— Džentlmeņi, — Bildads Rozs, ievīstījies mēteļos un apmetņos, sauca no sava sēdekļa, — nojauciet man tai sētai divus posmus, lai es varu iebraukt! Tas tur ir vecā Redruta būcenis. Es jau domāju, kad mums jābūt pavisam klāt pie tā. Viņu augustā aizveda uz trako māju.
Visi četri pasažieri mundri metās pie sniegcepurainā žoga. Kučiera skubināti, zirgi uzvilka ratus kalnup līdz pašām tās celtnes durvīm, kuras īpašnieku no turienes bija izrāvusi ārprāta lēkme. Bildads Rozs un divi pasažieri sāka izjūgt. Tiesnesis Menefī atvēra diližansa durvis un noņēma cepuri.
— Uzskatu par savu pienākumu paziņot jums, mis Gārlenda, — viņš sacīja, — par piespiedu pārtraukumu mūsu ceļojumā. Kučieris apgalvo, ka braukšana pa kalnu ceļu naktī esot tik riskanta, ka par to nevarot būt ne runas. Tādēļ būs nepieciešams palikt šīs mājas paspārnē, līdz rītam. Esmu pārliecināts, ka jūs saprotat, ka pārejošas neērtības ir vienīgais, no kā te būtu jābaidās. Es personiski pārbaudīju šo māju un pārliecinājos, ka tajā ir viss nepieciešamais, lai nodrošinātos vismaz pret cietu laiku. Jūs tiksiet iekārtota tik ērti, cik vien iespējams. Atļaujiet man palīdzēt jums izkāpt.
Tiesnesim līdzās nostājās pasažieris, kura dzīves uzdevums bija sameklēt pircējus vējdzirnavām «Mazais Goliāts». Viņa vārds bija Danvudijs, taču tas nav tik svarīgi. Braucot tikai no Paradaisas līdz Sanraizsitijai, vajadzība pēc vārda nav liela vai pilnīgi nekāda. Taču tāds, kas tīko dalīties godā ar tiesnesi Medisonu L. Menefī, ir pelnījis uzvārdisku vadzi, uz kura Slava var uzkārt vainagu. Tā runāja gaisa dzirnavnieks skaļi un mundri:
— Liekas, jums būs jākāpj laukā no šķirsta, misis Makfārlend. Gluži tāda kā Pālmera viesnīca šis vigvams gan nav, bet ārā putina, un aizbraucot te neviens jūsu somā nemeklēs suvenīru karotes. Mums ir iekurts kamīns, un mēs parūpēsimies, lai jūs pie miera varētu doties ar sausām kājiņām, un nelaidīsim tuvumā peles — katrā ziņā viss būs, kā pienākas, viss, kā pienākas.
Viens no abiem pasažieriem, kuri cīnījās zirgu, iejūgu, sniega un Bildada Roza sarkastisko aizrādījumu murskulf, skaļi sauca no savu brīvprātīgo pienākumu virpuļa: — Paklau! Ievediet kāds no puišiem mis Solomonu istabā, labi? Tprū, ka tev saka, sasodītais lops!Vēlreiz laipni jāatgādina, ka ceļā no Paradaisas uz Sanraizsitiju uzrunāt pareizā uzvārdā mēdz ārkārtīgi reti. Kad tiesnesis Menefī — kam to pieļāva sirmie mati un plaši pazīstama cilvēka stāvoklis — bija ceļabiedrenei stādījies priekšā, viņa savukārt par atbildi klusītiņām tika izdvesusi vārdu, kuru vīriešu dzimumam pasažieru dzirde bija uztvērusi dažādi. Sāncensības garā, kas pamodās, netrūka laba tiesa greizsirdības, un ikviens ietiepīgi turējās pie sava pieņēmuma. Ja viņu ceļabiedre būtu iebildusi vai labojusi, viņa būtu šķitusi didaktiska vai pat tāda, kura nepiedienīgi dzenas pēc tuvākas pazīšanās. Tāpēc viņa klusēdama un ar vienādu bezrūpību ļāva sevi godāt gan par Gārlendu, gan Makfārlendu un Solomonu. No Paradaisas līdz Sanraizsitijai ir trīsdesmit piecas jūdzes. Pie Mūžīgā Zīda ceļasomas! Tik īsam braucienam compagnon de voijage ir pietiekami labs vārds.
