Kad atgriezos mājās, varēja būt tā ap pussešiem. Iegāju iekšā, un tur, atzvēlies šūpuļkrēslā, sēdēja vecais Maks, ģērbies vecajās drēbēs, atslējis zilajās zeķēs ieautās kājas uz palodzes un atbalstījis «Civilizācijas vēsturi» uz ceļiem.
«Nemaz neizskatās pēc gatavošanās kāzām sešos,» es saku, izliekoties, ka nekā nezinu.
«O,» Maks saka, sniegdamies pēc tabakas, «tās pārcēla uz pieciem. Man atsūtīja zīmīti ar paziņojumu, ka mainīts laiks. Tagad jau viss ir cauri. Kas tad tevi, Endij, tik ilgi aizkavēja?»
«Tu tātad dzirdēji par laulībām?» es jautāju.
«Es pats laulāju,» viņš saka. «Es tak tev teicu, ka esu miertiesnesis. Garīdznieks aizbraucis uz austrumu piekrasti ciemos pie savējiem, un es ir vienīgais pilsētā, kas to var izdarīt. Es jau pirms mēneša apsolīju Edijam un Rebozai, ka viņus salaulāšu. Viņš ir šiverīgs puisis, un dienās viņam būs pašam savs veikals.»
«Būs,» es saku.
«Kāzās bija daudz sieviešu,» Maks aizpīpēdams saka. «Bet man nešķiet, ka es būtu guvis par tām skaidrāku priekšstatu. Es vēlētos, kaut būtu tā informēts par viņu dotību izveidi, kā tu teicies esam.»
«Tas bija pirms diviem mēnešiem,» es saku, sniegdamies pēc bandžo.
Higieja Solito rančo
Ja jūs esat zinīgs boksa hronikā, jūs viegli atsauksiet atmiņā notikumu deviņdesmito gadu sākumā, kad kādas robežupes viņā pusē uz minūti un dažām sekundēm ringā sastapās čempions ar šā nosaukuma tīkotāju. Dibinātas cerības izjust patiesu sporta baudu ir reti tikušas sagrautas tik īsā sadursmē. Reportieri darīja, ko spēja, taču, nokāšot ūdentiņu, pašas cīņas apraksts iznāca sērīgi skops.
Čempions tikai notrieca savu upuri uz dēļiem, tad, piezīmēdams: «Zinu, ko izdarīju ar to mironi,» — uzgrieza viņam muguru un pastiepa kuģa mastam līdzīgu roku, lai novelk cimdu.
Ar iepriekšminēto izskaidrojams tas, ka agri nākamajā rītā pēc sacīkstes Pulmana vagoni izbirdināja Sanantonio stacijā veselu vilciena kravu ārkārtīgi saniknotu džentlmeņu kliedzošu krāsu juceklī, ko veidoja viņu modernie apģērbi un kaklasaites. Daļēji ar to izskaidrojams arī kļūmīgais stāvoklis, kādā nokļuva «Circenis» Makgaiers, kad viņš izkūleņoja no vagona un atsēdās uz stacijas perona, Sanantonio iedzīvotāju ausīm tik pierastā dobjā, vārdzinošā klepus mocīts. Šai laikā rītausmas krēslainajā gaismā viņam garām gāja Kērtiss Reidlers, Ņūesesas apgabala lopkopis, sešas pēdas, divas collas garš — lai viņam ilgs mūžs un laba veselība.
Iznācis tik agri, lai paspētu ar dienvidu vilcienu atgriezties savā rančo, lopkopis apstājās blakus nelaimes piemeklētajam sporta atbalstītājam un savam novadam un kārtai raksturīgajā gari stieptajā izloksnē laipni apvaicājās: — Klājas pavisam plāni, bračiņ, ko?
«Circenis» Makgaiers, izbijis profesionāls spalvas svara bokseris, žokejs, hipodroma zirgu izokšķerētājs un iegūto ziņu pārdevējs, meistars uz visiem stiķiem un niķiem un bankturis spēlē ar bumbiņu zem čaumalas, draudīgi paskatījās uz runātāju, jo «bračiņš» viņam ķērās pie goda.
— Staigā tālāk, telegrāfa stabs! — viņš ieķērcās. — Es nav zvanījis pēc tevis.
Viņu sāka mocīt jauna lēkme, un viņš ļengani atslīga pret turpat blakusstāvošiem bagāžas ratiņiem. Reidlers pacietīgi gaidīja, noraudzīdamies baltajās platmalēs, īsajos mēteļos un resnajos cigāros, kas drūzmējās uz perona. — Tu, bračiņ, esi no ziemeļiem, vai ne? — viņš jautāja, kad otrs bija daudzmaz atguvies. — Atbrauci noskatīties cīņu?
