Iepriekšējā vasarā Sēra bija izbraukusi uz laukiem un iemīlējusi kādu fermeri.
(Rakstot savu stāstu, nekad nelēkājiet tā atpakaļ. Tas ir slikts stils un nokauj interesi. Virziet tā darbību uz priekšu, vienmēr tikai uz priekšu!)
Sēra nodzīvoja Gožupītes fermā divas nedēļas. Tur viņa iepazinās ar vecā fermera Frenklina dēlu Volteru un pieķērās viņam. Fermeri ir tikuši iemīlēti, apprecēti un pēc tam atkal palaisti ganos vēl īsākā laikā. Taču jaunais Volters Frenklins bija mūsdienīgs agrārietis. Viņam pat kūtī bija tālrunis, un viņš prata nekļūdīgi aprēķināt, kāda ietekme būs nākamgada Kanādas kviešu ražai uz vecā mēnesī stādītiem kartupeļiem.
Šī ēnainā un aveņainā gatve tad arī bija tā vieta, kur Volters viņai tika tuvinājies un iekarojis viņas sirdi. Viņš pārliecīgi tika slavējis spilgto iespaidu, ko radīja dzelteno ziedu un brūno cirtu pretmets; vainagu viņa tika atstājusi tur un, vēzēdama rokās savu salmenīcu, gājusi atpakaļ uz mājām.
Viņi norunāja precēties pavasarī, tiklīdz būs manāmas pašas pirmās tā pazīmes, kā teica Volters. Un Sēra atgriezās pilsētā klabināt savu rakstāmmašīnu.
Klauvējiens pie durvīm izgaisināja Sēras redzējumus par to laimīgo dienu. Kāds viesmīlis bija atnesis «Mājas restorāna» nākamās dienas ēdienu kartes zīmuļa uzmetumu vecā Sūlenberga stūrainajā rokrakstā. Sēra apsēdās pie rakstāmmašīnas un ievilka papīru starp veltņiem. Darbs viņai šķīrās. Divdesmit viena karte lielākoties bija gatava pusotras stundas laikā.
Todien sarakstā izmaiņu bija vairāk nekā parasti. Zupas kļuvušas vieglākas, pie uzkožamajiem meklēt cūkgaļu bija veltīgi — tā bija atrodama vairs tikai starp cepešiem un vienīgi ar kāļu piedevu. Pavasara gaisīgais gars lika sevi manīt visā ēdienu kartē. Jērs, kas vēl nesen lēkāja pa zaļojošajām kalnu nogāzēm, tika piedāvāts notiesāšanai ar saskanīgu mērci, kura atsauca atmiņā tā rotaļīgos lēcienus. Austeres dziesma, kaut arī vēl gluži neapklusināta, bija diminuendo con amore. Rādījās, ka panna tika turēta bezdarbībā aiz cepjamās kameras labdarīgajām restēm. Pīrāgu saraksts uzblīda, treknākie pudiņi bija izzuduši; desa, ievīstījusies savā drapētajā apvalkā, tik tikko vairs dvašoja, nogrimusi tīksmīgās apcerēs par drīzo galu kopā ar griķiem un saldo, taču iznīcībai nolemto kļavas sulu.
Sēras pirksti ņirbēja kā knišļi vasarā virs upes. Viņa rindoja ierakstu zem ieraksta, lietpratīgi iekārtodama ikvienu tā īstajā vietā, atbilstoši katra garumam.
Tieši virs saldajiem nāca dārzeņu ēdieni. Burkāni un zirņi, sparģeļi ar grauzdētu maizi, daudzgadīgie tomāti un kukurūza, Limas pupas, kukurūzas-pupu sautējums, kāposti... un tad...
Sēra sāka raudāt pie ēdienu kartes. Tāda kā svēta izmisuma asaras kaut kur no sirds dziļumiem sakāpa viņai acīs. Galva noslīga uz mazā galdiņa ar rakstāmmašīnu, nospēlēdama uz tās klaviatūras sausi grabošu pavadījumu viņas miklajiem šņukstiem.
Jo veselas divas nedēļas viņa nebija saņēmusi no Voltera vēstuli, un nākamais ēdienu kartes punkts bija pienenes, pienenes ar kaut kādu olu — bet jupis lai parauj to olu! — pienenes, ar kuru zeltainajiem ziediem Volters tika viņu kronējis par savas mīlas karalieni un sievu priekšdienās, pienenes — pavasara vēstneši, viņas bēdu bēdas, viņas laimīgāko dienu atgādinātājas.Pirms sāciet smaidīt, cienītā, es jūs brīdinu: pamēģiniet izciest šādu pārbaudījumu pati. Interesanti, ko jūs būtu darījusi, ja tās šķirnes «Marechal Niel» rozes, ko Persijs atnesa jums tajā vakarā, kad atdevāt viņam savu sirdi, jūsu acu priekšā tiktu pasniegtas par salātiem ar majonēzi pie Sūlenberga table d'hote. Ja Džuljeta redzētu savas mīlestības simbolus tā apgānītus, viņa jo drīzāk būtu meklējusi krietnā aptiekāra mūžīgo aizmirstību sniedzošās zāles.
