Pasniedzies pāri margām, Reidlers noplūca meskita krūma lapu un sāka to domīgi košļāt.
Lopu iezīmēšanas laiks bija jau klāt, un nākamajā rītā Ross Hargiss, iezīmētāju brigadieris, pulcināja rančo pār baudei savus padotos — kādus divdesmit piecus vīrus, gatavus doties ceļā uz Sankarlosas ganībām, kur bija jāuzsāk šis darbs. Līdz pulksten sešiem visi zirgi bija apsegloti, pārtikas kulba gatavībā un kovboji jau lēca seglos, kad Reidlers viņiem lika pagaidīt. Kāds zēns pieveda pie vārtiem vēl vienu jāšanai sapostu zirdziņu. Reidlers aizgāja uz Makgaiera istabu un atgrūda durvis plaši vaļā. Makgaiers, vēl neapģērbies, gulēja gultā un smēķēja.
— Celies augšā! — lopkopis sacīja, un viņa balss skanēja skaidri un metāliski kā taure.
— Kas tad nu? — Makgaiers, mazliet satrūcies, jautāja.
— Celies augšā un ģērbies! Es varu paciest klaburčūsku, bet neieredzu meli. Vai tas man tev būs jāsaka vēlreiz? — Viņš sagrāba Makgaieru aiz skausta un nostādīja uz grīdas.
— Paklau, čomiņ! — Makgaiers saniknots kliedza. — Vai jumsim visi ir mājās! Es ir slims, saprotat? Es atstiepšu kājas, ja man būs jāšiverējas. Ko es jumsim ir nodarījis? — viņš uzsāka savas parastās gaudas. — Es jumsim nekad nav lūdzis...
— Velc drēbes mugurā! — Reidlers sauca paceltā balsī.
Lādēdamies, stomīdamies, drebēdams, nenovērsdams izbrīnītās, spīdīgās acis no uzbudinātā lopkopja tagad draudīgā stāva, Makgaiers kaut kā iekūņojās savās drēbēs. Tad Reidlers, paņēmis viņu aiz apkakles, stūma ārā un pāri pagalmam pie liekā, vārtu tuvumā piesietā zirdziņa. Kovboji dirnēja seglos vaļā mutēm.
— Ņem šo cilvēku, — Reidlers sacīja Rosām Hārgisam, — un dod viņam darbu. Liec, lai viņš strādā, kā pienākas, ēd, kas pienākas, un guļ, kur pienākas. Jūs, puiši, zinait, ka darīju viņa labā, ko varēju, un uzņēmu viņu kā mīļu ciemiņu. Vakar viņu izmeklēja Sanantonio labākais ārsts un teica, ka viņam plaušas ir kā ēzelim un miesas būve kā vērsim. Tu, Ros, zini, ko iesākt ar viņu.
Ross Hārgiss tikai biedīgi pasmaidīja.
— O, — Makgaiers teica, vērīgi nolūkodamies uz Reidleru ar dīvainu sejas izteiksmi, — dakteris sacīja, kad es ir vesels, vai ne? Sacīja, kad es izliekos, vai ne? Jūs viņu man uzrīdījāt. Jūs domājāt, kad es nav slims. Jūs sacījāt, kad es ir melis. Paklau, čomiņ, es zinu, kad es sarunāju rupjības, bet lielākumu no tām es nedomāju nopietni. Ja jūs būtu juties tā kā es... O, es aizmirsu, es tak nav slims, dakteris saka. Nu, čomiņ, tagad es priekš jumsim pastrādāšu. Tad, re, kā jūs prot norēķināties.
Viegli kā putns viņš ielēca seglos, paņēma aiz raga aizbāzto pātagu un uzcirta ar to savam zirdziņam. Žokejs «Circenis», kurš reiz Hotornas hipodromā, apsteidzot ar Lāga Zēnu sāncensi par purna tiesu, ieguva ne vien uzvaru, bet arī desmit pret vienu laimestu totalizatorā, atkal turēja kājas kāpšļos. Makgaiers jāja kavalkādes priekšgalā, kad tā aizjoņoja no rančo, lai dotos uz Sankarlosu, un kovboji izkliedza atzinīgus saucienus, samazinādami atstarpi līdz viņa saceltajam putekļu mākonim.
Bet jau pēc nepilnas jūdzes viņš bija pārvietojies aizmugurē un bija pats pēdējais, kad viņi iejāja augstajā čaparala audzē lejpus zirgu aploka. Aiz kāda krūmu pudura viņš pievilka pavadu un pielika pie mutes kabatas lakatiņu. Viņš to atkal noņēma, piemirkušu ar spilgti sarkanām arteriālām asinīm, un piesardzīgi iesvieda opunciju cerā. Tad viņš no jauna uzšāva ar pātagu savam pārsteigtajam zirdziņam, izdvesdams: «Nū-u-u!» — un auļoja pakaļ grupai.
