Выбрать главу

«Hallo, retumiņ,» es saku. «Izturi vien vēl kādu minūti, un ļauj man paraudzīties uz jūsu izdzimtenību. Nu, kā tev patīk būt par vilopu valopu, bimbamu no Borneo vai kā tevi tur tai balagānā apsaukā?»

«Džef Pīters,» Koljers saka vārgā balsī, «laid mani vaļā jeb es tev gāzīšu.»

«Kuš, kuš, Edij,» es saku, stingri turēdams viņu, «ļauj vecam draugam apskatīt tavas dīvainības izstādi. Tā ir izcila blēdība, ko tu esi pasācis, mans dēls. Bet nedraudi ar vardarbību un roku palaišanu, jo uz to tu nemaz neesi spējīgs. Nekā vairāk no tevis nav kā vien krietna porcija nekaunības un varen tukšs vēders.» Un tā jau tas arī bija. Tas cilvēks bija tik vājš kā veģetārietis kaķis.

«Es labprāt pārspriestu šo lietu ar tevi, Džef,» viņš saka, un viņa vārdos skan nožēla, «neierobežotu raundu skaitu, ja vien man būtu pusstunda laika treniņam un divas kvadrātpēdas liela bifšteka šķēle, ar ko trenēties. Lai nolādēts tas cilvēks, es saku, kas izgudrojis mākslu iztikt bez ēšanas. Lai viņa dvēsele mūžībā tiek pieķēdēta divu pēdu attālumā no elles, pilnas ar kvēlošu ātro siteni. Es izbeidzu mūsu sāncensību, Džef; es dezertēju pie ienaid­nieka. Tu atradīsi mis Dūgenu iekšpusē aplūkojam vienīgo dzīvo mūmiju un zinīgo cūku. Viņa, Džef, ir jauka mei­tene. Es būtu tev izgriezis pogas, ja vien būtu varējis mazliet ilgāk izturēt to neēšanas tikumu. Tev būs vien jāatzīst, ka tas gavēšanas paņēmiens kādu laiku bija īsts trumpis. Tā jau es to arī biju izprātojis. Bet paklau, Džef, mēdz sacīt, ka mīlestība ir tā, kas Zemei liek griezties ap savu asi. Es tev saku, ka šim apgalvojumam trūkst ap­stiprinājuma. To dara aicinājums pusdienās. Es to Meimi Dūgenu mīlu. Esmu nodzīvojis bez ēšanas sešas dienas, lai viņai izpatiktu. Es iebaudīju tikai vienu vienīgu ku­mosiņu. Tas notika, kad es to tetovēto vīru notriecu zemē ar kara vāli un atņēmu sviestmaizi, ko viņš stūma vai­gos. Principāls par sodu ieturēja visu manu algu, bet neba jau alga man bija padomā. Tur bija tā meitene. Par viņu es atdotu savu dzīvību, bet par sautētas vērša gaļas porciju es liktu uz spēles savu nemirstīgo dvēseli. Izsal­kums ir drausmīga lieta, Džef. Mīlestība, ģimene, reliģija, māksla, pienākums un patriotisms nav nekas vairāk kā tukša skaņa, kad cilvēks mirst badā!»

Tādā garā Eds Koljers patētiski runāja ar mani. Man kļuva skaidrs, ka sadursmē, kas bija izcēlusies sirds un vēdera starpā, virsroku bija guvis intendants. Nekad ne­izjūtu nepatiku pret Edu Koljeru. Pārcilāju atmiņā visas kādreiz dzirdētās pamācības pieklājīgas uzvedības jau­tājumos, cenzdamies sameklēt kaut ko mierinošu, bet nekā piemērota neatradu.

