Un tad viņa skubīgi aizskrēja pie vārtu tuvumā atstātās ēzes un atnesa dedzināmo dzelzi, dīvaini izveidotu un balti nokaitētu.
Vardarbību cietušās baltās gotiņas baurošanai būtu vajadzējis uzbudināt tuvumā snaudošo Nopalito karalistes pavalstnieku dzirdes nervus un atmodināt viņu sirdsapziņas, taču tas nenotika. Un pašā dziļākajā nakts klusumā Santa kā ķīvīte skrēja atpakaļ uz rančo māju, nokrita tur uz kādas guļvietas un šņukstēja — šņukstēja tā, it kā karalienēm būtu sirds tāpat kā vienkāršām lopkopju sievām un it kā viņa ar prieku padarītu konsortprinčus par karaļiem, ja vien tie atjātu atpakaļ pāri kalniem no tālienes.
No rīta spējīgais, revolverotais jauneklis un viņa va queros kāpa zirgos, lai aizdzītu Saseksas lopu baru pāri prērijām uz Seko rančo. Līdz turienei bija veselas deviņdesmit jūdzes; tās bija veicamas tikai sešās dienās, jo dzīvniekiem ceļā vajadzēja ļaut paganīties un padzerties.Kādu vakaru kustoņi krēslā sasniedza Seko rančo, un tos pieņēma un saskaitīja saimniecības vadītājs.Nākamajā rītā astoņos kāds jātnieks izrikšoja no krūmāja pie Nopalito rančo dzīvojamās ēkas. Viņš stīvi nokāpa no zirga un, piešiem šķindot, lingoja uz māju. Viņa zirgs, viss vienās putās, nokārtu galvu un aizvērtām acīm, smagi nopūtās un sagrīļojās.
Bet nešķiediet velti savu līdzjūtību Belzācaram, lāsainajam bērim. Vēl šobaltdien viņš, šis rekordists garajos gabalos, Nopalito zirgu ganībās dzīvo dīkā lutināts, apmīļots un rūpīgi apkopts.
Jātnieks ieklupa mājā. Divas rokas apvija viņa kaklu, un balss, kas tikpat labi varēja piederēt karalienei kā sievietei, iesaucās: — Veb... o, Veb!
— Es biju sesks, — Vebs Jīgers sacīja.
— Cst! — Santa teica. — Vai tu to ieraudzīji?
— Ieraudzīju, — Vebs atbildēja.
Dievs vien zina, ko viņi ar to domāja; bet arī jums būtu jāzina, ja vien uzmanīgi esat sekojuši notikumu aprakstam.
— Palieci vien lopu karaliene tāpat kā līdz šim, — Vebs sacīja, — un piedodi man, ja vari. Es biju kašķains, aituzaglīgs koijots.
— Cst! — Santa sacīja no jauna, uzlikdama pirkstus viņa mutei. — Te karalienes nav. Vai tu zini, kas es esmu? Esmu Santa Jīgere, pirmā guļamkambardāma. Panāc šurpu.
No palieveņa viņa ievilka Vebu istabā pa labi. Tur bija šūpulis, kurā gulēja kroņprincis — sārts, piedauzīgs, nesaprotami vāvuļojošs, skaists zīdainis, kas nepieklājīgā kārtā spļāva uz dzīvi.
— Šajā rančo karalienes nav, — Santa atkārtoja. — Paskaties uz karali. Viņam, Veb, ir tavas acis. Meties ceļos un skaties uz viņa augstību!
Bet palievenī atskanēja piešu šķindoņa, un Bads Tērners ieklamzāja iekšā ar to pašu jautājumu, ko bija uzdevis pirms gada bez dažām dienām.
— ... brīt. Tie lopi jau ir izdabūti uz ceļa. Vai man tos dzīt pie Bārbera, vai...
— Bā-bā-bā-bā-bā-bā! — šūpulī klaigāja karalis, kulstīdams ar dūrēm gaisu.
— Klausiet savu saimnieku, — Vebs Jīgers, iecietīgi vīpsnādams, sacīja — tieši tāpat kā pirms gada.
Un tas arī ir viss, atliek vēl tikai piebilst, ka vecais Kvins, Seko rančo īpašnieks, aizgājis apskatīt Saseksas lopu ganāmpulku, ko bija nopircis no Nopalito rančo, jautāja jaunajam saimniecības vadītājam:
— Kāda ir Nopalito rančo degzīme, Vilson?
— X, svītriņa, Y, — Vilsons atbildēja.
— Es jau tā domāju, — Kvins sacīja. — Bet paskatieties uz to tur balto gotiņu; tai ir cita degzīme — sirds ar krustu vidū. Kam tad ir tāda?
Izpirkšanas nauda par Maku
Es un vecais Maks Lonsberijs, mēs izkūlās no tās slēpšanās spēlītes ar zelta raktuvēm, iesitot tā ap četrdesmit tūkstošiem dolāru uz galviņas. Es saku «vecais» Maks, taču viņš nebija nekāds vecais. Man domāt, viņam bija četrdesmit viens gads, bet viņš vienmēr šķita vecs.
