē pilsētiņas policijas priekšnieks ar diviem policistiem, par ko trests viņiem apsolījis bezmaksas iedzeršanu. Jā, ser, Putnu pilsētai pietika ar desmit minūtēm, lai apjēgtu, ka tā iekļuvusi sprostā. Sagaidījām, ka izcelsies nekārtības, bet nekas nenotika. Pilsētnieki saprata, ka viņi ir mūsu nagos. Līdz tuvākajam dzelzceļam bija trīsdesmit jūdzes, un paies vismaz divas nedēļas, pirms atkal varēs tikt pāri upei. Tādēļ viņi palamājās, taču bez naida un sāka mest uz letes dolārus tik nadzīgi, ka to šķindoņa izklausījās kā ksilofona mūzika.
Putnu pilsētā bija ap tūkstoš pieci simti vīru, kas sasnieguši bezatbildības un neprāta gadus, un to vairākums izjuta nepieciešamību izdzert no trīs līdz divdesmit mēriņiem, lai dzīvi padarītu panesamu. «Zilā čūska» bija vienīgā vieta, kur viņi tos varēja dabūt, līdz nebija noskrējuši palu ūdeņi. Viss bija skaisti un vienkārši kā jau ikviena īsteni diža blēdība.
Ap pulksten desmitiem sudraba dolāru birums uz letes pagausinājās un džīgu vietā spēlēja tūstepus un maršus. Bet es palūkojos pa logu un redzēju no viena līdz diviem simtiem mūsu patērētāju stāvam rindā pie Putnu pilsētas Krājaizdevu sabiedrības, un man kļuva skaidrs, ka viņi aizņemas naudu, lai arī to ļautu iesūkt astoņkāja drēgni lipīgajos taustekļos. Ierastajā stundā — pulksten divpadsmitos — visi devās uz mājām pusdienās. Ieteicām bārmeņiem izmantot radušos pieklusumu un darīt to pašu. Tad mēs ar Endiju saskaitījām ienākumus. Bijām ieņēmuši tūkstoš trīssimt dolāru. Aplēsām, ka trests, ja tik Putnu pilsēta vēl divas nedēļas paliktu sala, būtu spējīgs ziedot Čikāgas universitātei jaunu kopmītni ar popētām guļamtelpām mācību spēkiem un uzdāvināt fermu katram nabadzīgam teksasietim, kas ir tās cienīgs, ja vien viņš pats sagādātu nepieciešamo zemi. Endijam bija uzbrukusi ārkārtīga iedomība par mūsu panākumiem, jo plāna pirmsākumi bija radušies viņa paša nojautās un minējumos. Viņš norausās no seifa un aizdedzināja vislielāko cigāru, kāds vien te bija.