Выбрать главу

«Džef,» viņš saka, «nedomāju, ka jebkur pasaulē varētu atrast trīs negaušus ar spožākām proletariāta apspieša­nas idejām nekā apvienotajai firmai Pīterss, Sātans un Takers. Mēs nenoliedzami esam devuši sīkajam patērētā­jam nepieredzētu triecienu saules pinekļu apvidū. Nu, vai tā nav?»

«Kas ir, tas ir,» es saku. «Nudien izskatās, ka mums vēl gribot negribot vajadzēs pievērsties gastrītam un gol­fam vai likt pašūt skotu bruncīšus. Šitas mazais numu­riņš ar blakšūdeni tik tiešām ir pa pirmo. Un es to spēju izturēt tīri brangi,» es saku. «Katrā ziņā labāk ciest pār­pilnību nekā trūkumu.»

Endijs ielej glāzē mūsu labāko rudzīti četru pirkstu augstumā un izmanto to paredzētajam nolūkam. Tā bija pirmā reize kopš mūsu iepazīšanās, kad redzēju viņu iemetam.

«Kā uzurpāciju dieviem,» viņš saka.

Un tad, nomaksājis tādā veidā mēslus pagānu elkoņiem, viņš iekampj vēl vienu uz mūsu panākumiem. Pēc tam viņš rauj vaļā tostus radniecīgiem monopoliem un mono­polistiem, sākot ar Raisuli un Klusā okeāna ziemeļu dzelzceļu, un tālāk dilstošā secībā līdz pat tik niecīgiem kā margarīna ķērnātavas, mācību grāmatu kombināts un Līhajas ielejas ogļraktuvju īpašnieku apvienība.

«Ir jau labi, Endij,» es saku, «ka tu iedzer uz mūsu amata brāļu veselību, tikai neaizmirsti, ka visam ir savs mērs. Tu taču zini, ka mūsu paši redzamākie un neiere­dzētākie multimantrauši pārtiek no vājas tējiņas un sau­siņiem.»

Endijs uz brītiņu iegāja dibentelpā un iznāca, ģērbies savās vislabākajās drēbēs. Viņa acīs bija tāda kā nāvē­joša, kā jūtelīga, cildena nemiera pilna izteiksme, kas man nepatika. Es vēroju viņu, lai redzētu, kā viskijs uz viņu iedarbosies. Ir divi gadījumi, kad iepriekš nav iespē­jams pateikt, kas notiks. Viens no tiem — kad vīrietis iedzer pirmo reizi, otrs — kad sieviete to dara pēdējo reizi.

Pēc nepilnas stundas Endija birga bija izaugusi par veselu tīrumu. Arēji viņš izskatījās tīri pieklājīgi un spēja noturēties uz vagas, taču iekšēji viņš bija improvizāciju un nejaušību pilns.«Džef,» viņš saka, «vai tu maz zini, ka es esmu krā­teris, dzīvs krāteris, no kura gatavojas izlauzties lava?»

«Tā ir neapgāžama hipotēze,» es saku. «Bet tu taču neesi nekāds īrs. Kādēļ tu nesaki «krātiņš» un «lauva» atbilstoši Amerikas noteikumiem un sintaksei?»

«Es esmu vulkāna krāteris,» viņš saka. «Esmu viss vie­nās ugunīs, un manas iekšas ir bāztin piebāztas ar vārdu un frāžu asortimentu, kam par visu varu ir jāizvirst. Jūtu, ka manī rodas miljoniem sinonīmu un vārdu šķiru,» viņš piebilst, «un man katrā ziņā jāuzstājas ar kaut kādu runu. Kad esmu iedzēris,» Endijs paskaidro, «prāts man vien­mēr nesas uz retoriku.»

«Tas ir pats ļaunākais,» es saku.

«Cik vien tālu sniedz mana atmiņa,» viņš turpina, «alkohols no sākta gala ir stimulējis manas daiļrunības un deklamācijas dāvanas. Toreiz pat, Braiana otrās pre­zidenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā,» Endijs saka, «mani pirms uzstāšanās mēdza uzcienāt ar trim Rikija džina kokteiļiem, un es runāju par sudraba jautājumu divas stundas ilgāk, nekā to spēja pats Billijs. Beidzot mani no tā izārstēja ar zeltu.»

«Ja tev tā jātiek vaļā no savas pārmērīgās liekvārdī­bas,» es saku, «vai tu nevarētu aiziet uz upmalu un pa­teikt to savu sakāmo? Man šķiet, ka bija kāds vecs saistrunis, vārdā Kantarīds, kas mēdza iziet brīvā dabā un, staigājot pa pludmali, atbrīvoties no saviem ūdens ga­baliem.»

