Выбрать главу

— Nu, — sacīja Entonijs, sniegdamies pēc čeku grā­matiņas, — tā bija laba ziepju vārīšana. Nu paskatīsi­mies... es jums iedevu piecus tūkstošus dolāru skaidrā.

— Es vēl piemaksāju trīs simtus no savas kabatas, — Kellijs teica. — Man nedaudz vajadzēja pārsniegt tāmi. Speditoru furgonu un vieglo ormaņu lielāko tiesu es no­līgu par pieciem dolāriem, bet smagie ormaņi un div­jūgu ekipāžas cenas uzskrūvēja līdz desmit dolāriem. Šoferi arī noprasīja pa desmitniekam un daži no pie­krautajiem pajūgiem pat divdesmit. Kruķi man noplēsa visvairāk — diviem es samaksāju pa piecdesmit, bet pārē­jiem divdesmit un divdesmit piecus dolārus. Bet vai viss negāja kā pa diedziņu, mister Rokvol? Priecājos, ka Viljams E. Bredijs nebija uz to nelielo satiksmes sprūdas brīvdabas izrādi. Negribētu, ka viņam skaudība ēstu sirdi. Un bez neviena mēģinājuma! Puiši bija laikā uz sekundes daļiņu. Veselas divas stundas pat čūska nebūtu spējusi izspraukties tālāk par Grīlija pieminekli.

— Tūkstoš trīs simti, lūdzu, Ķellij, — Entonijs sacīja, izplēsdams čeku. — Jūsu tūkstotis un tie trīs simti, ko jūs pārmaksājāt. Jūs, Kellij, taču nenicināt naudu, vai ne?

— Ese? — pārvaicāja Kellijs. — Es varētu piekaut to cilvēku, kas izgudrojis nabadzību.

Kad Kellijs jau bija pie durvīm, Entonijs viņu pasauca atpaka].

— Jūs droši vien nekur tajā burzmā nemanījāt, — viņš jautāja, — tādu tuklu, pliku zēnu ar loku šaudām bultas, vai ne?

— Itin kā ne, — Kellijs neizpratnē atbildēja. — Nē, nemanīju vis. Ja jau viņš bija tāds, kā jūs teicāt, kruķi varbūt nogrābāja viņu, pirms es tur nokļuvu.

— Tā jau domāju, ka mazais resgalis tur nevarēja tikt tuvumā, — Entonijs nosmējās. — Visu labu, Kellij!

Ziedonis a la carte

Bija marta diena.

Ja jūs rakstāt stāstu, nekad, itin nekad nesāciet to šādi. Sliktāks ievads nemaz nevar būt. Tas ir bez izdo­mas, neinteresants un droši vien sastāv no tīra ūdentiņa. Taču šajā gadījumā tas ir pilnīgi pieļaujams. Jo nākamais teikums, ar kuru stāstījumam īstenībā vajadzētu sākties, ir pārāk neiedomājami ērmots, lai ar to plātītos nesa­gatavota lasītāja priekšā.

Sēra raudāja pie ēdienu kartes.

Iedomājieties Ņujorkas meiteni birdinām asaras uz ēdienu nosaukumu saraksta!

Lai atrastu tam izskaidrojumu, jūs drīkstēsiet pieņemt, ka nebija vairs dabūjami omāri vai ka viņa nozvērējusies neēst saldējumu lielā gavēņa laikā, vai arī nupat atnākusi no teātra izrādes, kurā galveno lomu spēlējis Hekets. Un, kad noskaidrosies, ka visas šīs teorijas ir kļūdīgas, jums varbūt labpatiksies atļaut, lai stāstu turpina.

Džentlmenis, kurš paziņoja, ka pasaule ir austere, ko viņš atvērs ar savu zobenu, guva lielāku ievērību, nekā viņš patiesībā pelnījis. Attaisīt austeres čaulu ar zobenu nemaz nav tik grūti. Bet vai jūs jebkad esat manījis kādu mēģinām atdarīt Zemes gliemežvākus ar rakstāmmašīnu? Varbūt jums būtu patika pagaidīt, kamēr šādā veidā at­ver kādu duci gliemežnīcu?

Sērai ar savu neparocīgo ieroci bija izdevies atlauzt vaļā gliemežvākus pietiekami platā spraugā, lai no drēg­nās un žulgās pasaules to iekšienē noknibinātu kādu nieka kripatiņu. Stenogrāfiju viņa prata ne vairāk, kā mācētu, ja nule būtu beigusi pilnu īsraksta kursu kādā komerckoledžā un no turienes palaista plašajā pasaulē. Steno-prasmes trūkuma dēļ viņai nebija nekādu cerību ierindo­ties kantora talantu spožajā zvaigznājā. Tāpēc viņa uz savu roku nodarbojās ar mašīnrakstīšanu, izpildīdama pašas sameklētos gadījuma pasūtījumus.

