Mūsu uzturēšanās Pinjā ieilga, jo mums šī vieta patika. Citiem varbūt sagādā prieku šķiest naudu ar troksni, jūsmu un mētāšanos apkārt, bet mums ar Maku jezga un viesnīcu dvieļi bija līdz kaklam. Ļaudis Pinjā bija laipni; Āh Singam izdevās notrāpīt ēdamo mums tieši pa prātam; Maks ar Baklu bija nešķirami kā divi kapsētas zagļi, un es uz bandžo izstrinkšķināju kaut ko, kas sirsnīgi atgādināja «Bufalo meičas, jel iznāciet šovakar ārā!».
Kādu dienu saņēmu telegrammu no Speita — cilvēka, kas Ņūmeksikā vadīja raktuves, kuru līdzīpašnieks es biju. Mani izsauca uz turieni, un es biju projām divus mēnešus. Degu nepacietībā atgriezties Pinjā un no jauna baudīt dzīvi.
Kad beidzot nokļuvu mājās, es gandrīz paģību. Maks stāvēja durvīs, un, ja eņģeļi vispār kādreiz raud, neredzēju nekāda iemesla viņiem tobrīd smaidīt.
Kas tas bija par skatu! Šo cilvēku varēja uzlūkot tikai ar aizsargacenēm. Jā, pat vēl ļaunāk — ar tālskati; nē, ar Likās observatorijas lielo teleskopu. Makam mugurā bija fraka un balta veste, kājās spožas kurpes un galvā cilindrs; pie krūtīm viņam bija piesprausta ģerānija spinātu porcijas lielumā. Un viņš smīkņāja un šķobīja seju kā pekles bodnieks vai bērns vēdergraizēs.
«Sveiks, Endij!» Maks uzrunā mani pirmais. «Priecājos, ka esi atgriezies. Pa to laiku, kamēr tu biji projām, te šis tas ir noticis.»
«Redzu,» es saku, «un kas tas par ķecerīgu skatu! Tas kungs tevi tādu nav radījis, Mak Lonsberij. Kādēļ tu zaimo viņa darbus ar šo bezkaunīgo izlaidību?»
«Zini, Endij,» viņš teica, «pēc tavas aizbraukšanas mani ievēlēja par miertiesnesi.»
Es cieši aplūkoju Maku. Viņš izskatījās saviļņots un iedvesmas pilns. Miertiesnesim ir jābūt lēnprātīgam un apvaldītam.
Tieši tajā mirklī pa ietvi gāja garām jauna sieviete un es redzēju, ka Maks tā kā ieķiķinājās, tā kā pietvīka, tad pacēla cilindri, smaidīja un klanījās, un viņa pasmaidīja, paklanījās un turpināja ceļu.
«Beigas ir ar tevi,» es saku, «ja tu savos gados esi sapinies brunčos. Biju pārliecināts, ka tie tev vairs nav bīstami. Turklāt lakādas kurpes! Un tas viss nieka divos īsos mēnešos!»
«Man šovakar laulības,» Maks tā kā satraukti saka, «šitā jaunā lēdija, kas nupat pagāja garām...»
«Es pastā kaut ko aizmirsu,» es saku un steidzīgi metos projām.
Panācu to jauno sievieti pēc simt jardiem. Pacēlu cepuri un nosaucu savu vārdu. Viņai bija tā ap deviņpadsmit gadiem, bet viņa izskatījās jaunāka. Meiča nosarka un tad tik dzedri paraudzījās uz mani, itin kā es būtu sniega aina no «Divi bāreņi».
«Esmu dzirdējis, ka jūs šovakar precaties,» es teicu, «Pareizi,» viņa saka. «Vai jums pret to ir kaut kādi iebildumi?»
«Paklau, skuķēn...» es iesāku.
«Mani sauc mis Reboza Reda,» viņa saka aizvainotā balsē.
«Zinu,» es saku, «Redziet, Reboza, esmu pietiekami vecs, lai varētu būt aizņēmies naudu no jūsu tēva. Un tas vecais, izģērbtais, sapostais, izķēmotais, ar jūras slimību sirgstošais trupēksnis, kurš te kārīgi dižojas apkārt kā nelabojams tītartēviņš ar lakkurpēm kājās, ir mans labākais draugs. Kāpēc jūs ņēmāt un iepināt viņu šai laulību lietā?»
«Jā, bet ko lai dara, ja neviena cita nav?» mis Reboza atbildēja.
«Ko tu neteiksi!» es saku, ar pretīgi apbrīnojošu skatienu apveltīdams viņas augumu un vaibstu veidojumu, «ar savu skaistumu jūs varētu noķert jebkuru vīrieti. Paklau, Reboza. Vecais Maks nav tas cilvēks, kas jums ir vajadzīgs. Viņam bija jau divdesmit divi gadi, kad jūs vēl tikai ieveda jaundzimušo sarakstos. Šis viņa pēkšņais uzplaukums nebūs ilgstošs. Viņš viss ir pievilcies ar vecumu, krietnumu un sairumu. Vecajam Makam ir uznākusi atvasaras lēkme. Viņš palaida garām savu reizi, kad bija jauns; un tagad viņš no dabas piedzen procentus par parādzīmi, ko pieņēmis no Kupidona skaidras naudas vietā. Reboza, vai jūs paliekat pie tā, ka šīm kāzām ir jānotiek?»