«Nu nē,» Endijs saka. «Man nepieciešami klausītāji. Es jūtu, ka man tikai pietiek raut vaļā, un ļaudis sāks saukt senatoru Beveridžu par Vobešas jauno, lielo sfinksu. Man, Džef, jāsapulcina klausītāji un jāsaplacina šis mut­vārdu uzblīdums, citādi tas var iesprūst man iekšās un es staigāšu apkārt, juzdamies kā neatgriezts misis E. D. E. Nevitas Sautvērtas darbu luksa izdevums.»

«Tieši ar kādu no teorēmu un tēmu specālpriekšmetiem ir saistīta tava tieksme izrunāties?» es jautāju.

«Man visviens,» Endijs saka. «Man vienlīdz labi un varikozi padodas visi temati. Varu runāt par krievu iece­ļotājiem, Džona V. Kītsa dzeju, kabiļu literatūru vai drenāžu un likt klausītājiem pēc kārtas šņukstēt, elsot, raudāt un izplūst asarās.»

«Nu, Endij,» es saku, «ja tev katrā ziņā jātiek vaļā no šiem dzimtās valodas uzkrājumiem, kā būtu, ja tu izietu laukā un iedarbotos ar tiem uz kādu pieļāvīgāku pilsētas iedzīvotāju? Gan mēs ar puišiem tiksim galā arī bez tevis. Drīz vien visi būs pusdienas paēduši, un sālīta cūkgaļa ar pupām rada pamatīgas slāpes. Līdz pusnaktij mums vēl kādus tūkstoš piecsimt dolārus vajadzētu ieņemt.»

Un tā Endijs atstāj «Zilo čūsku», un es redzu viņu uz ielas apturam cilvēkus un uzbilstam tos. Pamazām ap viņu salasās savs pusducis, un pēc maza brītiņa es redzu viņu uz stūra žestikulējam un daiļrunājam paprāvam pūlim. Kad viņš, visu laiku tērgādams, iet projām, tie virtenē seko viņam; viņš tos ved pa Putnu pilsētas galveno ielu, un pa ceļam gājienam pievienojas arvien jauni vīri. Šis skats man atgādināja kādreiz grāmatās izlasīto veco numuru par Heidzīkas žurku ķērāju, kas aizvilināja no pilsētas visus bērnus.

Pienāca pulksten viens, tad divi, un savās tiesībās stā­ties jau gatavojās trīs, bet ne viens vienīgs Putnu pil­sētnieks nenāca iestiprināties. Ielas bija kā izmirušas, tikai dažas pīles čāpoja un viena otra sieviete gāja uz veikalu iepirkties. Tobrīd smidzināja sīks lietutiņš.

Tad nāca kāds vientuļš vīrs un apstājās «Zilās čūskas» durvju priekšā noskrāpēt no zābakiem dubļus.

«Comiņ,» es saku, «kas ir noticis? Šorīt šeit valdīja drudžaina jautrība, bet tagad te izskatās drīzāk pēc vie­nas no tām nopostītajām pilsētām — Tiras un Sifonas, kur vientuļa ķirzaka ložņā pa galveno slīdrežģa vārtu mūriem.»

«Visa pilsētiņa,» saka dubļainais vīrs, «ir salasījusies Sperija vilnas noliktavā un klausās jūsu otrinieka runu, Viņam ir nieka lieta izdabūt no sevis dzirdamas skaņas attiecībā uz faktiem un secinājumiem.»

«Nu, es ceru, ka viņš metīs mieru, sine qua non, itin drīz,» es saku, «jo uzņēmums nīkuļo.» Tajā pēcpusdienā pie mums neienāca neviens vienīgs apmeklētājs. Pulksten sešos divi meksikāņi atveda Endiju, uzveltu šķērsām uz ēzeļa muguras. Kamēr mēs viņu no­likām gulēt, viņš joprojām kaut ko murmināja un žesti­kulēja ar rokām un kājām.

Tad es ieslēdzu naudu seifā un izgāju ārā noskaidrot, kas noticis. Satiku kādu vīru, kas man visu izstāstīja. Endijs esot teicis vislieliskāko divu stundu runu, viņš sacīja, kāda jebkad dzirdēta Teksasā vai kaut kur citur pasaulē.

«Par ko tad viņš runāja?» es apvaicājos.

«Par alkohola kaitīgumu,» viņš saka. «Un, kad viņš bija galā, ikviens Putnu pilsētas vīrietis parakstīja solī­jumu vienu gadu atturēties no dzeršanas.»

Izpriecas mūsdienu laukos

Džefu Pītersu nepieciešams ierosināt. Bez aplinkiem uzaicināts kaut ko pastāstīt, viņš apgalvo, ka viņa dzīve bijusi tikpat notikumiem nabadzīga kā visgarākais Trolopa romāns. Taču ar izmaņu viņam var atraisīt mēli. Tādēļ es viņa domu straumē izmetu daudzas un dažādas ēsmas, pirms jūtu paraustām pludiņu.