«Es būtu priecīgs,» sacīja Eds, «ja tu tagad ļautu man iet. Esmu smagi cietis, bet pārtikas krājumiem es likšu ciest vēl smagāk. Es izēdīšu pa tīro ikvienu pilsētiņas restorānu. Bradāšu līdz jostasvietai pa filejiem un peldēšu šķiņķos ar olām. Tā ir šausmīga lieta, Džef Pīters, vīrie­tim iekulties tādā ķezā — atteikties no savas meitenes kaut kā ēdama dēļ — tas ir ļaunāk nekā tam tur vīram Ēzavam, kas uzsita gaisā savas autortiesības par paipalu, bet bads jau gan ar ir drausmīga lieta. Un nu, Džef, atvaino mani, jo es tālumā saožu cepta šķiņķa izgaroju­mus un manas kājas brēkdamas prasās mukt uz to pusi.»

«Ieturies pa krietnam, Ed Koljer,» es viņam saku, «un neturi ļaunu prātu! Es jau pats ar esmu ticis ieplānots par retu izēdāju, un es jūtu tev līdzi tavā likstā.»

Pēkšņa vēja brāzma atnesa cepta šķiņķa smaržu, un gavēšanas čempions nosprauslojas un aizauļo tumsā pretī barībai.

Vēlētos, kaut tur būtu bijis kāds no tiem kulturālajiem ļautiņiem, kuri vienmēr sludina par mīlestību un roman­tiku mazinošiem apstākļiem. Lūk, te tāds Eds Koljers, smalks vīrs, pilns izdomas un flirta, atmet ar roku mei­tenei, kam pieder viņa sirds, un izlaužas blakusteritorijā, dzenoties pēc zemiskas ēdmaņas. Tā bija pļauka dzejnie­kiem un trieciens daiļliteratūras visienesīgākajam elemen­tam. Tukšs vēders ir drošs pretlīdzeklis pārpilnai sirdij.

Man, protams, ļoti interesēja uzzināt, cik tālu Koljers ar savām kara viltībām sagrozījis Meimei galvu. Iegāju Vienreizīgajā izstādē, un tur jau viņa arī bija. Ieraugot mani, viņa izskatījās pārsteigta, bet bez vainas apziņas.

«Ārā ir elegants vakars,» es saku. «Vēsums ir gluži patīkams un iepriecinošs, un zvaigznes ir pirmklasīgi sa­rindotas tieši tur, kur tās iederas. Vai jūs neatkratītos no šiem dzīvnieku valsts blakusproduktiem uz pietiekami ilgu laiku, lai pastaigātos ar parastu cilvēku, kurš visā savā mūžā nav ticis pieminēts nevienā programmā?»

Meime pazagšus aplaida apkārt skatienu, un es sapratu, ko tas nozīmē.

«O,» es saku, «man šausmīgi nepatīk jums to stāstīt, bet tas dīvainis, kurš pārtiek no svaiga gaisa, ir izlaidies no būra. Viņš nupat izlīda ārā pa telts apakšu. Pa šo laiku viņš jau ir savienojies ar pusi no pilsētiņas delika­tesēm.»

«Jūs domājat Edu Koljeru?» Meime saka.

«Jā, viņu,» es atbildu, «un žēl, ka viņš atkal ir atgrie­zies uz nozieguma ceļa. Es viņu satiku ārā pie telts, un viņš man atklāja savu nodomu iznīcināt pasaules pārtikas ražu. Ir aplam bēdīgi, ja kāda ideāls nokāpj no sava pjedestāla, lai kļūtu par rijīgu siseni.»

Meime skatījās man tieši acīs, līdz bija kā ar korķu viļķi izvilkusi manas domas.

«Džef,» viņa saka, «tādas runas nepavisam neizklausās pēc jums. Man nav patīkami dzirdēt, ka apsmej Edu Kol­jeru. Vīrietis var rīkoties smieklīgi, taču meitenei, kuras dēļ viņš to dara, viņa rīcība nemaz neliekas smieklīga. Tāds vīrietis kā viņš ir viens starp simtiem. Viņš pārstāja ēst tikai man par prieku. Es būtu cietsirdīga un nepatei­cīga, ja nejustu pret viņu labvēlību. Vai jūs spētu iz­darīt to, ko viņš?»

