Tāda bija arī Meime. Viņa bija pilna dzīvības, joku un jautrības; uz apmeklētāju asprātībām viņa atbildēja zibens ātrumā un tik trāpīgi, ka varēja nobeigties aiz smiekliem. Man netīk rakņāties personiskās izjūtās. Es stingri turos pie teorijas, ka ikvienai novirzei un nesaskaņām tajā kaitē, kuru pazīst ar nosaukumu «mīlestība», jābūt tikpat privātai lietai kā zobu sukai. Uzskatu, ka siržu biogrāfijām kopā ar vēsturiskajiem romāniem par aknām būt ierādāma vieta vienīgi sludinājumiem atvēlētajās žurnālu lappusēs. Tālab jums būs jāatvaino, ka trūkst detalizēta pārskata par manām jūtām pret Meimi. Diezgan drīz man kļuva par pastāvīgu paradumu iegriezties paēst tādās nepastāvīgās reizēs, kad nebija daudz apmeklētāju. Melnā kleitā un baltā priekšautā Meime mēdza smaidīdama iepeldēt teltī un sacīt: «Hallo, Džef, kāpēc jūs nenākat laikā? Jūs, protams, gribat redzēt, cik apgrūtinošs spējat būt. Ceptscālisbitštekscūkaskarbonādešķiņķisarolāmtaukosceptigaļaspīrādziņi,» — un tā tālāk. Viņa sauca mani par Džefu, bet tas bija bez dziļākas nozīmes. Viņai tas bija vienīgi apzīmējums, nekas vairāk. Viņa ikvienu no mums sauca vārdā, tiklīdz to uzzināja. Es nemēdzu aiziet, pirms nebiju notiesājis vismaz divas maltītes, un ēšanu es vilku garumā kā smalkās viesībās, kur maina šķīvjus un sievas un starp kumosiem cits citu jautri pavelk uz zoba. Meime to pacieta tīri mierīgi, jo viņas interesēs nebija gāzt telti apkārt un atteikties no dolāriem tikai tāpēc vien, ka tos iemaksāja ārpus ēdienreizēm.
Pēc neilga laika kādu citu puisi, vārdā Eds Koljers, piemeklēja starpēdienreižu liksta, un mēs ar viņu pārmetām tiltus no brokastīm un pusdienām un no pusdienām uz vakariņām, tas šo telti padarīja par trīsarēnu cirku, kurā Meime nepārtraukti izpildīja viesmīles numuru. Šitas vīrs Koljers bija piesātināts ar plāniem un nodomiem. Viņš nodarbojās ar aku urbšanu, apdrošināšanu, svešu atradņu piesavināšanos vai kaut ko tamlīdzīgu — neatceros vairs, ar ko īsti. Viņš bija glums cilvēks ar izsmalcinātām manierēm, un viņa vārdos bija kaut kas tāds, kas noskaņoja par labu viņa viedoklim. Un tā mēs ar Koljeru ienesām ēdamteltī rūpes un rosību. Meime izturējās nosvērti un bezpartejiski. Viņa izdalīja savus labvēlības pierādījumus gluži kā spēļu nama bankas turētājs: vienu Koljeram, vienu man, vienu uz galda, un nevienu kārti viņa neslēpa piedurknē.
Dabiski, ka mēs ar Koljeru iepazināmies un reizumis satikāmies arī citur. Atbrīvojies no savām kara viltībām, viņš likās tīri patīkams, draudzīga naidīguma pilns puika.
«Esmu ievērojis, ka jums tīk ieturēties banketa zālē pēc tam, kad viesi no turienes pazuduši,» es viņam kādudien saku, lai izvilktu, kas viņam ir aiz ādas.
«Nu jā,» Koljers, drusku padomājis, saka, «rādās, ka kņada un burzma pie galda krīt uz maniem jūtīgajiem nerviem.»
«Manējos jau arī tās maķenīt ērcina,» es saku. «Jauks skuķēns, vai ne?
«Tad re, kā,» Koljers smiedamies saka. «Nu, ja jau jūs par to ierunājāties, man šķiet, ka manu redzes nervu viņa neuzbudina.»
«Bet manējo viņa ielīksmo,» es saku, «un esmu metis uz viņu aci. Ar šo daru jums to zināmu.»
«Būšu tikpat atklāts kā jūs,» Koljers atbild, «un, ja vien aptiekās nepietrūks pepsīna, es jums sagādāšu tādu iespēju parādīt, ko jūsu iekšas ņem pretī, ka beigās tās vairs nevarēs neko sagremot.»
Un tā mēs ar Koljeru uzsākam sacensību; pārtikas nodaļa sagādā svaigus krājumus; Meime mūs apkalpo jautra, laipna un patīkama, un izskatās, ka mūsu izredzes ir vienādas, bet Kupidons un pavāre Dūgena restorānā strādā virsstundas.