Pats izcilākais un veiksmīgākais no visiem Sēras va­roņdarbiem viņas cīniņā par vietu zem saules bija darī­jums, ko viņa noslēdza ar Sūlenberga «Mājas restorānu». Šī ēdnīca atradās kaimiņos tai vecajai sarkano ķieģeļu ēkai, kurā viņa īrēja istabu ar atsevišķu ieeju. Kādu va­karu, ieturējusi pie Sūlenberga par četrdesmit centiem piecēdienu table d'hote pusdienas (pasniegtas tādā ātrumā, ar kādu jūs izmetat visas piecas beisbola bumbiņas uz nēģera galvu), Sēra paņēma līdzi uz mājām ēdienu karti. Tā bija uzskrīpāta gandrīz nesalasāmā rokrakstā, ne īsti angļu, ne vācu valodā, turklāt tādā izkārtojumā, ka jūs, ja nebūtu pietiekami uzmanīgs, iesāktu ar zobu bakstāmo un rīsu pudiņu, bet nobeigtu ar zupu un datumu.

Nākamajā dienā Sēra parādīja Sūlenbergam izskatīgu karti, uz kuras glītā mašīnrakstā bija lasāmi ēdienu no­saukumi, kārdinoši salikti katrs savā pienācīgajā iedaļā starp «hors d' oeuvre» un «par virsdrēbēm un lietus­sargiem neatbild».

Sūlenbergs uz līdzenas vietas kļuva par viņas pavalst­nieku. Pirms «Mājas restorāna» atstāšanas Sēra tika pa­nākusi, ka ēdnīcas īpašnieks labprātīgi noslēdza ar viņu līgumu. Saskaņā ar to viņai pienācās izgatavot mašīn­rakstā ēdienu kartes divdesmit vienam galdam: jaunu — katrām pusdienām, bet pirmajām un otrajām brokastīm — atkarībā no izmaiņām azaidā vai kad to prasīja kārtības izjūta.

Par to Sūlenbergs apņēmās aizsūtīt ar viesmīli — vēlams ar rātnu — Sērai uz māju trīs maltītes per diem un zīmuļa melnrakstu no tā, ko liktenis lēmis «Mā­jas restorāna» apmeklētājiem nākamajā dienā.

Šī vienošanās sagādāja apmierinājumu abām pu­sēm. Sūlenberga viesi tagad zināja, kā sauc to barību, ko viņi patērēja, kaut arī tās daba viņiem dažreiz vēl uzdeva mīklas. Bet Sērai aukstā, nomācošā ziemā bija nodroši­nāts uzturs, un tas viņai pašlaik bija galvenais.

Un tad kalendārs sameloja, apgalvojot, ka atnācis pa­vasaris. Pavasaris nāk, kad viņš nāk. Sasalušais janvāra sniegs, ciets kā dimants, vēl turējās uz lielpilsētas ma­ģistrālēm. Leijerkastes joprojām spēlēja «Vecajā, labajā vasariņā» tikpat dzīvi un izteiksmīgi kā decembri. Vīri sāka izrakstīt īstermiņa vekseļus, lai varētu sievām no­pirkt lieldienu tērpus. Sētnieki noslēdza radiatoros tvaiku. Bet, kad notiek tādas lietas, katram ir skaidrs, ka pilsēta vēl atrodas ziemas žņaugos.

Kādu pēcpusdienu Sēra drebinājās savā smalkajā istabā «ar atsevišķu ieeju un centrālapkuri, nevainojami tīra, visas labierīcības; lai pienācīgi novērtētu, jāredz perso­nīgi» — kā tika vēstījis sludinājums. Bez Sūlenberga ēdienu kartēm viņai cita darba nebija. Sēra sēdēja čīksto­šajā vītolkoka šūpuļkrēslā un raudzījās laukā pa logu. Kalendārs pie sienas laiku pa laikam viņai uzsauca: «Zie­donis ir klāt, Sēra, ziedonis ir klāt, kad es tev saku! Par to tu vari pārliecināties, palūkojoties uz mani. Arī uz tevi ir vērts palūkoties — tu esi tik pavasarīgi jauka, par ko tu tik bēdīgi raugies laukā pa logu?»

Sēras istaba atradās nama pagalma pusē. Paskatīdamās pa logu ārā, viņa varēja redzēt kastu fabrikas korpusa aklo dibensienu blakusielā. Taču viņai šis ķieģeļu mūris bija no visdzidrākā kristāla, un cauri tam Sēra nolūkojās uz zālainu gatvi, gar kuras malām auga avenāji un Ķīnas rozes.

īstie pavasara vēstneši ir netverami ar redzi un dzirdi. Dažiem cilvēkiem nepieciešams ziedošs krokuss, liesmojo­šais asinssārtais grimonis, zilputniņa dziesma un pat tik uzmācīgs atgādinājums kā vasaras atvaļinājumā aizejošo griķu un austeru atvadu sveiciens, pirms viņi gatavi spiest džentlmeni zaļajā apģērbā pie savām truljūtīgajām krū­tīm. Bet izredzētā dzimuma pārstāvēm no vecās Zemes kārtējā pielūdzēja pienāk ielīksmojošas, drošas ziņas, ka viņas nepaliks pabērnos, ja vien pašas to nevēlēsies.