— Skaidrs, ka tie, kuri palikuši pāri, — Pīts sacīja. — Gani apmetnēs mainās ik pēc diviem mēnešiem. Daži ir aizgājuši.
Reidlers sadūšojās.
— Tas... zellis... ko es atsūtīju... Makgaiers... vai... viņš...
— Paklausieties, — Pīts viņu pārtrauca, izsliedamies ar riecienu kukurūzas maizes katrā rokā, — sūtīt to nabaga slimo mazuli uz ganu apmetni bija nekrietns kauna darbs. Dakteri, kas nebija spējīgs saskatīt, ka viņš ir nāves kandidāts, vajadzētu nomizot ar seglu jostas sprādzi. Ar visu savu gaudenumu — gatavais skandāls starp čūskām — es jums pastāstīšu, ko viņš izdarīja. Pirmajā apmetnes vakarā puiši viņu sāka iesvētīt ādas bikšu bruņinieku kārtā. Ross Hārgiss plāja viņam pamatīgu zvēlienu ar savām ādas priekšbiksēm, un, kā jūs domājat, ko tas nabaga bērns darīja? Piecēlās, mazais velnēns tāds, un iekaustīja Rosu. Iekaustīja Rosu Hārgisu. Iekaustīja pa krietnam, sadeva, cik ādā lien, kur vien tika klāt, un ne jau pa jokam. Ross tik vien spēja kā piecelties un noskatīt jaunu vietu, kur atkal nostiepties.
Tad šitas Makgaiers aiziet, rau, tur, liekas gar zemi ar galvu zālē un asiņo. Emrāgija, kā ārsti to sauc. Viņš tur guļ astoņpadsmit stundas pēc pulksteņa, un neviens nevar viņu izkustināt. Tad Ross Hārgiss, kurš mīl ikvienu, kas viņu jaudā iekaustīt, ķeras pie darba un lād visus dakterus no Grenlandes līdz Polijas Ķīnijai; un viņš ar Zaļzara Džonsonu, viņi pa abiem iedabū Makgaieru teltī un uz maiņām baro ar jēlu, kapātu gaļu un viskiju.
Bet izskatās, kad mazulim nav nekāda kāre atlabt, jo naktē viņš no teltes aizmūk, un viņu atrod iekrampējušos zālē, bet uz muguras viņam rasina smalks lietiņš. «Ejiet prom,» viņš saka, «ļauniet man ņemt un nomirt, kā man gribās. Viņš sacīja, ka es ir melis un blēdnieks un iztaisījos par slimu. Atstājiet mani vienu.»
— Divas nedēļas, — pavārs turpināja, — viņš vāļājās apkārt, nevienu neievērodams, un tad...
Pēkšņi gaisu piepildīja dunoņa, un savi divdesmit auļojošu kentauru cauri krūmājam ielauzās apmetnē.
— Cildenās klaburčūskas! — Pīts iesaucās, vienlaicīgi lēkādams uz visām pusēm. — Zēni jau ir klāt, un es esu beigts cilvēks, ja vakariņas pēc trim minūtēm nav gatavas.
Bet Reidlers redzēja tikai vienu. Mazu, brūni iedegušu, smīnīgu, ugunskura gaismā skaidri saskatāmu zelli, kas patlaban lēca no zirga. Makgaiers tāds nebija, tomēr...
Nākamajā mirklī lopkopis bija satvēris viņa roku un otru savējo uzlicis viņam uz pleca.
— Dēls, dēls, kā nu iet? — bija viss, ko viņš izdomāja pasacīt.
— Cieši pie zemes, jūs sakāt! — iMakgaiers sauca, dzelžainā tvērienā saspiezdams Reidlera pirkstus, ka noknakšķēja vien. — Un tur tad es jau tos arī atradu — veselību un spēku, un es apķēru, cik sīks cilvēciņš es ir bijis. Paldies, kad iztrencāt mani laukā. Un paklau! Galu galā iznāk, kad cauri iznestais ir tas dakteris, vai ne? Es skatījos pa logu un redz, kā viņš spēlē sunīšus uz tā spānīzera saules pinuma.
— Ak tu velna bērns, — lopkopis rūca. — Kāpēc tu klusēji un nesacīji, ka dakteris tevi neizmeklēja?
— O, vācās tak uz elli! — Makgaiers sacīja agrākā skarbuma uzliesmojumā. — Mani uz dullo noķert nevar. Jūs tak man neprasījāt. Jūs pateic savu sakāmo un izkruķē mani laukā, un es ļāv, lai notiek pēc jūsu prāta. Un paklau, čomiņ, šitā govju ķeršana ir pārākā padarīšana. Un šitā kompānija ir paši kārtīgākie puikas uz goda, ar kādiem vien es ir bijis kopā. Jūs, vecais, tak atļausiet man palikt, vai ne?
Reidlers jautājoši paskatījās uz Rosa Hārgisa pusi.
— Tas nolāpītais mazais ķipars, — Ross maigi piemetināja, — ir pats šiverīgākais zibeņzellis... un pats varenākais sitējs pa visām ganību apmetnēm.
Kupidons a la carte
— Sievietes tieksmes, — Džefs Pīterss sacīja pēc tam, kad par šo tematu bija izteikti dažādi viedokļi, — parasti vērstas uz kaut ko citu. Sieviete vēlas tieši to, kā patlaban trūkst. Jo grūtāk kaut ko ir dabūt, jo vairāk viņa to iekāro. Sievietei tīk, lai viņai būtu suvenīri no vietām, par kurām viņa nav pat dzirdējusi. Vienpusīgs skats uz priekšmetiem un parādībām postoši iedarbojas uz sievietes mentalitāti.
