Viņi ripoja uz dienvidiem starptautiskajā vilcienā. Koki bija saspiedušies mazās, blīvās, smaragdzaļās skupsnās, izmētātās pa lielu gabalu cita no citas zaļganā atklātās prērijas nepārskatāmā klaida priekšā. Te bija rančo novads, liellopu karaļu valstība.
Makgaiers sēdēja, sašļucis sola savā kaktā, uzņemdams ar īdzīgu aizdomīgumu lopkopja valodu. Kas šim garajam, vecajam ērmam, kurš viņu veda sev līdzi, bija aiz ādas? Altruisms būtu bijis pēdējais, kas Makgaieram iekristu prātā. «Viņš nav nekāds fermeris,» domāja gūsteknis, «un bebru ķērājs viņš arī nav, tas ir droši. Ko viņš šancē? Turi, Circeni, acis viņam uz pirkstiem un žūrē, cik kārtis viņš izvilks. Tik un tā tu ir dimbā. Tev ir pieci centi un ātrais dilonis, un tu labāk stāvi rāms. Stāvi rāms un žūrē, kas viņam aiz ādas.»
Rinkonā, simts jūdzes no Sanantonio, viņi no vilciena pārsēdās līnijdroškā, kas Reidleru tur gaidīja. Tajā viņi nobrauca starp staciju un savu galamērķi atlikušās trīsdesmit jūdzes. Ja tik vien tas vispār bija iespējams, tad šim braucienam jau nu gan vajadzēja skarbajā Makgaierā pamodināt nojautu par viņa glābiņu. Kā uz samta riteņiem viņi traucās pa dzīvinošo savannu. Spāņu zirdziņu pāris uzņēma žiglu, nenogurdināmu riksi, ko laiku pa laikam nomainīja mežonīgi, neapvaldīti aulekši. Gaiss bija kā vīns ar zelteri, un viņi to ieelpoja, piesātinātu ar prērijas puķu maigo aromātu. Ceļš izbeidzās, un līnijdroška iepeldēja kartē neatzīmētā zāles jūrā, pa kuru to ar ievingrinātu roku stūrēja Reidlers, kam katrs sīks koku pudurītis tālumā noderēja par ceļrādi, katrs zemo pauguru izliekums vēstīja par virzienu un attālumu. Bet Makgaiers, atgāzies uz muguras, neredzēja nekā cita kā vienīgi tuksnesīgu vietu un lopkopja tuvināšanās mēģinājumus uzņēma ar nīgru neuzticību. «Kas viņam prātā?» viņa domas atkal un atkal atgriezās pie šī jautājuma. «Ap kādu stūri šis lielais tēvainis taisās mani apvest?» Makgaiers tikai lietoja plašumam, ko ierobežoja vienīgi apvārsnis un ceturtā dimensija, tādu pašu mērauklu kā ielām, pa kurām viņš bija staigājis.
Pirms nedēļas, jādams pa prēriju, Reidlers bija uzgājis vārgulīgi īdošu, pamestu un slimu teļu. Nenokāpdams no zirga, viņš bija pacēlis un pārmetis šķērsām pāri segliem gaudeno govsbērnu un, sasniedzis rančo, nodevis puišu kopšanā. Makgaieram tas nebija zināms, un, ja arī būtu, viņš nespētu saprast, ka lopkopja acīs abi gadījumi bija vienādi svarīgi — kā teļam, tā viņam bija nepieciešams atspaids. Kāds radījums bija sasirdzis un bezpalīdzīgs; viņa spēkos bija sniegt atbalstu — tie Reidleram bija vienīgie nepieciešamie priekšnoteikumi, lai rīkotos. Tie veidoja viņa loģikas sistēmu un viņa pārliecības lielāko daļu. Makgaiers bija septītais vārgulis, ko lopkopis tikpat nejauši bija pievācis Sanantonio, uz kurieni tik daudzi dodas pēc ozona, kas — tā runā — esot atrodams tās šaurajās ieliņās. Pieci no viņiem bija bijuši Solito rančo viesi, līdz kļuva spējīgi to atstāt, izsmeldami visu savu asarainas pateicības vārdu krājumu, — izdziedināti vai ar uzlabotu veselību. Viens ieradās par vēlu, toties beidzot ļoti ērti atdusējās dārzā zem ratama koka.
Tāpēc rančo saimei tas nebija nekāds pārsteigums, kad līnijdroška piegrieza pie durvīm un Reidlers no tās kā lupatu saišķi izcēla savu panīkušo protežē un nolika viņu palievenī zemē.
Makgaiers noraudzījās viņam nepazīstamā skatā. Rančo ēka bija pati labākā visā novadā. Tā bija celta no ķieģeļiem, atvestiem pajūgā no simt jūdžu liela attāluma, bet tai bija tikai viens stāvs, un tās četras istabas no ārpuses apjoza palievenis ar klonu. Zirgu, suņu, seglu, ratu, ieroču un kovboju piederumu raibais jūklis nomācoši iedarbojās uz posta piemeklētā sportista lielpilsētniecisko skatienu.