— Cīņa! — Makgaiers atcirta. — Bērnu spēlīte! Iešļircinājums zem ādas! Ievilka tikai vienu vienīgu reizīti, un šis tūliņ laižas guļus kā no narkotikas šprices, un ar to pašu beigta balle! Cīņa! — viņš iegārdzās, paklepoja un tad turpināja, drīzāk sirdi atvieglinādams, nekā uzrunādams lopkopi. — Ar pilnīgi drošām lietām nu ir cauri. Bet uz šito jau pats Rass Seidžs būtu uzķēries. Es tak liku pieci pret vienu, ka tas puišelis no Korkas neizturēs trīs raundus. Ieguldīju tur savu pēdējo centu un varēju jau saost zāģu skaidu smaržu tamā Džimija Deleinija Trīsdesmitseptītās ielas nakts krodziņā, ko biju sadomājis nopirkt. Un tad — saki, telegrāfa stabs, vai tur nav jābūt aptaurētam: likt vienā reizē uz spēles visu žūksni! Tev caur un cauri taisnība, — garais lopkopis apstiprināja, — it īpaši, ja tu to pazaudē. Celies nu, dēls, augšā un nasko uz kādu viesnīcu. Tu esi saķēris varen nelāgu kāsu. Vai tev tas ir jau ilgi?
— Plaušas, — Makgaiers izsmeļoši atbildēja, — galīgi čupā. Dakteris apgalvo, ka mana pēdējā stundiņa pienāks, vēlākais, pēc sešiem mēnešiem — varbūt pēc gada, ja dzīvošu prātīgi. Gribēju tikt pie vietas un parūpēties par sevi. Tāpēc jau es arī spekulēju uz to pieci pret vienu varbūtību. Biju iekrājis tūkstoš dolārus nebaltām dienām. Ja būtu vinnējis, es nopirktu Deleinija kafejnīcu. Saki, kas to būtu domājis, kad tas mērglis liksies slīpi jau pirmajā raundā?
— Smaga lieta, — Reidlers piezīmēja, noskatīdamies uz Makgaiera sīko, pret ratiņiem atbalstīto, čokurā sarāvušos stāvu. — Bet tu aizej gan uz kādu viesnīcu un atpūties. Te ir Mendžera, Meivrika un...
— Un Piektās avēnijas un Voldorfas Astorija, — Makgaiers viņu izmēdīja. — Teicu tak tev, kad es ir izputināts. Es ir galīgi bešā. Man pie dvēseles ir tikai desmit centi. Varbūt izbrauciens uz Eiropu vai ceļojums manā privātjahtā uzstutētu mani uz pekām... «Ekspresi»!
Viņš pasvieda savu desmitcentnieku avīžu zēnam, saņēma pretī prasīto laikrakstu, atspieda muguru pret ratiņiem un tūlīt iegrima savas Vaterlo apskatā ar visiem atjautīgās preses izpušķojumiem.
Kērtiss Reidlers pavērās milzīgā zelta pulkstenī un uzlika roku Makgaieram uz pleca.
— Nāc, iesim, bračiņ, — viņš sacīja. — Līdz vilcienam palikušas tikai trīs minūtes.
Rādījās, ka sarkasms Makgaieram ir dabas dots.
Tu tak nav redzējis, kad es iekasē vinnestu vai kaut ko pasūtu, kopš es tev teicu, kad es ir bešā, minūti atpakaļ, vai ne? Čomiņ, triec sevi ratā!
Tu brauksi pie manis uz rančo, — lopkopis sacīja, — un paliksi, kamēr atlabsi. Pēc sešiem mēnešiem tu jutīsies kā piedzimis no jauna. — Ar vienu roku viņš pacēla Makgaieru un pusvilkšus, pusnešus stīvēja uz vilcienu.
— Bet kā ar naudu? — sacīja Makgaiers, vārgi pūlēdamies izrauties.
— Kam tev nauda? — Reidlers apmulsis jautāja. Neizpratnē viņi vērās viens otrā, jo saskārās tikai kā koniski zobrati pārnesumā — taisnā leņķī, griezdamies katrs ap savu asi.
Dienvidu vilciena pasažieri redzēja viņus sēžam blakus un brīnījās par divu šādu pretstatu apvienojumu. Makgaiers bija piecas pēdas vienu collu garš un pēc izskata iederējās tikpat labi Jokohamā kā Dublinā. Spoži zvīļām, apaļām ačtelēm, kaulainiem vaigiem un žokļiem, lauztiem un atkal saaugušiem locekļiem, rētains, norūdīts, neiznīdams, atbaidošs, kauslīgs kā sirsenis, viņš piederēja pie tās ļaužu sugas, kura nebija nedz jauna, nedz nepazīstama. Reidleru bija audzinājusi cita irdne. Sešas pēdas un divas collas garš, neizmērojami plats, taču ne dziļāks par dzidru strautiņu, viņš simbolizēja rietumu un dienvidu savienību. Precīzu attēlu no viņiem līdzīgiem cilvēkiem nav daudz, jo mākslas galerijas ir tik mazas, bet mutoskops Teksasā līdz šim vēl nav pazīstams. Vienīgā iespēja uzgleznot tādu vīru kā Reidlers galu galā būtu freska — kaut kas augsts, vienkāršs, mierīgs un nenorobežots.