Pēdējais teikums vējdzirnavu vīru pārņēma pilnīgi savā varā. Viņš nebija no tiem, kuri ilgi staigā nokārtu degunu.
— Tas, tiesnesi, ir pirmklasīgs plāns, — viņš sirsnīgi sacīja. — Būs īsts stāstu varietē, vai ne? Reiz es Springfīldā biju kāda laikraksta korespondents, un, kad nebija nekādu jaunumu, es tos izdomāju. Man šķiet, ka es ar savu numuru tikšu galā, kā pienākas.
— Es domāju, ka tā ir burvīga izdoma, — jaunā sieviete jautri sacīja. — Iznāks gandrīz tāda kā rotaļa.
Tiesnesis Menefī panācās uz priekšu un izteiksmīgi ielika ābolu viņai rokā.
— Senajos laikos, — viņš dziļdomīgi sacīja, — Pariss piešķīra zelta ābolu pašai daiļākajai.
— Es biju Parīzes Vispasaules izstādē, — piezīmēja labu omu atkal atguvušais vējdzirnavu vīrs, — bet tur es neko tādu nedzirdēju. Un es tak biju arī Atrakciju avēnijā — vienmēr, kad vien man nevajadzēja būt mašīnu skatē.
— Bet tagad, — tiesnesis turpināja, — šim auglim jāpadara mums saprotami sievietes sirds noslēpumi un gudrība. Ņemiet šo ābolu, mis Gārlenda. Noklausieties mūsu necilos romantiskos sacerējumus un tad piešķiriet godalgu tā, kā jūs uzskatāt par pareizu.
Jaunā sieviete mīļi pasmaidīja. Ābols bija iegūlis viņai klēpī zem segām un apmetņiem. Viņa atzvēlās pret savu aizsargvalni, juzdamās jautri, omulīgi un ērti. Ja nebūtu balsu un vēja auru, varētu cerēt, ka, labi ieklausoties, kļūs dzirdama viņas murrāšana. Kamīnā kāds piemeta klāt pagales. Tiesnesis Menefī laipnīgi pamāja ar galvu. — Vai jūs mūs neiepriecinātu ar pirmo stāstu? — viņš jautāja.
Vējdzirnavu vīrs sēdēja kā turks, caurvēja dēļ atstūmis platmali tālu pakausī.
— Lūk, — viņš iesāka bez mazākā apmulsuma, — kā es novērtēju tās domstarpības: Redrutu, protams, krietni piežmiedza tas tips, kuram bija naudas kā spaļu un kurš mēģināja izgriezt viņam pogas pie viņa skuķa. Tāpēc viņš, dabiski, aizkāpj pie viņas un noprasa, vai starp viņiem viss vēl pa vecam. Nu lūk, nevienam jau nav patīkami, kad no malas kāds jaucas iekšā ar saviem atsperratiem un zeltraktuvju akcijām, kad viņš uz skuķi sev jau ir nodrošinājis tiesības. Lūk, tad viņš aizkāpj viņu apciemot. Nu lūk, viņš varbūt iekarst un runā ar viņu kā ar savu īpašumu un aizmirst, kad saderināšanās nevienmēr ir tikpat kā āmen baznīcā. Nu lūk, es domāju, kad Alisei no tā sametās silti zem ņiebura. Lūk, viņa asi atcērt. Nu lūk, viņš...
— Paklau! — viņu pārtrauca pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs. — Ja jūs uz katras no tām savām lūkām varētu uzcelt pa vējdzirnavām, tad gan jums laikam līdz pašām mūža beigām nebūtu vairs jāstrādā, vai ne?
Vējdzirnavu vīrs labsirdīgi pavīpsnāja.
— O, nekāds Gajs de Monpansjē jau nu es nav, — viņš jautri sacīja, — Es ar jums runāju vienkāršā amerikāņu valodā. Lūk, viņa viņam saka kaut ko uz to pusi. «Misters Zeltakcija man ir tikai draugs,» viņa saka, «bet viņš ved mani vizināties un pērk teātra biļetes, bet tu jau to nekad nedari. Vai tad es tiešām nemaz vairs nedrīkstēšu baudīt dzīvi, vai, kamēr vēl spēju, ko?»
«Izbeidz šito čubināšanos,» saka Redruts, «iedod tam čabulītim kurvīti ar visu, kas pienākas, citādi tu savas čības neglabāsi zem mana skapja.»
