Rīts todien bija padevies uz goda. Pūta spirgts vējiņš, kas vareni smaržoja pēc puķēm un zāles, un mazie baltļipainie trusīši draiski izklaidējās, lēkādami pāri ceļam. Mans Kentuki bēru pāris tā nesās pretī apvārsnim, ka tas sāka tuvoties tik strauji, ka gribējās pieliekties, lai izvairītos no tā kā no veļas auklas. Meime bija varen runīga un kā mazs bērns nepārtraukti grabēja par savām vecajām mājām un skolā pastrādātajiem nedarbiem, par lietām, kas viņai patīkot, un kādi pretīgi paradumi esot tām Džonsona meitenēm turpat pāri ielai tālajā Indiāņa. Ne ar vārdu netika pieminēts Eds Koljers, pārtika vai citas kādas tikpat nopietnas lietas. Ap pusdienlaiku Meime pameklējas un atklāj, ka azaids, ko viņa tika ielikusi groziņā, ir aizmirsts mājās. Es būtu varējis tikt galā ar diezgan pamatīgu maltīti, bet Meime nelikās bēdājam, ka nav ko ēst, tāpēc arī es negaudos. Man tas bija vārīgs jautājums, un es sargājos sarunās pieskarties barībai jebkādā tās veidā.
Esmu noskaņots īsos vārdos pastāstīt, kā tas gadījās, ka es apmaldījos. Ceļš bija stipri apaudzis ar zāli un tikko samanāms; un man blakus sēdēja Meime, pārņemdama savā varā visu manu prātu un uzmanību. Iemesli ir attaisnojoši vai arī nav tādi atkarībā no tā, kā uz tiem raugās. Taču es apmaldījos, un pēcpusdienā, iestājoties krēslai, kad mums jau vajadzētu būt Oklahomasitijā, mēs, atrazdamies uz pilnīgas neziņas robežas, braukājām uz priekšu un atpakaļ pa kādas vēl neatklātas upes gultni, un lietus gāza lielām, slapjām šaltīm. Tur, priekšā, staignāja augstākajā vietā, uz neliela paugura mēs redzējām mazu baļķu mājiņu. Palienes zāle, čaparals un savrup augoši koki ietvēra to no visām pusēm. Mājiņa izskatījās sērīga un izraisīja manī skumjas. Man ienāca prātā, ka mēs tur varētu pārlaist nakti. Izklāstīju savas domas Meimei, un viņa izlemšanu atstāj man. Viņa nesāk ārdīties un sūdzēties, kā to darītu sieviešu vairākums, bet teic, ka ir jau labi; viņa zina, ka tas netika darīts ar nodomu.Mēs atklājām, ka māja ir pamesta. Tajā bija divas tukšas istabas. Pagalmā atradās maza kūtiņa, kur kādreiz turēti lopi. Tās augšiņā gulēja krietns blāķis veca siena. Ievietoju kūtiņā zirgus un noliku tiem priekšā daļu siena, par ko tie apbēdināti noskatījās uz mani, pārliecībā, ka man būtu jāatvainojas. Rūpēdamies par mūsu ērtībām, es atlikušo sienu klēpjiem sanesu mājā. Tur es nogādāju arī Patentiekurus un dimantus, kuri ne viens, ne otrs nav pasargāti no ūdens iedarbības.
Mēs ar Meimi iekārtojāmies ratu sēdekļos uz grīdas, un es kamīnā aizdedzināju labu tiesu Patentiekuru, jo nakts bija dzestra. Ja vien es kaut ko no tādām lietām saprotu, tai meitenei viss notiekošais sagādāja prieku. Viņai tas nozīmēja pārmaiņu. Tā viņai ļāva skatīties uz dzīvi no citāda viedokļa. Viņa smējās un čaloja, un, salīdzinot ar viņas acīm, Patentiekurs deva blāvu gaismu. Man bija pilna kabata ar cigāriem, un es jutos kā paradīzē pirms cilvēku krišanas grēkā. Mēs bijām tajā pašā vecajā apmetnē Ēdenes dārzā. Tur, ārā, kaut kur lietū un tumsā, bija Ciānas upe, un eņģelis ar liesmojošo zobenu vēl nebija izlicis uzrakstu «Staigāt pa zāli aizliegts». Es izsaiņoju vienu vai divus grozus dimanta rotaslietu: gredzenus, auskarus, medaljonus, brošas, krelles, aproces un jostas un liku Meimei ar tām izgreznoties. Viņa spīguļoja un vizuļoja kā miljondolāru princese, līdz vaigos viņai parādījās sārti plankumi, un viņa gandrīz vai apraudājās, ka nav spoguļa.