«Endij,» viņš saka, «man apnicis rauties melnās miesās. Mēs kopā ar tevi ir trīs gadus krietni pastrādājuši. Kā būtu, ja mēs uz kādu laiciņu mestu mieru un notērētu daļu no tās liekās naudas, ko esam iemānījuši savās kabatās?»
«Šis priekšlikums man ir pašā reizē,» es saku. «Pabūsim kādu laiciņu nabobu ādā un paraudzīsimies, kā tad cilvēks jūtas, Ko mēs īsti iesāksim — brauksim apskatīt Niagaras ūdenskritumu vai izmēģināsim laimi kāršu spēlē?»
«Gadiem ilgi,» Maks saka, «es ir domājis: ja es kādreiz varētu šķiesties ar naudu, es kaut kur noīrētu divistabu mājiņu, nolīgtu ķīniešu pavāru, sēdētu dzīparu zeķēs un lasītu Bakla «Civilizācijas vēsturi».»
«Tas skan pašizdabīgi, iepriecinoši un bez prastas plātīšanās,» es saku, «un nevaru iedomāties, kā naudu vēl labāk varētu ieguldīt. Dod man pulksteni ar dzeguzi un Sepa Vinnera Bandžo spēles pašmācību, un es tev piebiedrošos.»
Nedēļu vēlāk mēs ar Maku patrāpās tamā Pinjas mazpilsētiņā jūdzes trīsdesmit no Denveras un atrod smalku divistabu namu, gluži kā priekš mums radītu. Noguldījām Pinjas bankā žūksni naudas un sapazināmies ar katru no pilsētiņas trīssimt četrdesmit iedzīvotājiem. Ķīnieti, dzegužpulksteni, Baklu un pašmācību mēs atvedām līdzi no Denveras, un mūsu būda uzreiz ieguva mājīgu izskatu.
Nekad neticiet, kad jums apgalvo, ka bagātība nenes laimi. Ja jūs būtu redzējuši veco Maku sēžam šūpuļkrēslā ar logā saslietām zilās vilnas zeķēs ieautām kājām un caur acenēm uzsūcam tās Bakla blēņas, jūsu skatienam atklātos tāda apmierinātības aina, no kuras Rokfellers kļūtu aiz skaudības zaļš. Un es mācījos izstrinkšķināt uz bandžo «Vecais Zips Kūns», un dzeguze laikā nokūkoja savas replikas, un Āh Sings piesārņoja atmosfēru ar pašu tīkamāko šķiņķa un olu smaržu, kāda jebkad aizēnojusi sausserdi. Kad palika pārāk tumšs, lai saburtotu Bakla aplamības un notes pašmācībā, mēs ar Maku mēdzām aizdedzināt pīpes un pārrunāt par zinātni, pērļu zveju, išiasu, Ēģipti, pareizrakstību, zivēm, pasātiem, zoļādām, pateicību, ērgļiem un milzumu citu tematu, par kuriem mums nekad agrāk nebija iznācis laika noskaidrot savus uzskatus.
Kādu vakaru Maks ierunājās un man noprasīja, vai es labi orentējoties sieviešu ciltes paņēmienos un viltībās.
«Un kā vēl!» es saku pašapzinīgā balsē. «Es tās pazīstu no Alfrēda līdz Omahai. Sieviešu daba un aligorija,» es saku, «manam skatienam ir tikpat skaidras kā Klinšu kalni zilacainam ēzelim. Visi viņu stiķi un niķi un pašas sīkākās pretrunas man ir tikpat kā uz delnas.»
«Zini, Endij,» Maks saka ar tādu kā nopūtu. «Man nekad nav bijusi ne tā vismazākā saskare ar viņu nosliecēm. Var jau būt, ka man ir piemitusi zināma tieksme attiecībā uz viņu tuvumu, bet man allažiņ tam pietrūka laika. Kopš četrpadsmit gadu vecuma es pats ir pelnījis sev maizi; un rādās, ka es pat domās nekad neesu pārdzīvojis tās jūtas, kādas, kā to parasti apraksta, izraisa tā sekte. Dažreiz es vēlos, kaut būtu,» vecais Maks saka.
«Tās ir riskants pētījumu objekts,» es saku, «un pielāgotas viedokļiem. Lai gan pamatos tās nav vienādas, es diezgan bieži esu pārliecinājies, ka tās cita no citas nepārprotami atšķiras savu pretstatu nesakritībās.»«Man liekas,» turpina Maks, «ka vīrietim gan vajadzētu labāk izpazīt un gūt savas iedvesmas par šo sēkti, kad viņš ir jauns un piemērots tādām lietām. Es savu izdevību ir palaidis garām un, pēc manām domām, tagad esu par vecu, lai ņemtu un ielauzītos tamā progrāmā.»
«Nu nez,» es viņam saku. «Tev varbūt pa prātam apaļa naudas zumma un atbrīvošanās no zināma daudzuma neapmierinātības. Es tomēr nenožēloju savas zināšanas par viņām,» es saku. «Tikai tāds cilvēks, kas saprot visus sieviešu ciltes simptomus un epizodes, spēj aizstāvēt savas intreses šajā pasaulē.»