Santa gulēja gultā visai slima. Bet viņa izspiež tādu kā smaidu, un viņas pirksti ieķeras manējos, un es apsēžos pie gultas tāds, kā stāvu, — ar visiem piešiem, dubļiem, ādas priekšbiksēm un visu pārējo. «Stundām ilgi dzirdēju tevi jājam pa prēriju, Veb,» viņa saka. «Biju pārliecināta, ka tu atnāksi. Tu redzēji mūsu zīmi?» viņa čukst. «Tajā mirkli, kad nokļuvu nometnē,» es saku. «Tā bija uzvilkta uz maisa ar kartupeļiem un sīpoliem.»—«Tie vienmēr saderas kopā,» viņa kaut kā maigi saka, «vienmēr kopā dzīvē.» — «Viņi labi iet kopā,» es saku, «sautējumā.» — «Es domāju sirdis un krustus,» Santa saka. «Mūsu zīme — mīlēt un ciest — lūk, kā tā saprotama.»
Un turpat vecais dakteris Mazgrouvs kavēja sev laiku ar viskiju un palmu lapu vēdekli. Un pēc kāda laiciņa Santa iemieg; un dakteris patausta viņas pieri un saka man: «Jūs nemaz neesat tik slikts pretdrudža līdzeklis. Bet nu jums labāk vajadzētu manīties laukā, jo šai diagnozei jūs neesat nepieciešams atkārtotās devās. Kad mazā lēdija pamodīsies, viņa jau būs atlabusi.»
Izgāju ārā pie Makelistera. «Viņa ir aizmigusi,» es saku. «Un nu jūs varat ķerties pie tā caurdura taisīšanas darba. Dariet to bez liekas steigas, jo es savu šaujamo atstāju uz seglu raga.»
Vecais Maks pasmejas un man saka: «Piepildīt ar svinu Rietumteksasas labāko rančo darbu vadītāju man no saimnieciskā viedokļa neliekas nekāds prāta darbs. Nemaz nezinu, kur es varētu izraut citu tikpat labu. Tīkot izmantot jūs par mērķi man liek tā znota padarīšana. Jūs neatbilstat maniem priekšstatiem par ģimenes locekli. Bet Nopalito jūs man varat būt noderīgs, ja vien jūs turēsieties ārpus aploces, kuras rādiusa centrs ir rančo ēka. Ejiet augšā un liecieties migā, un, kad jūs būsiet kādu jonīti nosnaudies, mēs vēl par šo lietu parunāsim.»
Boldijs Vuds novilka platmali dziļāk uz pieres, iztaisnoja seglu ragam pārmesto kāju un ielika to kāpslī. Vebs pierāva pavadu, un viņa zirdziņš dīžājās nepacietībā doties ceļā. Atbilstoši rietumnieku ceremoniālam abi vīri apmainījās rokas spiedieniem.
— Adios, Boldij, — Vebs sacīja. — Priecājos, saticies un parunājies ar tevi.
Ar strauju dipoņu, kas izklausījās pēc paipalu bariņa uzspurgšanas, jātnieki aizjoņoja katrs uz savu debespusi. Noauļojis simt jardus, Boldijs apturēja zirgu uz kaila uzkalna un spalgi iekliedzās. Viņš zirgā zvalstījās; ja viņš būtu stāvējis uz zemes, tā būtu sagrīļojusies zem viņa kājām un pieveikusi viņu, taču seglos Boldijs spēja meistarīgi noturēt līdzsvaru un smējās par viskiju, un nicināja smaguma centru.
Izdzirdis saucienu, Vebs seglos pagriezās atpakaļ.
— Tavā vietā, — atskanēja Boldija griezīgā un pavedinošā balss, — es būtu karalis.
Nākamajā rītā pulksten astoņos Bads Tērners izvēlās no segliem Nopalito rančo ēkas priekšā un, piešiem šķindot, lamzāja uz palieveņa pusi. Bads bija atbildīgs par gaļas lopu bara aizsūtīšanu uz Sanantonio, un viņam visā drīzumā bija jādodas ceļā. Misis Jīgere palievenī aplaistīja hiacintes, kas auga sarkanā māla podā.
«Karalis» Makelisters savai meitai bija atstājis mantojumā daudzas no sava rakstura stiprajām pusēm: apņēmību, bezbēdīgo drosmi, nepakļāvīgo pašpaļāvību, lepnumu par savu neierobežoto varu pār nagaiņiem un ragaiņiem. Allegro bija bijis Makelistera temps un fortissimo — viņa tonis. Santā tie bija saglabājušies transponēti sievišķīgā tonalitātē. Pēc sava ārējā veidola viņa atgādināja māti, kura bija tikusi aizsaukta uz daudz plašākām, mūžam zaļām ganībām, jau ilgi pirms skaitliski augošie ganāmpulki bija pacēluši ģimeni karaļnama stāvoklī. No mātes viņa bija pārmantojusi slaido, spēcīgo augumu un nopietno, maigo pievilcību, kas mīkstināja Makelistera valdonīgo acu bargo izteiksmi un karaliski neatkarīgo izskatu.Stāvēdams palieveņa vienā galā, Vebs izrīkoja divus vai trīs sev padotus darbu vadītājus, katru no citas nometnes vai grupas, kuri bija atjājuši pēc norādījumiem.