Bet kas par varenu burvi ir Ziedonis! Lielajā, aukstajā pilsētā bija nepieciešams iesūtīt vēsti. Nebija neviena cita, kas to varētu nogādāt tur, kā tikai mazais, drosmīgais, necila izskata vēstnesis no laukiem raupjajos, zaļajos svārkos. Viņš ir uzticams laimes kareivis, šis dent-de-lion — šis lauvas zobs, kā viņu sauc franču šefpavāri. Uzziedējis viņš palīdzēs lakstoties, iepīts jūsu iemīļotās kastaņbrūnajos matos; jauns, zaļš un vēl neizplaucis viņš nonāk verdošā katlā un nodod pēc piederības sava pavēlnieka vēsti.
Mazpamazām Sēra apvaldīja asaras. Kartes taču nevarēja atstāt neuzrakstītas. Bet pieneņu sapņa gandrīz nemanāma zeltaina atblāzma joprojām turēja viņu savā varā, un viņas pirksti īsu brītiņu darbojās ap taustiņiem, apziņas nekontrolēti, kamēr viņas domas vēl kavējās pļavu ieskautajā gatvē pie jaunā fermera. Taču drīz viņa strauji atgriezās klinšu ieslēgtajās Manhatanas gatvēs, un rakstāmmašīna sāka grabēt un kratīties kā streiklauža automobilis.
Pulksten sešos viesmīlis atnesa viņai pusdienas un projāmejot paņēma līdzi gatavās ēdienu kartes. Kad Sēra ķērās pie maltītes, viņa nopūzdamās atstūma pie malas pieneņu salātus ar visu oļaino piedevu virsū. Tāpat kā šajā tumšajā masā pārvērstā košā un mīlu apliecinošā puķe kļuvusi par necienīgiem sakņu salātiem, tā viņas vasaras cerības bija novītušas un iznīkušas. Iespējams, ka mīlestība, kā teicis Šekspīrs, pārtiek pati no sevis, taču Sēra nevarēja piedabūt sevi lietot pārtikā pienenes, kuras kā rotājums tika izgreznojis viņas sirds patieso jūtu pirmās garīgās dzīres.
Pusastoņos kaimiņu pāris aiz sienas uzsāka ķildu, iemītnieks istabā stāvu augstāk meklēja uz savas flautas «la», gāzes liesma nedaudz samazinājās, pagalmā sāka izkraut trīs ogļu vezumus, radot to skaņu, kas ir vienīgā, kuru apskauž fonogrāfs; kaķi no žogiem aiz mājas palēnām atkāpās Mukdenas virzienā. Pēc šīm pazīmēm Sēra zināja, ka pienācis laiks lasīt. Viņa sadabūja «Klosteris un pavards» — labāko no tām šajā mēnesī izdotajām grāmatām, pēc kurām nav pieprasījuma, ērti novietoja kājas uz kofera un devās klejojumā kopā ar Žerāru.
Ieskanējās ārdurvju zvans. Dzīvokļa saimniece gāja tās atvērt. Sēra pameta Žerāru un Denī kokā, kurā viņi bija uzrāpušies, glābdamies no lāča, un ieklausījās. Jā gan, arī jūs darītu tieši tāpat!
Un tad lejā, priekšnamā, bija dzirdama skaļa balss, un Sēra vienā lēcienā bija pie durvīm, ar vieglu roku atstādama pirmo raundu lāča labā un grāmatu uz grīdas. Jūs uzminējāt. Viņa nokļuva pie kāpnēm tieši tajā mirklī, kad viņas fermeris, pieveičis katrā stiepienā pa trim pakāpieniem, sasniedza augšējo un satvēra Sēru savās rokās tik saudzīgi kā pārgatavojušās labības kūli, lai no tā neizbirtu ne grauds.
— Kāpēc tu man nerakstīji, ko? — viņa iesaucās.
— Ņujorka ir diezgan prāva pilsētiņa, — Volters Frenk-lins atbildēja. — Es atbraucu pirms nedēļas un neatradu tevi pēc vecās adreses. Uzzināju, ka tu no turienes esi izvākusies ceturtdienā. Tas mani maķenīt nomierināja, jo izslēdz nelaimi, kas nebūtu novēršama, ja tu būtu pārkravājusies piektdienā. Tomēr tas mani netraucēja meklēt tevi gan ar policijas palīdzību, gan citādi.
— Es taču tev rakstīju! — Sēra dedzīgi sacīja.
— Neesmu saņēmis!
— Bet kā tad tu mani uzgāji? Jaunais fermeris pavasarīgi pasmaidīja.
— Es šovakar iegriezos tajā «Mājas restorānā» tepat līdzās, — viņš sacīja. — Man vienalga, vai to kāds dabū zināt vai nedabū — šajā gadalaikā es labprāt iebaudu kaut ko no zaļbarības. Meklēdams tādu ēdamo, es pārlaidu acis tai glīti ar mašīnu uzrakstītajai ēdienu kartei. Kad tiku garām kāpostiem, es apgāzu krēslu un auroju pēc saimnieka. Viņš man pastāstīja, kur tu dzīvo.