Kad kļuva vēls, es Meimei uz grīdas uzklāju lepnu guļasvietu no siena, ratu un gultas segām un pierunāju viņu doties pie miera. Pats, apsēdies otrā istabā, kūpināju tabaku, klausījos lietus gāzmās un apcerēju to daudzo balto un nebalto dienu miju, ko cilvēks piedzīvo apmēram septiņdesmit pēdējos gados pirms savām bērēm.
Rīta pusē es laikam biju mazliet iesnaudies, jo acis man bija ciet, un, kad es tās atkal atvēru, diena jau bija uzaususi un manā priekšā stāvēja Meime ar glīti un rūpīgi sakārtotiem matiem un esamības priekā mirdzošām acīm.
«Nu teic viens cilvēks, Džef,» viņa iesaucas, «kā es esmu izsalkusi! Es varētu apēst...»
Pacēlu acis un uztvēru viņas skatienu. Viņas smaids apdzisa, un viņa uzmeta man aukstu, aizdomu pilnu mirkli. Tad es laidu smiekliem vaļu un nolikos uz grīdas, lai vieglāk būtu smiet. Man tas šķita jocīgi. No dabas un pēc rakstura esmu liels smējējs, bet šoreiz es pāršāvu pār strīpu. Kad es atjēdzos, Meime sēdēja, uzgriezusi man muguru, tīri vai aplipuši ar cienīgumu.
«Nedusmojieties, Meim,» es saku, «jo es nevarēju noturēties. Vainīgs ir jūsu jocīgais matu sakārtojums. Ja tik jūs to varētu redzēt!»
«Nevajag melst niekus, ser,» Meime vēsi un prātīgi sacīja. «Maniem matiem nav nekādas vainas. Zinu jau, par ko jūs smejaties. Džef, nu paskatieties laukā,» viņa pieliek punktu, vērdamās caur spraugu baļķu starpā. Atvēru mazo lūciņu un paraudzījos ārā. Visa upes gultne bija pārplūdusi, un uzkalns, uz kura stāvēja māja, bija sala simt metru platas, brāzmojošas dzeltenu ūdeņu strāvas vidu. Un joprojām stipri lija. Vienīgais, ko mēs varējām darīt, bija palikt te, kamēr atlidos balodis ar olīvas zaru.
Jāatzīst, ka todien nevedās ne sarunas, ne izklaidēšanās. Nopratu, ka Meimi savā iespaidā atkal turēja pārāk ieildzis vienpusīgs skats uz lietām, bet es tur nekā nespēju grozīt. Mani pašu bija sagrābusi alka ēst. Man uznāca halucinācijas par ātro siteni un vīzijas par šķiņķi, un es visu laiku nemitējos sev sacīt: «Ko tu gribi ēst, Džef? Ko tu, vecais, tagad pasūtīsi, kad atnāks viesmīlis?» Es no ēdienkartes izraugos sev visādus gardumus un iztēlojos, ka man tos pasniedz. Man šķiet, ka tā izturas visi ļoti izsalkuši cilvēki. Viņi nav spējīgi pievērst savas domas nekam citam kā vien kaut kam ēdamam. Tas pierāda, ka galu galā pats svarīgākais ir nevis nemirstība un miers starp tautām, bet gan mazais galdiņš ar līkkājainu garšvielu trauciņu statni, Vusteras mērces imitāciju un salveti, kas nosedz kafijas traipus.
Tā nu es tur sēdēju, visu laiku gudrodams, gluži iekarsis, apspriezdamies pats ar sevi, kādu bifšteku labāk gribētu — ar sēnēm vai kreolu gaumē. Meime bija nometusies uz otra sēdekļa, domīga, galvu atbalstījusi rokās. «Kartupeļus lai nes krāsnī ceptus,» es prātā izsaku savu vēlēšanos, «un kapāto gaļu iepriekš lai apbrūnina pannā ar deviņām olām turpat malā.» Rūpīgi iztaustīju savas kabatas, lai pārliecinātos, vai nevaru atrast kādu zemesriekstu vai pāris grauzdētu kukurūzas graudu.Vēlreiz pienāca vakars, lietum joprojām līstot un ūdens līmenim upē joprojām ceļoties. Paskatījos uz Meimi un pamanīju viņas sejā to izmisīgo izteiksmi, kāda allaž mēdz būt meitenēm, kad viņas iet garām saldējuma kioskam. Sapratu, ka nabadzīte bija izsalkusi — varbūt pirmo reizi mūžā. Viņas acīs izpaudās tādas bažas, kādas sieviete sajūt vienīgi tad, ja ir palikusi neēdusi vai mana, ka mugurpusē viņai ir atnākuši vaļā svārki.