— Karaļu un karalieņu valstis, — Vebs sacīja, — man nav pa zobam, ja arī man tajās nav atbilstošs stāvoklis, Es dzenāju govis, un tu valkā kroni. Lai notiek! Es labāk būšu kovboju apmetnes pirmais ministrs nekā astotnieks spēlē, kur augstākā kārts ir karaliene. Rančo pieder tev, un Bārbers dabū lopus.
Veba zirgs bija piesiets turpat ārā pie redelēm. Viņš iegāja mājā un iznesa savu segu tīstokli, ko ņēma līdzi vienīgi tālos jājienos, lietusmēteli un visgarāko zirga piesienamo valgu, pītu no jēlādas. Tos viņš sāka nesteidzīgi siet uz segliem. Santa, viegli nobālējusi, vēroja viņu.
Vebs ielēca seglos. Viņa nopietnā, mierīgā seja bija bez izteiksmes, vienīgi acīs gailēja tiepīga uguns.
— Hondo atvara tuvumā pie Frio, — viņš sacīja, — ir govju un teļu ganāmpulks, ko vajadzētu aizdzīt tālāk no mežāja. Trīs teļus vilki jau ir saplosījuši. Aizmirsu atstāt norādījumus. Labāk pasaki Simsam, lai viņš par to parūpējas.
Santa satvēra zirga iemauktus un ielūkojās vīram acīs.
— Vai tu, Veb, taisies mani pamest? — viņa rimti vaicāja.
— Taisos no jauna kļūt par vīrieti, — viņš atbildēja.
— Vēlu sekmes uzslavas cienīgā pasākumā, — viņa teica negaidīti dzestri. Tad viņa pagriezās un nevilcinādamās iegāja mājā.
Vebs Jīgers jāja uz dienvidaustrumiem tik taisni, cik vien atļāva Rietumteksasas topogrāfija. Un, spriežot pēc tā, cik maz par viņu kļuva zināms Nopalito rančo pēc tam, kad viņš bija sasniedzis apvārsni, viņš varētu būt izgaisis Visuma zilgmē. Dienas ar svētdienām priekšgalā kārtojās nedēļu vados, kas savukārt, pilnmēness komandēti, saslēdzās mēnešu rotās ar uzrakstu «Tempus fugit» uz to karogiem un soļoja uz gadu diženo nometni, taču Vebs Jīgers savas karalienes valstībā nerādīja ne acu.
Kādu dienu radījums, vārdā Bārtolomjū, aitkopis — un tādēļ pavisam maznozīmīga persona — no Riograndes lejasteces apvidus, garāmjājot ieraudzīja Nopalito rančo ēku un juta uzmācamies izsalkumu. Ex consuetudine viņš drīz vien sēdēja pie šīs viesmīlīgās karaļvalsts pusdienu galda. Iespējams, ka viņu bija trāpījis Arona zizlis — valoda plūda kā ūdens no viņa, tas ir, no šī lēnprātīgā gana, ja viņu ir pagodinājuši klausītāji, kam ausis nav apaugušas ar vilnu.
— Misis Jīgere, — viņš vāvuļoja, — pirms pāris dienām es tur, Hidalgo apgabalā, satieku Seko rančo kādu cilvēku ar tādu pašu uzvārdu kā jums — i viņu sauca Vebs Jīgers. Viņš tur tikko bija pieņemts par saimniecības vadītāju. Viņš bija liela auguma gaišmatis, ne sevišķi runīgs. Kā jums šķiet, varbūt viņš jums iznāk kāds radinieks, vai?
— Vīrs, — Santa sirsnīgi sacīja. — Seko saimniekam ir gadījies labs ķēriens. Misters Jīgers ir viens no labākajiem lopkopjiem visos rietumos.
Konsortprinča zaudējums reti kad dezorganizē monarhiju. Par rančo magordomo karaliene Santa bija iecēlusi pavalstnieku, uz kuru paļāvās, vārdā Remziju, kas bija bijis viens no viņas tēva uzticamajiem vasaļiem. Un dzīve Nopalito rančo ritēja gandrīz bez mazākā saviļņojuma, tikai zāle reizēm viļņojās plašajās ganībās, kad vējš pūta no līča puses.
Jau vairākus gadus Nopalito bija tikuši izdarīti izmēģinājumi ar kādu angļu govju šķirni, kas uz Teksasas garragainajām noraudzījās ar augstciltīgu nicinājumu. Eksperimenti bija izrādījušies sekmīgi; un zilasiņu dižlopiem bija tikušas ierādītas atsevišķas ganības. Slava par tām čaparala un opunciju biezokņos bija izplatījusies tik tālu, cik vien vīri tajos spēja pārvietoties, sēdēdami seglos. Arī citi rančo pamodās, izberzēja acis un ar atjaunotu neapmierinātību noskatījās uz savām garragainajām.