Tās dienas vakarā lopkopis saņēma ziņu no dzimtajām mājām Alabamā. Bija nomiris kāds no piederīgajiem, vajadzēja sadalīt aizgājēja īpašumu, un Reidleru aicināja uz turieni. Rītausma sastapa viņu līnijdroškā drāžamies pa prēriju uz staciju. Pagāja divi mēneši, iekams viņš atgriezās. Kad viņš pārbrauca savā rančo, viņš to atrada tikpat kā pamestu — vienīgais tur sastopamais cilvēks bija Ilario, kas, saimniekam neesot mājās, mēdza izpildīt tādus kā pārvaldnieka pienākumus. Jauneklis Reidleru pamazām iepazīstināja ar viņa prombūtnē paveikto. Iezīmēšanas nometne, kā viņam pavēstīja, vēl vienmēr darbojoties. Vairāku spēcīgu vētru dēļ lopi tikuši stipri izkliedēti, un īpašumzīmju iededzināšana tikai lēni virzījusies uz priekšu. Nometne tagad atrodoties Gvādalupes ielejā, divdesmit jūdzes no rančo.
— Starp citu, — Reidlers, pēkšņi atcerēdamies, sacīja, — tas puisis, ko es aizsūtīju viņiem līdzi — Makgaiers —, vai viņš vēl strādā?
— Nezinu, — atbildēja Ilario. — Vīras no nometne nāk ļoti rēti uz rančo. Tik daudz darbs ar tie mazie teļi. Vīni nekas nesāka. O, es domā, tas puisis Makgaiers — viņš beigts garš laiks atpakaļ.
— Beigts! — Reidlers iesaucās. — Ko tu runā?
— Ļoti slīms puisis Makgaiers, — Ilario atbildēja, paraustīdams plecus. — Es domā, viņš nedzīvo viens, divi mēnesis, kad viņš aiziet prom.
— Blēņas! — Reidlers sacīja. — Viņš arī tevi apšmaucis, ko? Dakteris viņu izmeklēja un teica, ka viņš ir vesels kā rutks.
— Tas dākters, — Ilario smaidīdams sacīja, — viņš tā jums sāka? Tas dākters nērēdz Makgaiers.
— Runā! — Reidlers pavēlēja. — Velns lai parauj, ko tu ar to gribi sacīt?
— Makgaiers, — jauneklis rimti turpināja, — viņš iet arpūse padzert udēnis, kad tas dākters ienāk īstāba. Tas dākters ņēm un dauzē mān šite visur ar šāvi pirksti... — Un viņš pielika roku pie krūtīm. — Es nezina priekš kām. Viņš liek šāva ause šite un šite, un šite un klausa — es nezina priekš kām. Viņš liek man mute sāv māza stikla runga. Viņš taustā māna roka šite. Viņš liek mān čukstu skaitīt šita: divdesmit, treinta, cuarenta. Kās zina, — Ilario nobeidza, nosodoši noplātot rokas, — priekš kām sitas dākters dāra sitas dikti jocigs un tāmlidzigi lietas?
— Kādi zirgi ir mājā? — Reidlers īsi noprasīja.
— Paisano, senor, gānās āra aiz mazais aploks.
— Tūdaļ apseglo man viņu!
Ļoti nedaudzu minūšu laikā lopkopis bija zirgam mugurā un jāja projām. Paisano, trāpīgi nosaukts šī neveiklā, taču ātri skrejošā putna vārdā, uzņēma savu slaido riksi, kas aprija ceļu kā makaronu. Pēc divām stundām ar ceturksni Reidlers no ieslīpa izciļņa ieraudzīja iezīmētāju apmetni pie atvara Gvādalupē. Satraukts, gaidot ziņas, ko viņš baidījās dzirdēt, viņš piejāja tai klāt, nokāpa no zirga un atlaida Paisano pavadu. Viņa sirds bija tik jūtīga, ka tajā mirklī viņš būtu gatavs atzīties Makgaiera slepkavībā.
Vienīgā dzīvā būtne apmetnē bija pavārs, kurš patlaban sadalīja porcijās virs ugunskura ceptu vērsi un salika uz galda skārda kafijas krūzītes vakariņām. Reidlers izvairījās no tieša jautājuma par to, kas nodarbināja viņa prātu.
— Vai apmetnē viss kārtībā, Pīt? — viņš izdabūja pār lūpārn.
— Puslīdz, — Pīts piesardzīgi atbildēja. — Divas reizes pietrūka ēdamā. Vējš izklīdināja lopus, un mums bija jāizķemmē krūmi četrdesmit jūdžu apkārtnē. Man vajadzīga jauna kafijas kanna. Un moskīti ir maķenīt ellīgāki nekā parasti.
— Zēni visi veseli?
Pīts nebija nekāds optimists. Turklāt apvaicāšanās par kovboju veselību bija ne tik vien lieka, bet robežojās jau ar mīkstčaulību. Tas ne pēc kā neizskatās, ja to dara saimnieks.
— Tie, kuri palikuši pāri, divreiz nav jāaicina ēst, — pavārs kļuva piekāpīgāks.
— Tie, kuri palikuši pāri? — Reidlers aizsmakušā balsī atkārtoja. Viņš neapzināti sāka raudzīties apkārt pēc Makgaiera atdusas vietas. Prātā viņam ienāca balta plāksne, kādu viņš bija redzējis Alabamas kapos. Bet tūliņ pat viņš saprata, ka tās bija muļķības.