Nu lūk, tādā valodā jau nu nevar runāt ar skuķi, kam ir raksturs. Varu saderēt, kad tas skuķis visu laiku mīlēja vienīgi savu iecerēto. Varbūt viņa tikai gribēja — kā jau skuķi to raduši — maķenīt padzīt velnu, lai sagādātu sev izklaidēšanos un konfektes, pirms dodas laulībā un lāpa Džordžam zeķes un ir laba sieva. Bet viņš ir uzņēmis pārāk augstu toni un ir nedomā to nolaist zemāk. Nu lūk, viņa viņam atdod atpakaļ gredzenu; un Džordžs aiziet un sāk slīcināt dūšu. Jāā. Tādas tās lietas. Saderu, kad tas skuķis iedeva tam švītīgajam pārpilnības ragam vilka pasi divas dienas pēc tam, kad viņas īstais bija aizgājis. Ar sausiņu maišeli padusē Džordžs iekāpj prečniekā, kas dodas uz nezināmu pusi. Dažus gadus viņš nodzīvo vienā šmīgā; un tad tā nāves dzira ir padarījusi savu. «Es ir par vientuļnieka būdu,» saka Džordžs, «un labi garu bārdu un apraktu podu ar naudu, kuras nav.»
Bet šitā Alise, pēc manām domām, to lietu bija ņēmuse nopietni. Viņa vairs neapprecējās, bet, tiklīdz sāka parādīties krunkas, ķērās pie mašīnrakstīšanas un turēja kaķi, kas nāca viņai klāt, kad viņa sauca: «Inc, inc, inci!» Es pārāk ticu sievietes krietnībai, lai pielaistu domu, kad tās katrā reizē puisi, kam viņas ir pieķērušās, pamet kārtīga žūkšņa dēļ.
Vējdzirnavu vīrs apklusa.
— Es domāju, — sacīja jaunā sieviete, viegli sakustēdamās uz sava vienkāršā troņa, — tas ir bur...
— O, mis Gārlenda! — ar paceltu roku iejaucās tiesnesis Menefī. — Lūdzu bez komentāriem! Tas nebūtu godīgi pret pārējiem līdzcensoņiem. Mister... ē... jūsu kārta, esiet tik laipns. — Tiesnesis uzrunāja jauno cilvēku, kam bija aģentūra.
— Mana versija par šo romānu, — jaunais cilvēks iesāka, aiz bikluma žņaudzīdams rokas, — būtu šāda. Viņi šķiroties neķildojās. Misters Redruts viņai pateica ardievas un aizgāja pasaulē laimi meklēt. Viņš zināja, ka mīļotā paliks viņam uzticīga. Viņš nepieļāva pat domu, ka viņa sāncensis varētu atstāt kādu iespaidu uz tik mīlošu un uzticamu sirdi. Es sacītu, ka misters Redruts devās meklēt zeltu Klinšu kalnos, Vaiomingas štatā. Vienu dienu tur izkāpa pirātu banda, sagūstīja viņu, kamēr viņš strādāja un...
— Ei, kas tad nu? — asi iesaucās pasažieris, kas nebija nekas sevišķs. — Pirātu banda izkāpa Klinšu kalnos! Varbūt jūs mums pateiktu, kā viņu kuģis tur...
— Izkāpa no vilciena, — mierīgi un ne jau bez savas atjautības atbildēja stāstītājs. — Tie mēnešiem ilgi viņu noturēja gūstā kādā alā un tad aizveda simtiem jūdžu tālu uz Aļaskas mežiem. Tur viņā iemīlējās skaista indiāņu meitene, bet viņš palika uzticīgs Alisei. Noklaiņojis vēl vienu gadu, viņš ar dimantiem devās...
— Ar kādiem dimantiem? — gandrīz skarbi noprasīja nenozīmīgais pasažieris.
— Ar tiem, kurus seglinieks viņam parādīja peruāņu templī, — otrs mazliet mīklaini atbildēja. — Kad viņš nokļuva mājās, Alises māte raudādama aizveda viņu pie zaļas kopiņas zem kāda vītola. «Viņas sirds neizturēja jūsu aiziešanu,» māte sacīja. «Un kas ir ar manu sāncensi — ar Cesteru Makintošu?» misters Redruts jautāja, bēdīgs noslīgdams ceļos pie Alises kapa. «Kad viņš uzzināja,» māte atbildēja, «ka viņas sirds pieder jums, viņš panīka ar katru dienu vairāk un vairāk, līdz uzsāka mēbeļu veikalu Grandrepidsā. Nesen mēs uzzinājām, ka Indiānas štatā, Sautbendas tuvumā, uz kurieni viņš bija devies, lai mēģinātu aizmirst civilizēto pasauli, viņu nokodis saniknots alnis.» To padzirdis, misters Redruts pameta cilvēku sabiedrību un, kā jau mēs zinām, kļuva par vientuļnieku.
— Var jau būt, — nobeidza jaunais cilvēks ar aģentūru, — ka manam stāstam trūkst literāras vērtības, bet ar to es gribēju parādīt, ka jaunā dāma palika uzticīga. Bagātība viņai salīdzinājumā ar patiesām jūtām nenozīmēja neko. Es ticu daiļajam dzimumam un pārāk to apbrīnoju, lai varētu domāt citādi.
Runātājs apklusa un sāniski paskatījās uz kaktu, kur zvilnēja jaunā sieviete.Nākamo tiesnesis Menefī uzaicināja Bildadu Rozu dot savu ieguldījumu ar stāstu sacensībā par piespriežamo ābolu. Pasta ratu kučiera tēlojums bija īss.