Drīz mazā ceļinieku sabiedrība laimīgi bija sasēdušies jautrā lokā rūcošās uguns priekšā. Apmetņi, spilveni un diližansa izņemamās sastāvdaļas bija paņemtas līdzi un liktas lietā. Jaunā sieviete bija izraudzījusies vietu loka galā pie paša kamīna. Tur viņa greznojās uz tāda kā troņa, ko bija uztaisījuši viņas pavalstnieki. Viņa sēdēja uz spilveniem un atbalstījās pret tukšu, ar apmetni pārklātu kasti un mucu, kas veidoja aizsegu pret caurvēja brāzmām. Viņa pastiepa glīti apautās kājas pretī dzīvinošajai svelmei. Viņa novilka cimdus, bet paturēja ap kaklu garo kažokādas boa. Šaudīgās liesmas daļēji apgaismoja sargājošajā boa pa pusei iegrimušo seju — jaunavīgu, caur un cauri sievišķīgu seju, skaidri veidotu un mierīgu sava neapšaubāmā skaistuma apziņā. Bruņnieciskums un vīriš» ķība te sacentās, lai viņai izpatiktu un sagādātu prieku. Rādījās, ka viņa pieņem šos uzmanības pierādījumus — nedz ķircinādamās kā tāda, ko aplido un lenc, nedz dižodamās, kā daudzas no viņas dzimuma nepiedienīgi ievāc tām domātas cieņas apliecinājumus; tomēr arī ne truli, kā vērsis ņem pretī sienu, bet saskaņā ar pašas dabas ieceri — kā lilija uzsūc tās spirdzinājumam lemto rasas pilienu.Ārā vareni gaudoja vējš, caur spraugām sijājās iekšā smalks sniegs, aukstums apsēda sešu upuru muguras; taču tonakt dabas spēkiem netrūka aizstāvju. Tiesnesis Menefī bija uzņēmies vētras advokāta lomu. Laiks bija viņa klients, un viņš pūlējās ar vienpusīgiem argumentiem pārliecināt savus biedrus šajā stindzinošajā piesēdētāju solā, ka viņi ir apmetušies rožu lapenē, kam apkārt žužina maigas vēsmiņas. Viņš laida darbā veselu joku, asprātību un anekdošu krājumu — divdomīgu, bet panākumiem vainagotu. Viņa jautrība neatvairāmi pielipa pārējiem. Ikviens steidzās dot savu ieguldījumu vispārējā optimisma vairošanā. Pat jaunā sieviete bija noskaņota izteikties.
— Pēc manām domām, te ir taisni burvīgi, — viņa lēni sacīja dzidrā balsī.
Laiku pa laikam kāds no pasažieriem piecēlās un komiski pētīja istabu. Maz tajā varēja atrast pieturas punktus par vecā Redruta dzīvi.
Bildads Rozs tika neatlaidīgi uzaicināts pastāstīt par bijušo vientuļnieku. Tagad, kad pasta ratu kučiera zirgi bija iekārtoti puslīdz apmierinoši un, kā likās, pasažieri tāpat, viņš atguva mieru un savaldību.
— Vecais nelaimes putns, — Bildads diezgan mazcienīgi iesāka, — šiten to māju apsēda kādus divdesmit gadus. Viņš nekad nevienam neļāva nākt viņam ne tivumā. Kad brauca garēm kāds pajūgs, viņš vienmēr ierāva galvu iekšā un aizcirta dūres. Bēniņos viņam pamatīgi griezās. Viņš mēdza pirkt produktus un tabaku pie Sema Tillija Mazajā Dubļu ielā. Izgājušā augustā viņš tur aizgāja, apvilcies sarkanu vatētu segu, un stāstīja Semam, kad viņš ir ķēniņš Zālamans un Sabas ķēniņiene braucot pie viņa ciemos. Viņš tika paņēmis īīdzā visu savu naudu — mazu maisiņu, pillu ar sidrabu, — un iemetis Sema akā. «Viņa nebrauks,» vecais Redruts saka Semam, «ja viņa zinās, kad man ir nauda.»
Tiklīdz ļaudis padzirda, kad viņam ir tādi ieskati par sievietēm un naudu, viņi tūdaļ zināja, kad viņš ir jucis; tāpēc viņi aizveda viņu un iespundēja trako mājā.
— Vai viņam mūžā ir bijis kāds romāns, kas viņu noveda pie vientuļnieka dzīves? — jautāja kāds no pasažieriem, jauns cilvēks, kam piederēja aģentūra.
— Nē, — Bildads sacīja, — nekas tāds nekad nav dzirdēts. Tikai parastas nepatikšanas. Runā, kad jaunībā viņam bijušas kaut kādas nedienas — mīlestības lietās ar vienu jaunkundzi, labi pirms viņš apņēmis sarkanās vatētās segas un nolikvidējis savus naudas norēķinus. Bet par nekādu romānu es neesu dzirdējis.
— Ā! — iespaidīgi iesaucās tiesnesis Menefī. — Lieta par neatbildētām jūtām, tur šaubu nav.
— Nē, ser, — Bildads atteica, — nepavisam nē. Viņa neapprecējās ar viņu. Mārmedjūks Maligens tur, Para daisā, reiz redzējies ar vienu vīru, kas nāk no vecā Redruta jaunības pilsētiņas. Viņš sacījis, kad Redruts bijis krietns jauns cilvēks, bet, ja viņam uzsita pa kabatu, tur žvadzēšas vienīgi aproču pogas un atslēgu saišķis. Viņš bijis saderināts ar to jaunkundzi — viņu sauca mis Alisi vai kaut kā uz to pusi; man piemirsies. Tas vīrs sacīja, kad viņa bijuse no tām meičām, uz kurām rnēs ar labpatiku noraugāmies, kad viņas tramvajā mums gar pašām krūtēm sniedz konduktoram naudu par bijeti. Nu, un tad pilsētiņā uzrodas kāds jauns puisietis, bagāts un bezrūpīgs, kam visa kā papillam: zirgi un rati, raktuvju akcijas un brīvs laiks. Lai gan viņa bija jau aizņemta, izrādījās, kad mis Alise un jaunatnācējs ieķērās viens otrā līdz ausēm. Viņi satikās pēc norunas un nejauši, iedami uz pastu, un darīja tādas lietas, kuru dēļ meičas nosūta atpakaļams saderināšanās gredzenus un citas dāvanas — «plaisa lautā, kas apklusināja mūziķi», kā to ir nosaucis dzejotājs.