Es iztēlojos pārsteidzīgo mīlētāju, pašpārmetumu mocītu, klīstam pa pasauli. Iztēlojos viņa pakāpenisko pagrimšanu un, beidzot, viņa galīgo izmisumu, kad viņš atskārst, ka ir pazaudējis pašu vērtīgāko velti, kādu vien dzīve spēj sniegt. Tad kļūst saprotama viņa aiziešana no šīs bēdu ielejas un tai sekojošie gara spēju traucējumi.Bet ko es redzu no otras puses? Vientuļu, gadu ritumā novīstošu sievieti, joprojām uzticīgu, joprojām gaidām, joprojām ceram ieraudzīt kādu, kas nekad nenāks, un saklausīt soļus, kuri nekad vairs neatskanēs. Viņa tagad ir veca. Viņas mati ir balti un gludi pieglausti. Katru dienu viņa sēž pie durvīm un ar ilgām nolūkojas uz putekļaino ceļu. Garā viņa gaida tur, pie vārtiem, tieši tāpat, kā mīļotais viņu bija atstājis — mūžam viņa, bet ne šajā saulē. Jā, mana ticība sievietei uzbur manā gara acu priekšā šo ainu. Uz visiem laikiem šķirti uz zemes — tomēr gaida! Viņa — priekšnojautās par tikšanos svētlaimīgo salās, viņš — bezcerību dumbrājā.
— Es domāju, ka viņš ir vājprātīgo patversmē, — sacīja pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs.
Tiesnesis Menefī mazliet nepacietīgi sakustējās. Vīri sēdēja nokārtām galvām, groteskās pozās. Vēja stiprums bija samazinājies, tagad tas pūta brāzmaini, sparīgiem grūdieniem. Malka degdama bija pārvērtusies sarkanu ogļu blāķī, kas telpā izstaroja vienīgi blāvu gaismiņu. Jaunā sieviete savā omulīgajā nostūrī izskatījās pēc bezveidīgas tumšas masas ar viļņainu, spožu matu ērkuli galā, kur izdalījās tikai neliels sniegbaltas pieres laukumiņš virs piekļāvīgā boa.
Tiesnesis Menefī stīvi uzslējās kājās.
— Un nu, mis Gārlenda, — viņš paziņoja, — mēs esam beiguši. Tagad jūsu uzdevums ir piešķirt balvu tam, kura argumenti — jo sevišķi, es teiktu, attiecībā uz īstas sievišķības vērtējumu — ir vistuvāki jūsu pašas koncepcijai.
Jaunā sieviete nekā neatbildēja. Tiesnesis Menefī bažīgi noliecās pie viņas. Pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs, iesmējās zemā, bet griezīgā balsī. Sieviete saldi gulēja. Tiesnesis mēģināja saņemt viņas roku, lai pamodinātu viņu. To darīdams, viņš pieskārās kaut kam mazam, aukstam, apaļam un nelīdzenam viņas klēpī.— Viņa ābolu ir apēdusi, — tiesnesis Menefī paziņoja bijīgā balsī, turēdams rokā paceltu serdi, lai visi to redzētu.
Aizdevums līdz atprasījumam
Tajos laikos lopkopji bija tā kunga svaidītie. Viņi bija ganību grandi, liellopu lordi, prēriju pavēlnieki, govslopu gaļas grāfi. Viņi varētu braukt zelta karietēs, ja vien viņiem būtu tādas tieksmes. Lopkopis bija iestrēdzis dolāru plūdos. Viņam likās, ka viņš ir naudīgāks, nekā tas būtu pieklājīgi. Bet, kad viņš bija nopircis kabatas pulksteni, izrotātu ar tik lieliem dārgakmeņiem, ka tie viņam spieda ribas, kaliforniešu seglus ar sudraba naglām un pasegu no Angoras kazas ādas un pie bufetes izmaksājis viskiju visiem, kas vien to vēlējās, — par ko gan vēl viņš būtu varējis izdot naudu?
Ne tik ierobežoti liekās bagātības samazināšanas paņēmieni bija tiem laso lielkungiem, kuriem pie sāniem bija sieva. Maka atvieglināšanas talants bez izdevības izpausties var snaust no ribas radītā dzimuma krūtīs gadiem ilgi, taču apdzist, ak, brāļi, tas neapdziest nekad.
Lūk, tāpēc Garais Bills Longlijs — sievas urdīts vīrs — pameta čaparala brikšņiem apaugušo apvidu pie Bārsērklas ietekas Frio, lai izbaudītu priekus, ko veiksminiekam sniedz pilsēta. Savs pusmiljons dolāru viņam jau bija, turklāt ienākumi vēl pastāvīgi pieauga.