—... brīt, — Bads īsi sacīja. — Kam lai es tos lopus pilsētā nododu — tam pašam Bārberam kā parasti?
Taisnību sakot, atbildēt uz šo jautājumu piekritīga būtu vienīgi karaliene. Visu darījumu — pirkšanas, pārdošanas un banku lietu vadības groži līdz šim bija tikuši turēti viņas spējīgajās rokās. Pati lopkopība pilnībā bija tikusi uzticēta viņas vīram. «Karaļa» Makelistera valdības dienās Santa bija bijusi viņa sekretāre un palīdze; un viņa savu darbu bija turpinājusi gudri un ienesīgi. Bet, pirms viņa paspēja atbildēt, rāmā apņēmībā ierunājās konsortprincis:
— To baru dzeniet uz Cimmermaņa un Nesbita aplokiem. Es par to pirms kāda laika vienojos ar Cimmermani.
Bads pagriezās uz savu zābaku augstajiem papēžiem promiešanai.
— Pagaidiet! — Santa strauji iesaucās. Viņa nolūkojās uz savu vīru ar pārsteiguma izteiksmi vērīgajās, pelēkajās acīs.
— Kā, Veb, ko tu ar to gribi teikt? — viņa jautāja, un pierē virs deguna viņai parādījās stāva krociņa. — Es nekad netirgojos ar Cimmermani un Nesbitu. Bārbers piecu gadu laikā ir nopircis ikvienu kustoni, ko esam laiduši tirgū no šī rančo. Arī turpmāk netaisos šos darījumus kārtot ar kādu citu. — Viņa pievērsās Badam Tērneram. — Nogādājiet tos lopus Bārberam! — viņa nelokāmi nobeidza.
Bads neieinteresēti blenza uz palievenī pakārto ūdens krūzi, pārnesa ķermeņa svaru uz otru kāju un košļāja meskitzāles stiebru.
— Gribu, lai šo lopu baru pārdod Cimmermanim un Nesbitam, — Vebs sacīja ar saltu spīdumu zilajās acīs.
— Muļķības, — Santa nepacietīgi teica. — Jums, Bad, labāk tūlīt vajadzētu doties ceļā, lai dienvidu varētu pārlaist pie Mazgobu dīķa. Pasakiet Bārberam, ka apmēram pēc mēneša mums būs kaušanai atlasīta vēl viena partija.
Bads atļāvās zagšus uzmest Vebam svārstīgu skatienu un sastapās ar viņējo. Vebs viņa acīs ieraudzīja atvainošanos un noturēja to par līdzjūtību.
— Aizdzeniet to baru, — viņš nepiekāpīgi sacīja. — pie...
— Bārbera, — Santa strupi nobeidza. — Uzskatīsim šo jautājumu par izlemtu. Vai jūs, Bad, vēl kaut ko gaidāt?
— Nē, madam, — Bads atbildēja. Bet viņš, pirms devās projām, uzkavējās vēl taisni tik ilgi, ka govs būtu paguvusi trīs reizes pavicināt ar asti, jo vīrietis ir vīrieša sabiedrotais, un pat filistiešiem būtu vajadzējis nosarkt par to, kā viņi pieveica Samsonu.
— Klausiet taču savu saimnieci! — Vebs dzēlīgi iesaucās. Viņš paklanīdamies noņēma cepuri ar tādu žestu, ka tā skāra grīdu pie sievas kājām.
— Veb, — Santa pārmetoši teica, — tu šodien izturies varen neldzīgi.
— Kā jau galma nerrs, jūsu majestāte, — Vebs sacīja savā gausajā valodā, kurā ieskanējās svešādi toņi. — Ko gan citu tu no tāda vari gaidīt? Lūk, ko es tev teikšu. Pirms es apprecējos ar govju karalieni, es biju vīrietis. Bet kas es esmu tagad? Nometņu izsmiekls. Gribu atkal būt vīrietis.
Santa uzmanīgi paskatījās uz viņu.
— Nerunā aplamības, Veb, — viņa rāmi sacīja. — Tu nekādā ziņā neesi ticis noniecināts. Vai es kādreiz iejaucos tavā lopkopju vadītāja darbā? Rančo veikalnieciskos darījumus es pārzinu daudz labāk par tevi. Tos es taču mācījos no tēta. Esi nu prātīgs.