— Tā, te nu mēs esam mājās, — Reidlers uzmundrinoši sacīja.
— Šitā vieta jau izskatās pēc gatavās elles, — Makgaiers atcirta, klepus lēkmē valstīdamies pa palieveņa klonu.
— Pamēģināsim to, bračiņ, tev padarīt omulīgu, — lopkopis laipni sacīja. — Iekšiene jau nu gan tai nav nekāda smalkā, taču visvairāk laba tev katrā ziņā darīs ārs. Šitā te būs tava istaba. Paprasi tik, un tu dabūsi visu, kas mums ir.
Viņš ieveda Makgaieru istabā mājas austrumu pusē. Grīda bija kaila, bet tīra. Balti aizkari pie atvērtajiem logiem plivinājās vējiņā, kas pūta no Meksikas jūras līča. Liels vītola šūpuļkrēsls, divi krēsli taisnām, augstām atzveltnēm, garš galds, piekrauts ar avīzēm, pīpēm, tabaku, piešiem un patronām, atradās telpas vidū. Pie sienām karājās vairākas labi izbāztas galvas: viena varena meža kuiļa un pārējās briežu. Kaktā bija plata, vēsa saliekamā gulta. Ņūesesas apgabala ļaudis šo viesistabu uzskatīja par piemērotu pat princim. Makgaiers par to tikai nicīgi atņirdza zobus. Viņš izņēma savu pieccentu monētu un uzlidināja to līdz griestiem.
— Domājāt, es meloju par naudu, ko? Nu jūs jau var mani izčamdīt, ja jums gribās. Tas ir pēdīgais dālderis manā mantu kambarī. Kas maksās?
Lopkopja skaidrās, pelēkās acis zem sirmajām uzacīm vērīgi raudzījās viesa melleņzilajos redzokļos. Pēc brītiņa viņš sacīja vienkārši un ne bez vēlības: — Es tev, dēls, būšu ļoti pateicīgs, ja tu vairs nepieminēsi naudu. Jau ar vienu reizi bija vairāk nekā pietiekami. Ļaudīm, ko uzlūdzu savā rančo, nav nekas jāmaksā, un ļoti reti viņi vispār piedāvājās to darīt. Pēc pusstundas būs gatavas vakariņas. Ūdens ir krūkā un vēsāks — dzeršanai — tajā sarkanajā krūzē, kas karājas palievenī.
— Kur ir zvans? — Makgaiers jautāja, raudzīdamies apkārt.
— Kāds zvans?
— Ko pazvanīt, ja kas vajadzīgs. Es nevaru... Paklausieties! — viņš eksplodēja pēkšņā bezspēcīgā niknumā, — Es nelūdzu nevienu vest mani šurp. Nediedelēju no jums ne centa. Neuzbāžos jums ar savu bēdu stāstu, kamēr jūs man to neprasījāt. Un tagad es ir te, piecdesmit jūdzes no apkalpotājiem un kokteiļiem. Es ir slims. Es nevaru šiverēties. Ak kungs! Bet man klājas tik grūti! — Makgaiers iekrita gultā un sāka raustīties elsās.
Reidlers piegāja pie durvīm un sauca kādu. Drīz atnāca slaids, ap divdesmit gadu vecs meksikānis gaišu seju. Reidlers uzrunāja viņu spāniski.
— Ilario, man ir prātā, ka rudens rodeo laikā es tev apsolīju vaquero vietu. Sankarlosas ganībās.
— Si, senor, jūs bijāt tik laipns.
— Paklausies. Šis senorito ir mans draugs. Viņš ir ļoti slims. Ņem viņu savā aizgādībā. Izpildi katru viņa vēlēšanos jebkurā laikā. Esi pret viņu pacietīgs un rūpīgs. Un, kad viņš atlabs vai... nu, kad viņš atlabs, es tevi iecelšu Rancho de las Piedras nevis par vaquero, bet gan par matjordomo. Esta bueno?
— Si, si... Mii gracias, senor. — Ilario aiz pateicības mēģināja nomesties ceļos uz grīdas, bet lopkopis labsirdīgi iebukņīja viņam, norūkdams: — Liecies nu mierā ar savām operiskām ākstībām.
Desmit minūtes vēlāk Ilario, iznācis no Makgaiera istabas, stāvēja Reidlera priekšā.
— Mazais senorito, — viņš pavēstīja, — sūta jums sveicienus (šo ievadu Reidlers piedēvēja pašam Ilario) un lūdz sasmalcinātu ledu, karstu vannu, džinu ar zelteri, lai visi logi būtu ciet, grauzdiņus, lai viņu noskuj, jaunāko «New York Herald», cigaretes un lai nosūta telegrammu.
Reidlers izņēma no mājas aptiekas kvarta pudeli viskija. — Še, aiznes viņam to, — viņš sacīja.