Kādā dienā septembri es piedabūju Meimi iznākt pastaigāties pēc vakariņām, kad viss bija nokopts. Mēs pagājāmies kādu gabalu un tad apsēdāmies uz baļķu kaudzes pie pilsētiņas robežas. Tā bija reta izdevība, tāpēc es pasacīju, kas man bija uz sirds: paskaidroju, ka pietiekami liels žūksnis, lai nodrošinātu laimi diviem, man atlec no iekuriem un Brazīlijas dimantiem un ka šie abi kopā nespēj līdzināties kādas būtnes acu mirdzumam, un ka uzvārds Dūgens būtu jāaizstāj ar Pīterss vai jāpaskaidro, kāpēc ne.
Meime tūlīt nekā neteica. Viņa tikai tā savādi noskurinājās, un es sāku smelties jaunas atziņas.
«Džef,» viņa saka. «Man žēl, ka jūs runājāt par to. Jūs man patīkat tāpat kā jebkurš cits, bet visā pasaulē nav un nekad nebūs vīrietis, kuru es gribētu precēt. Vai jūs maz zināt, kas vīrietis ir manās acīs? Viņš ir kaps. Viņš ir sarkofāgs, kurā apbedīt Bifštekucūkaskarbonādesaknasarspeķišķiņķiarolām. Tikai tas viņš ir, nekas vairāk. Divus gadus esmu vērojusi vīriešus ēdam, ēdam un ēdam, līdz es viņos vairs nespēju saskatīt neko citu kā vienīgi divkājainus gremotājus. Viņi nav galīgi nekas vairāk kā tikai kaut kādi radījumi, kas darbojas pie galda ar nazi, dakšiņām un šķīvi. Tādi viņi man ir nostiprinājušies prātā un atmiņā. Esmu mēģinājusi to pārvarēt, bet nespēju. Esmu dzirdējusi meitenes ar sajūsmu runājam par saviem iemīļotajiem, bet nekad neesmu varējusi viņas saprast.
Vīrietis, gaļas mašīna un pieliekamais izraisa manī pilnīgi vienādas izjūtas. Reiz es aizgāju uz teātri, lai redzētu kādu aktieri, kura dēļ meitenes zaudēja vai prātu. Mani viņš ieinteresēja tieši tik daudz, lai es sāktu gudrot, vai viņam garšo labāk pusjēls, mēreni apcepts vai kārtīgi izcepts bifšteks un vai viņš priekšroku dod mīkstām vai cieti novārītām olām. Un tas bija viss. Nē, Džef, es neprecēšos, lai noskatītos, kā vīrs sēž pie brokastu galda un ēd, pārnāk pusdienās un ēd un no jauna uzrodas vakariņās, lai ēstu, ēstu, ēstu.»
«Bet, Meim,» es saku, «gan tas pāries. Jums tas viss ir apriebies. Jūs, protams, kādreiz apprecēsieties. Vienmēr jau vīrieši neēd.»
«Spriežot pēc maniem novērojumiem, vienmēr. Nē, es jums pateikšu, ko esmu nodomājusi darīt.» Meime pēkšņi atdzīvojas un acis viņai iezaigojas. «Terehotā dzīvo kāda meitene, mana draudzene, vārdā Sūzija Fostere. Viņa strādā turienes dzelzceļa stacijas ēdnīcā par viesmīli. Es tajā pilsētā divus gadus nostrādāju kādā restorānā. Sūzijai klājas vēl ļaunāk nekā man, jo vīrieši, kuri ietur azaidu dzelzceļa stacijā, nevis ēd, bet rij. Viņi reizē cenšas rīt un flirtēt. Br-r-r-r! Mēs ar Sūziju esam visu izdomājušas. Mēs krājam naudu, un, kad būsim ietaupījušas diezgan, mēs nopirksim mazu mājiņu ar pieciem akriem zemes, ko esam jau noskatījušas, dzīvosim kopā un audzēsim vijolītes austrumu tirgum. Vīrietis ar savu ēdelību labāk lai nenāk tam rančo tuvāk par jūdzi.»
«Vai tad meitenes nekad...» es iesāku, bet Meime mani strupi pārtrauc.
«Nē, nekad. Viņas dažreiz tikai kādu drusciņu paknibinās — un viss.» «Es domāju kondit...» «Dieva dēļ, mainiet tematu!» Meime saka. Kā jau teicu iepriekš, šis piedzīvojums man atdarīja acis, ka sievietes satversme tiecas uz maldīgiem priekšstatiem un ilūzijām. Tā, piemēram, tādu, kāda ir Anglija, to pataisīja liellopu gaļa; Vāciju pacēla cīsiņi; tēvocis Sems par savu diženumu var pateikties ceptiem cāļiem un pīrāgiem, tikai jaunkundzītes no Vienatanteteica skolas — tās jau nu gan nekad neticēs. Šekspīrs, viņas apgalvo, un Rubinšteins, un Teodora Rūzvelta jātnieki ir tie, kuriem par to pienākas gods.