— Tavā vietā es būtu karalis, — Boldijs sacīja ar tādu pārliecību, ka viņam iečīkstējās revolvera maksts un nošķindēja pieši.
Vebs Jīgers atstūma pakausī Stetsona platmali un vēl vairāk sajauca savus jau tā izspūrušos, salmu dzeltenos matus. Neguvis no šīs figaroiskās izlīdzēs nekādu labumu, viņš sekoja attapīgākā Boldija šķidrajai priekšzīmei.
— Kad vīrietis apprecas ar karalieni, tam nevajadzētu padarīt viņu par kalpu, — Vebs paziņoja, sastrupinādams savas sūdzības.
— Skaidrs, ka ne, — Boldijs līdzjūtīgi sacīja, joprojām izslāpis un patiesi norūpējies par kāršu savstarpējām vērtībām. — Ar pilnām tiesībām tu esi karalis. Tavā vietā es pieprasītu pārdalīt. Tev ir iesmērētas nepareizas kārtis — es tev pateikšu, kas tu esi, Veb Jīger.
— Nu, kas? — Vebs jautāja, pavīdot cerībai gaiši zilajās acīs.
— Tu esi konsortprincis.
— Drusku lēnāk, — sacīja Vebs. — Es tevi nekad nav nozākājis.
— Tas ir tāds tituls vienai no kārtīm ar ģīmi, bet stiķi ar to nevar paņemt. Es tev, Veb, pateikšu. Tā ir zīme, ko tur, Eiropā, iededzina zināmas šlakas kustoņiem. Nu, teiksim, tu vai es, vai kāds no šitiem pašiem olenderiešu ercogiem ieprecas karaļnama ģimenē. Un nu mūsu sieva ar laiku paliek par karalieni. Bet vai mēs ir karaļi? Nemūžam. Kronēšanas cermonijā mēs soļo starp devītnieku un kaut kādu citu sīkaci no galma svītas. Vienīgais, kam mēs ir derīgi, ir ļauties uzņemt fotogrāfiem un uzņemties atbildību par troņmantnieku. Tā lieta nav nekāda tīrā. Jā, ser, Veb, tu esi konsortprincis, un es tavā vietā nodibinātu pagaidvaldību un izdotu likumu par personas neaizskaramību vai vēl kaut ko citu tādu; un es būtu karalis, pat ja man vajadzētu sākt no pašas apakšējās kārts.
Un, apstiprinot savu karaļdara Vorika nostāju, Boldijs iztukšoja glāzi.
— Boldij, — Vebs svinīgi sacīja, — gadiem ilgi mēs ar tevi vienā grupā ir dzinuši govis. Kopš zēnu dienām mēs ar tevi ir skraidījuši pa tām pašām takām un jājuši pa tām pašām ganībām. Es nerunātu par savām ģimenes lietām ne ar vienu citu kā tikai ar tevi.
— Tu biji lopu dzinējs Nopalito rančo, kad es apprecēju Santu Makelisteri. Toreiz es biju saimniecības vadītājs, bet kas es esmu tagad? Neesmu pat tik daudz vērts kā mezgls zirgu piesienamajā valgā.
— Kad vecais Makelisters bija Rietumteksasas lopu karalis, — Boldijs turpināja velnišķīgi saldā balsī, — tu biji vīrā. Tev bija tikpat liela teikšana kā viņam.
— Bija, — Vebs piekrita, — līdz tam laikam, kamērt viņš uzoda, kad es cenšos Santai uzmest laso. Tad viņš sūtīja mani darbā ganībās tik tālu no rančo ēkas, cik vien iespējams. Kad vecais nomira, Santu sāka dēvēt par «lopu karalieni». Es esmu noteicējs pār lopiem, nekas vairāk. Viņa kārto visus darījumus, viņa rīkojas ar visu naudu; es nevaru pārdot uz savu roku pat gaļas vērsi tūristu nometnei. Santa ir «karaliene», bet es esmu misters Nekas.
— Tavā vietā es būtu karalis, — atkārtoja rojālists Boldijs Vuds. — Kad vīrietis precas ar karalieni, viņi abi būtu ieskaitāmi vienā šķirnē: dzīvi, cepti, žāvēti vai sālīti — jebkurā pazīstamā veidā no ganībām līdz pat saiņotavai. Daudzi, Veb, uzskata to par savādu, kad tev Nopalito nav nekāda teikšana. Negribu mest ēnu uz misis Jīgeri — viņa ir pats jaukākais sievišķītis starp Riograndi un nākošiem ziemsvētkiem, bet vīrietim jābūt noteicējam paša mājās.
Jīgera gludā, brūnā seja izstiepās par sāpinātas grūtsirdības masku. Ar šo izteiksmi, pinkainajiem, dzeltenajiem matiem un zilo acu vientiesīgo skatienu viņš izskatītos pēc skolas puikas, kura barveža stāvokli uzurpējis stiprāks zeņķis. Taču viņa spēcīgais, muskuļotais septiņdesmitdivcollīgais stāvs un apjoztie revolveri nepieļāva šādu salīdzinājumu.
— Kā tu tur, Boldij, mani nosauci? — viņš jautāja. — Kas tas bija par koncertu?