«Nu, protams,» viņa saka, skurinādama atraitnītes uz savas cepures, «un es domāju, ka vēl kāds cits arī.» «Kad tās noliktas?» es jautāju. «Sešos,» viņa atbild.
Tūlīt uz vietas izlēmu, ko darīt. Veco Maku vajadzētu glābt, ja vien tas iespējams. Pieļaut, lai tādu labu, nobriedušu, laulībām nepiemērotu cilvēku iznieko meitēns, kas vēl nav beidzis grauzt grifeles un kleitas pogāt mugurpusē, bija vairāk, nekā es spēju mierīgi noskatīties.
«Reboza,» es dedzīgi saku, likdams lietā visu savu zināšanu klāstu par sieviešu prāta intuīcijām, «vai te, Pinjā, nav kāds jauns cilvēks, patīkams jauns cilvēks, par kuru jūs esat labās domās?»
«Kā ne,» Reboza saka, plivinādama savas atraitnītes, «protams, ir! Apžēliņ, ko gan jūs galu galā iedomājaties!»
«Un kāda ir viņa nostāja šai lietā?» es jautāju. «Vai jūs viņam patīkat?»
«Trakoti,» Reboza saka. «Mammai jāaplaista priekšdurvju pakāpieni, lai viņš uz tiem visu laiku nesēdētu. Bet es domāju, ka ar šovakaru tam visam pienāks gals,» viņa nobeidz ar nopūtu.
«Reboza,» es saku, «jūs tak īstenībā neizjūtat pret veco Maku nekā no tās jūsmas, ko sauc par mīlestību, vai ne?»
«Ak kungs! Nē taču!» atbild meiča, purinādama galvu. «Man viņš liekas tik sauss kā lavas gultne. Kas jums nāk prātā!»
«Kas ir tas jaunais cilvēks, kurš jums patīk, Reboza?» es apvaicājos.
«Tas ir Edijs Beilzs,» viņa saka. «Viņš strādā par pārdevēju Krosbija pārtikas preču tirgotavā. Bet viņš nopelna tikai trīsdesmit piecus dolārus mēnesī. Ella Nouksa kādreiz uz viņu bija kā uzburta.»
«Vecais Maks man stāsta,» es saku, «ka šovakar sešos jums būs kāzas.»
«Tā ir,» viņa saka. «Tās notiks mūsu mājās.»
«Reboza,» es saku, «uzklausiet mani. Ja Edijam Beilzam būtu tūkstoš dolāru — par tūkstoš dolāriem, saprotiet, viņš var sev pats nopirkt veikalu — , ja jums ar Ediju būtu tik daudz, uz kā dibināt laulību, vai jūs būtu ar mieru apprecēties ar viņu šodien piecos?»
Meiča brītiņu skatās uz mani, un es varu redzēt to nedzirdamo apceri, kas notiek viņas iekšienē, kā jau tas sievietēm parasts.
«Tūkstoš dolāru?» viņa pārjautā. «Protams, būtu.»
«Iesim,» es saku. «Aizkāpsim pie Edija.»
Aizgājām uz Krosbija veikalu un izsaucām Ediju laukā. Viņš izskatījās cienījams un vasarraibumains; un viņam skrēja auksts un karsts pa kauliem, kad es nācu klajā ar savu priekšlikumu.
«Pulksten piecos?» viņš pārprasa. «Par tūkstoš dolāriem? Lūdzu, nemodiniet mani! Jūs tak laikam būsiet bagātais tēvocis, kas likvidējis savu garšvielu uzņēmumu Indijā! Atpirkšu vecā Krosbija bodi un būšu pats savs saimnieks.» Iegājām iekšā, pasaucām veco Krosbiju sānis un paskaidrojām sava nāciena iemeslu. Izrakstīju čeku par tūkstoš dolāriem un pasniedzu to viņam. Ja Edijs un Reboza piecos apprecēsies, Krosbijam nauda jāizsniedz viņiem.
Un tad es tiem devu savu svētību un gāju paklaiņot kādu jonīti pa mežu. Apsēdos uz baļķa un pārdomāju par, dzīvi, vecumu, zodiaku, par sieviešu gājieniem un visu to jūkli, kas pieder pie dzīves. Apsveicu sevi, ka esmu varbūt izglābis savu veco draugu no atvasaras lēkmes. Zināju, ka viņš, atlabis no tās un atbrīvojies no savas apmātības un lakādas kurpēm, jutīsies man pateicīgs. «Nepieļaut, ka veco Maku iepiņķē tādos recidīvos,» es domāju, «ir vairāk vērts nekā tūkstoš dolāru.» Un pārāk par visu mani iepriecināja tas, ka esmu izpētījis sievietes un mani nespēj maldināt viņu evolūcijas un untumu izpausmes.