Man piemīt kāda dabas dota un ceļojumos saķerta indeve, — Džefs turpināja, caur savām gaisā saslietajām kājām dziļdomīgi noraudzīdamies uz krodziņa krāsni, — ielūkoties vienā otrā jautājumā pamatīgāk, nekā to dara cilvēku vairākums. Esmu ieelpojis benzīna dūmus, uzrunādams ļaužu drūzmu gandrīz katras Savienoto Valstu pilsētas ielās. Ar mūzikas skaņām, daiļrunību, roku veiklību un miglas pūšanu acīs esmu tos padarījis aiz brīnumiem mēmus, kamēr iztirgoju viņiem juvelierizstrādājumus, medikamentus, ziepes, matu audzēšanas līdzekļus un tamlīdzīgas blēņas. Un šajos ceļojumos es izklaidēšanās un vainas izpirkšanas nolūkā ieguvu šādas tādas zināšanas par sievietēm. Lai izpētītu kādu vienu noteiktu sievieti, vīrietim nepieciešams viss mūžs, bet, ja viņš čakli un ar zinātkāri noziedo, teiksim, desmit gadus, viņš var apgūt vispārīgos pamatjēdzienus par šo dzimumu. Labu skolu es dabūju, kad darbojos rietumos ar Brazīlijas dimantiem un patentiekuriem, tūlīt pēc sava brauciena no Savanas uz leju cauri kokvilnas audzēšanas joslai ar Dolbija pulveri eksplozijas novēršanai petrolejas lampā. Tas bija toreiz, kad Oklahomas novads piedzīvoja pirmo uzplaukumu. Gatri izauga tā vidū kā rūgstošas mīklas blāķis. Tā bija tipiska augstas konjunktūras pilsētiņa — lai tiktu pie iespējas nomazgāt muti, bija jāstāv rindā; tam, kurš ēda ilgāk par desmit minūtēm, pie tēriņa pieskaitīja īres naudu; ja kāds pārnakšņoja uz galda, viņam no rīta pieprasīja samaksāt arī par uzturu.
Pēc dabas un principu diktēta paraduma es vienmēr sadzenāju pašas labākās vietas, kur paēst. Tāpēc, drusku pameklējis, es uzgāju iestādījumu, kas visā pilnībā atbilda manām prasībām. Atradu teltī iekārtotu restorānu, ko nupat bija atvēruši ļaudis, kas uz šejieni atklīduši pa uzplaukuma viļņa pēdām. Viņi bija uzcirtuši vienkāršu mājiņu, kurā dzīvoja un gatavoja ēdienus, ko pasniedza teltī, kas bija uzslieta pie vienas sienas. Šo telti atdzīvināja uz tās novietotie plakāti, kas bija domāti nogurušo ceļinieku paglābšanai no pansiju un ar bufetēm apgādātu viesnīcu apgrēcības. «Nogaršojiet mātes pašceptos biskvītus», «Kas vainas mūsu mīklā ceptajiem āboliem asā mērcē?», «Karstas pankūkas ar kļavu sīrupu, kādas jūs ēdāt zēna gados», «Nekad nav dzirdēts, ka mūsu ceptais cālis būtu dziedājis» — tāda bija vīriešu gremošanas veicināšanai lemtā literatūra. Sacīju pats sev, ka manas mātes klejojošajam zēnam derētu tur vakarā pamieloties. Un tā tas arī notika. Un tur tad es nonācu saskarē ar Meimi Dūgenu.
Vecais Dūgens bija ap sešu pēdu liels Indiānas slaists, kurš laiku pavadīja istabā, izlaidies puszvilus šūpuļkrēslā, pārcilādams atmiņā astoņdesmit sestā gada lielo neražu. Dūgenu mamma gatavoja ēdienus, un Meime cēla tos galdā.Tiklīdz es ieraudzīju Meimi, es sapratu, ka tautas skaitīšanas datos ieviesusies kļūda. Savienotajās Valstīs bija tikai viena meitene. Aprakstīt viņas ārieni sīkāk nemaz nav tik viegli. Viņa bija apmēram eņģeļa augumā, un kas viņai bija par acīm un paņēmieniem! Runājot par pārējo, tādas kā viņa atrodamas tik daudz, ka no tām varētu izveidot virkni, kas sniegtos no Bruklinas tilta uz rietumiem līdz pat Kaunsilblafas tiesas namam Aiovas štatā. Viņas pašas nopelna sev uzturu, strādājot veikalos, restorānos, fabrikās un kantoros. Viņas ir cēlušās taisnā ceļā no Ievas un pieder to pulkam, kuras izcīnījušas sieviešu tiesības, un, ja kāds vīrietis grib tās apstrīdēt, viņam ir izredzes dabūt pa zobiem. Viņas ir draudzīgas, godīgas, brīvas, jūtīgas un vīzdegunīgas, un viņas skatās dzīvei tieši acīs. Viņas ir tikušās ar vīrieti vaigu vaigā un atklājušas, ka viņš ir nožēlojams radījums. Viņas ir nonākušas pie atziņas, ka bulvāru romānu paudām, it kā vīrietis būtu pasaku princis, dzīvē trūkst apstiprinājuma.