Garais Bills bija izgājis kovboja dzīves skolu ganību apmetnēs un lopu dzinēju ceļos. Ar veiksmi un taupību, vēsu prātu un spēju jau no tālienes saskatīt noklīdušu svešu lopu bez degzīmes viņš no govju gana bija izsities par ganāmpulka īpašnieku. Tad lopu cenas sāka strauji celties un Laime, uzmanīgi laipodama starp dzeloņainajiem kaktusiem, atnāca un izbēra savu pārpilnības ragu viņa rančo durvju priekšā.
Mazajā pierobežas pilsētiņā Caparosā Longlijs uzcēla greznu mājokli. Te viņš kļuva par gūstekni, kas spiests vispārības labā nest slogu. Viņam bija lemta sodība tapt par vienu no pilsētiņas sabiedrības pīlāriem. Kādu laiku viņš vel spārdījās pretī kā pirmoreiz aplokā iedzīts mustangs, bet tad pātagu un piešus pakāra vadzī. Laiku jau kaut ka vajadzēja aizpildīt. Viņš nodibināja Caparosas pirmo nacionalbanku un tika ievēlēts par tās prezidentu.
Viendien kāds gremošanas traucējumu vārdzināts vīrs, kurš nēsāja teleskopiskas acenes, iestūma starp Pirmās nacionālbankas pārvaldnieka lodziņa režģiem oficiāla izskata karti. Piecas minūtes vēlāk visi bankas darbinieki skraidīja kā apsviluši, lai izpildītu katru atbraukuša nacionalbanku revidenta vēlēšanos.
Šis revidents, misters Dž. Edgars Tods, izrādījās sīkumaini pamatīgs.
Ticis galā ar savu uzdevumu, revidents uzlika galvā cepuri un iegāja bankas prezidenta Viljama R. Longlija kabinetā.
— Nu, kā jums rādās mūsu lietas? — Longlijs lēni jautāja zemā balsī. — Vai, sadzenot lopus barā, jums kādas degzīmes izskats nebija pa prātam?
— Pārbaude noritēja bez sarežģījumiem, mister Longlij, — Tods sacīja, — un es atrodu jūsu aizdevumus labā kārtībā — ar vienu izņēmumu. Jums ir kāds ļoti slikts papīriņš — tik slikts, ka, pēc manām domām, jūs droši vien nemaz neatskāršat tā stāvokļa nopietnību, kādā tas jūs nostāda. Runa ir par Tomasam Mervinam piešķirto desmittūkstoš dolāru aizdevumu līdz atprasījumam. Tā summa ne tik vien pārsniedza maksimumu, ko banka likumīgi drīkst izsniegt kādam atsevišķam cilvēkam, bet aizdevums ir arī pilnīgi bez galvotāja vai nodrošinājuma. Tādējādi jūs divkārt esat pārkāpis nacionalbanku darbības noteikumus un devis valdībai iemeslu ierosināt pret jums krimināllietu. Ziņojums, ko par šo gadījumu esmu spiests iesniegt valsts kontroles priekšniekam, beigsies — par to es esmu pārliecināts — ar šis lietas tālāknodošanu Tieslietu departamentam saukšanai pie atbildības. Redzat, cik stāvoklis ir nopietns.
Bills Longlijs nesteidzīgi atgāza savu diženo stāvu grozāmajā krēslā. Viņa rokas bija sakļautas aiz galvas, un viņš mazliet pagriezās, lai ieskatītos revidenta seja. Revidents bija pārsteigts, ieraugot baņķiera skarbo muti savelkamies vēlīgā smaidā un zilajās acīs iedzirkstamies iecietīgu zibu. Ja viņš arī saprata stāvokļa nopietnību, viņa sejā tas neatspoguļojās.— Jūs, protams, nepazīstat Tomu Mervinu, — gandrīz līksmi sacīja Longlijs. — Jā, es zinu par to aizdevumu. Tam nav nekādu nodrošinājumu, vienīgi Toma Mervina vārds. Es vienmēr kaut kā esmu pārliecinājies, ka vīra vārds, ja uz to var paļauties, ir labākais nodrošinājums, kāds vien var būt. O jā, es zinu, ka valdība tā nedomā. Rādās, ka man šīs parādzīmes dēļ būs jāaizkāpj pie Toma.
Šķita, ka mistera Toda gremošanas traucējumi pēkšņi paasinās. Viņš izbrīnījies noraudzījās uz čaparala biezokņu baņķieri caur saviem teleskopiskajiem stikliem.