— «Konsorts», — Boldijs viņu izlaboja, — «konsortprincis». Tas ir tāds kā sīkača pseidonīms. Tava vieta ir kaut kur starp trumpja kalpu un četrām vienas kavas kārtīm.
Vebs Jīgers nopūtās un pacēla no grīdas savas vinčesteres maksts siksnu.
— Es šodien jāšu atpakaļ uz rančo, — viņš negribīgi sacīja. — Man no rīta jāizvada gaļas lopu bars uz Sanantoni.
— Mums līdz Sausezeram ir pa ceļam, — Boldijs paziņoja. — Man lopu savākšanas nometnē pie Sanmarkosas ir jāatlasa divgadīgie.
Abi companēros uzkāpa zirgos un rikšos jāja projām no mazās apdzīvotās vietas ap dzelzceļa staciju, kur viņi, slāpju mocīti, bija sanākuši kopā no rīta.
Pie Sausezera viņu ceļi šķīrās, un viņi apstājās uzpīpēt atvadu cigareti. Jūdzēm viņi bija nojājuši pilnīgā klusumā, vienīgi zirgu pakavi apslāpēti dunēja saveldrējušajā meskitu zālē un čaparals krikšķēja, saskaroties ar jātnieku koka kāpšļiem. Bet Teksasā jau sarunas reti ir ilgstošas. Starp diviem izteikumiem var nojāt jūdzi, ieturēt azaidu vai pastrādāt slepkavību, nekaitējot domas skaidrībai. Tāpēc Vebs bez iepriekšēja brīdinājuma nāca klajā ar papildinājumu tam, ko bija iesācis pirms desmit jūdzēm.
— Tu tak, Boldij, pats atceries tos laikus, kad Santa vēl nebija gluži tik patstāvīga. Atceries tās dienas, kad vecais Makelisters centās mūs izšķirt un kā viņa man mēdza atsūtīt zīmi, kad viņa grib mani redzēt? Vecais Maks apsolīja iztaisīt no manis caurduri, ja es kādreiz pienākšu rančo ēkai šāviena attālumā. Tu tak atceries to zīmi, ko viņa man mēdza sūtīt, — sirdi ar krustu iekšā?
— Ese? — Boldijs iesaucās ar iereibušam cilvēkam raksturīgo, viltīgo nebēdnību.
— Tu veco, cukurzaglīgo koijot! Es lai neatcerētos! Tu nolāpīto veco, garragaino maigumiņ, visi puiši nometnē pazina šitos tavus iroglīfus. «Guza ar miroņkauliem» — tā mēs to mēdzām saukt. Ne vienreiz vien mēs to redzējām uz mantām, ko mums atsūtīja no rančo. Tie bija uzvilkti ar ogli uz miltu maisiem un ar zīmuli uz avīzēm. Vienu tādu es reiz redzu uzskrīpātu ar krītu uz muguras jaunam pavāram, ko vecais Makelisters mums piegādāja no rančo — sasodīts, ja tā nebija.
— Santas tēvs, — Vebs rēni iesaucās, — piedabūja viņu apsolīties, ka viņa man nerakstīs un arī mutvārdos nesūtīs nekādu ziņu. To sirds ar krustu zīmi izdomāja viņa pati. Kad vien viņai sevišķi sagribējās mani redzēt, viņa pamanījās uzvilkt to zīmi uz kaut kā, ko viņa zināja, kad es to redzēšu. Un man tikai pietika uzmest tai acis, kad es tajā pašā naktī kā apsvilis nesos uz rančo. Mēs mēdzām satikties tajā krūmu pudurī aiz mazā zirgu aploka.
— Mēs to zinājām, — Boldijs noskandināja, — bet mēs turējām mēli aiz zobiem. Mēs visi bija tavā pusē. Mēs zinājām, kāpēc tu nometnē vienmēr turēji to straujo drēberi. Un, kad mēs redz to guzu ar miroņkauliem uzmālētu uz kāda sūtījuma no rančo, mums bija skaidrs, kad vecais Dārķis tonakt zāles vietā rīs jūdzes. Tu tak atceries to Skubinu — to skoloto zirgu ganu, kas mums bija —, nu to puisi no koledžas, kuru mīlestība uz pudeli bija atdzinusi pie mums ganībās. Kolīdz Skubiņš ieraudzīja to tavasirdsdāmatevigaida degzīmi uz kaut kā, atvesta no rančo, viņš, lūk, šitā pamāja ar roku un sacīja: «Mūsu draugs Lī Endrūss šonakt atkal pārpeldēs Elles pančku.»
— Pēdējo reizi Santa man to zīmi atsūtīja, — Vebs sacīja, — kad viņa bija slima. Es to pamanīju, kolīdz patrāpījos nometnē, un tonakt es Dārki četrdesmit jūdzes trencu auļos. Krūmu pudurī viņa nebija. Aizgāju uz rančo māju, un vecais Makelisters mani sagaidīja pie durvīm. «Vai jūs atjājāt, lai jūs nogalina?» viņš man noprasīja. «Šoreiz uz manu palīdzību jums nav ko cerēt. Es nupat aizsūtīju jums pakaļ kādu meksikāni. Santa grib jūs redzēt. Ejiet tur tajā istabā un apciemojiet viņu. Un tad iznāciet te, laukā, pie manis.»