«Zinu,» es saku, saprazdams, kur viņa mērķē, «man vairs nav nekāda glābiņa. Es tur neko nevaru darīt. Rīļas zīme ir iededzināta man uz pieres. Par to parūpējās jau misis Ieva, noslēgdama darījumu ar čūsku. No sava lik­teņa neviens nevar izbēgt. Laikam jau es būšu pasaules čempions ēšanā.» Runāju pazemīgi, un Meime mazliet nomierinājās.

«Mēs ar Edu Koljeru esam labi draugi,» viņa sacīja, «tādi paši kā es ar jums. Es viņam devu tādu pašu at­bildi kā jums — precēties man nenāk ne prātā. Man pa­tika būt ar Edu kopā un runāt ar viņu. Domā, ka ir vīrie­tis, kurš vairs nelieto nazi un dakšiņu, un tas viss notiek manis dēļ, bija kaut kas man varen patīkams.»

«Vai tad jūs nebijāt iemīlējusies viņā?» es pavisam trulprātīgi jautāju. «Vai tad jūs nedevāt piekrišanu kļūt par misis Dīvaini?»

Mums visiem kādreiz tā gadās. Mēs visi šad un tad nespējam noturēties lietišķas sarunas robežās. Meimes sejā parādījās tas saldskābais smaidioš, kurā līdzās sa­dzīvo ledus ar cukuru, un viņa saka ar uzsvērtu laipnību: «Jums, mister Pīters, nav itin nekādu tiesību uzdot man tādu jautājumu. Pamēģiniet gavēt četrdesmit deviņas die­nas tikai tāpēc vien, lai tādas iegūtu, un tad es varbūt jums atbildēšu.»Tādējādi pat vēl pēc tam, kad, nokļuvis savas dumpīgās ēstgribas gūstā, Eds Koljers vairs nestāvēja man ceļā, manas izredzes pie Meimes nemaz nelikās uzlabojušās. Turklāt mani darījumi te, Gatri, izsīka.

Biju uzkavējies šai pilsētiņā pārāk ilgi. Dimantiem, ko es tiku pārdevis, sāka parādīties diluma pazīmes, un Patentiekuri mitros rītos visai bieži atsacījās iedegties. Manā tirdzniecībā vienmēr pienāk laiks, kad panākumu zvaigzne man saka: «Vācies projām uz nākamo pilsētiņu!» Tolaik es ceļoju ratos, lai nepalaistu garām nevienu maz­pilsētu; tāpēc dažas dienas vēlāk es sajūdzu zirgus un aizbraucu atvadīties no Meimes. Man nebija nodoma iz­stāties no spēles; biju nolēmis aizlaist uz Oklahomasitiju un pastrādāt tur vienu divas nedēļas. Tad biju paredzējis atgriezties, lai no jauna pievērstos Meimei. Un ko gan es ieraugu pie Dūgenu mājas ja ne Meimi spilgti zilās ceļa drēbēs un pie durvīm pa ķērienam no­liktu ceļasomu. Izrādās, ka viņas labā draudzene Lotija Bella, kura Terehotā strādā par mašīnrakstītāju, nākamajā ceturtdienā precas, un Meime uz nedēļu brauc pie viņas ciemos, lai būtu par līdzzinātāju laulību cere­monijā. Meime gaida kādu smago vezumnieku, kas ir apņēmies aizvest viņu uz Oklahomu, bet es nekavējoties un ar nicinājumu atzīstu preču pajūgu par viņai nepie­mērotu un piedāvājos kravu nogādāt pats. Dūgenu mamma neredz iemeslu, kāpēc lai es to nedarītu, jo misteram Vezumniekam par vešanu ir jāmaksā; tādēļ trīsdesmit minūtes vēlāk mēs ar Meimi dodamies ceļā manos viegla­jos atsperratos ar baltu brezenta pārjūmu un laižam tieši uz dienvidiem.