Šī iemesla dēļ kādu dienu saulē iededzis, spējīgs, nevērīgs jauneklis, izgreznots ar zīda kaklautu un revolveriem, triju meksikāņu vaqueros pavadībā nokāpa pie Nopalito no zirga un pasniedza tā karalienei šādu lietišķa satura vēstījumu:
Nopalito rančo
Misis Jīgerei
Cienījamā kundze!
Seko rančo īpašnieki man uzdevuši iegādāties no Jums simt Saseksas šķirnes div- un trīs gadus vecu govju. Ja Jūs šo pasūtījumu spējat izpildīt, lūdzu izsniegt minētos lopus šī pieprasījuma uzrādītājam; tūliņ pēc tā saņemšanas Jums tiks izsūtīts čeks.
Ar cieņu
Vebsters Jīgers, Seko rančo saimniecības vadītājs
Veikals paliek veikals pat — tik tikko netika uzrakstīts «it īpaši» — karaļvalstī.
Tovakar simt galvu lielo lopu baru pārdzina no ganībām un ieslodzīja aplokā rančo ēkas tuvumā, lai no rīta nodotu pircējiem.
Vai Santa Jīgere, kad pienāca nakts un mājā iestājās klusums, iekrita gultā, spiezdama pie sirds oficiālo rakstu, raudādama un izrunādama vārdu, ko lepnums (viņa vai viņas) nebija laidis pār viņas lūpām ne vienu vien dienu? Jeb vai varbūt viņa šo vēstuli ar viņai piemītošo lietišķību iešuva vākos, nezaudēdama nekā no savas karaliskās nosvērtības un spēka?
Lauziet galvas, ja jums tīk, taču karaļnama gods ir neaizskarams un to sedz necaurredzams plīvurs. Tik daudz jums tomēr jāuzzina.
Pusnaktī Santa klusītiņām izslīdēja no rančo ēkas, apģērbusi kaut ko tumšu un vienkāršu. Zem ozoliem viņa uz mirkli apstājās. Prēriju klāja viegla migliņa, un, atšķaidīta ar netveramas dūmakas daļiņām, kas pludoja gaisā, mēnesgaisma izskatījās blāvi oranža. Uz katra piemērota zara svilpoja ķauķis; prāvās platībās izklaidus augošās puķes pildīja gaisu ar smaržu, un vesels tumsā izplūdušu trusēnu bērnudārzs lēkāja un rotaļājās klajā vietā turpat tuvumā. Santa pagrieza seju pret dienvidaustrumiem un sūtīja uz turieni gaisa skūpstus, jo nebija neviena, kas to varētu redzēt.
Tad viņa klusām aizsteidzās uz piecdesmit jardus atstato kalvi; ko viņa tur darīja, var tikai nojaust. Bet ēzē iegailējās ogles un bija saklausāmi neskanīgi vesera sitieni, kādus būtu iespējams dzirdēt, kad Kupidons asina savas bultas.
Vēlāk viņa iznāca, vienā rokā aiz kāta turēdama dīvaini izveidotu priekšmetu un otrā — pārnēsājamu ēzi, kādas ir redzamas nometnēs, kur lopiem iededzina īpašumzīmes. Ar šīm lietām viņa mēnesnīcā steidzās uz aploku, kurā bija sadzītas Saseksas govis.Viņa atvēra vārtus un ieslīdēja aplokā. Saseksas lopi vairākumā bija tumši sarkani. Bet viens šajā barā bija piena baltumā — viegli ievērojams starp citiem.Un nu Santa nokratīja no pleca kaut ko, kas līdz šim nebija ticis pamanīts, — laso virvi. Visā garumā saritinājusi to līkumos kreisajā rokā, viņa atbrīvoja cilpu un ienira pašā lopu drūzmā.
Viņas mērķis bija baltā govs. Santa aizlidināja laso, kas aizķēra vienu ragu un noslīdēja nost. Nākamais sviediens aptvēra priekškājas, un dzīvnieks smagi nogāzās. Santa šāvās pie tā kā pantera, taču tas uzrausās stāvus un drāzās viņai virsū, notriekdams Santu zemē kā zāles stiebru.
Viņa lingoja atkal, kamēr satrauktie lopi blīvā gūzmā malās apkārt gar visām četrām aploka malām. Šis metiens bija trāpīgs; baltā govs vēlreiz novēlās, un, pirms tā paspēja piecelties, Santa bija aptinusi laso ap sētas mietu un nostiprinājusi ar ātri sasienamu vienkāršu mezglu un no jauna uzklupusi tai ar jēlādas pinekļiem.
Minūtes laikā kustoņa kājas bija sapītas (nekāds rekords jau nu gan tas nebija), un tikpat ilgu brītiņu Santa, smagi elpodama, atspiedās pret žogu.