— Ziniet, — Longlijs sacīja, viegli atrazdams attaisnojumu savai rīcībai, — Toms padzirdēja par diviem tūkstošiem divgadīgo, kuras Riograndes Akmeņainā brasla tuvumā varēja dabūt par astoņiem dolāriem gabalā. Man liekas, tas bija viens no vecā Laendro Garsijas bariem,ko viņš pa kluso bija pārdabūjis pāri robežai, un viņš no tiem gribēja tikt pēc iespējas drīzāk vaļā. Tādu lopiņu dzīvcena Kanzassitijā ir piecpadsmit dolāri. Toms to zināja un es arī. Viņam pašam bija seši tūkstoši dolāru, un es viņam aizdevu trūkstošos desmit tūkstošus, lai viņš varētu noslēgt šo darījumu. Viņa brālis Eds pirms trim nedēļām aizdzina pirkumu uz tirgu. Nu jau viņam kuru katru dienu vajadzētu būt atpakaļ ar naudu. Kad viņš pārnāks, Toms parādu samaksās.
Bankas revidents bija apjucis. Viņa pienākums jau laikam bija steigties uz telegrāfa kantori un nosūtīt kontroles priekšniekam ziņojumu par savu atklājumu. Bet viņš to nedarīja. Veselas trīs minūtes viņš izteiksmīgi un iespaidīgi strostēja Longliju. Revidentam izdevās likt baņķierim saprast, ka viņš atrodas uz katastrofas robežas. Un tad viņš piedāvāja sīku spraudziņu glābiņam.
— Šovakar es braucu uz Hildeilu, — viņš Longlijam stāstīja, — pārbaudīt kādu no turienes bankām. Atceļā es iegriezīšos Caparosā. Rīt pulksten divpadsmitos es ieradīšos pie jums. Ja līdz tam laikam šis aizdevums būs nokārtots, tas manā ziņojumā netiks pieminēts. Ja nebūs, man vajadzēs izpildīt savu pienākumu.
To pateicis, revidents paklanījās un aizgāja.
Pirmās nacionālbankas prezidents vēl pusstundu pazvilnēja krēslā, tad viņš aizdedza vieglu cigāru un gāja uz Toma Mervina māju. Mervins, brūnā raupja kokvilnas auduma apģērbā tērpies lopkopis, kas raudzījās uz dzīvi ar prātnieka acīm, sēdēja, kājas saslējis uz galda, un pina jēlādas pātagu.
— Tom, — Longlijs sacīja, atbalstīdamies pret galdu, — no Eda vēl nekādu ziņu nav?
— Vēl nav, — Mervins atbildēja, nepārtraucot pīšanu. — Domāju, ka tagad jau nu Eds būs atpakaļ tuvākajās dienās.
— Pie mums šodien, — Longlijs sacīja, — viens banku revidents izokšķerēja visas malas, un par to tavu parādzīmi viņš ņurdēja labu tiesu. Tu zini, ka es zinu: uz šo parādzīmi var paļauties, bet tas aizdevums tomēr ir pret banku likumiem. Biju puslīdz pārliecināts, ka tu, Tom, pagūsi to samaksāt, pirms uznāk jauna revīzija, bet tas maitasgabals uzkūlās nelaikā. Nu, un tieši tagad man pašam arī nav brīvas naudas, citādi es izliktu, un tev būtu ar ko nokārtot. Man ir laiks līdz pulksten divpadsmitiem rīt, tad man tās parādzīmes vietā vajadzēs uzrādīt skaidru naudu vai arī...
— Vai arī ko, Bil? — Mervins jautāja, kad Longlijs sastomījās.
— Nu, droši vien tas nozīmē dabūt ar abām kājām spērienu no tēvoča Sema.
— Mēģināšu sagrabināt tev to naudu laikā, — Mervins sacīja, visu uzmanību veltīdams pīšanai.
— Labs ir, Tom, — Longlijs nobeidza, pagriezdamies uz durvīm. — Zināju, ka tu to izdarīsi, ja vien varēsi.
— Mervins nosvieda pātagu un devās uz otru pilsētiņas kredītiestādi — Kūpera un Kjeiga privātbanku.
— Kūper, — viņš uzrunāja līdzīpašnieku, kurš saucās šajā vārdā, — man katrā ziņā šodien vai rīt jāsagādā desmittūkstoš dolāru. Man šeit ir māja ar zemes gabalu apmēram sešu tūkstošu dolāru vērtībā, bet tas arī ir viss, kas var noderēt par nodrošinājumu. Taču patlaban man kārtojas viens lopu darījums, kas dažu dienu laikā noteikti ienesīs peļņu, krietni lielāku par šo summu.
Kūpers sāka klepot.
— Nu, dieva dēļ, nesakiet «nē», — Mervins sacīja.
— Tos desmit tūkstošus esmu aizņēmies līdz atprasījumam. Tagad tos atprasa; un to dara cilvēks, ar kuru es desmit gadus esmu gulējis zem vienas segas ganību apmetnēs un pārnakšņojot ceļā. Viņš var prasīt visu, kas man ir. Viņš var prasīt asinis, kas tek manās dzīslās, un tās būs viņa. Viņam tā nauda ir jāsaņem. Viņš ir velnišķīgā... īsi sakot, viņam tā nauda ir vajadzīga, un man tā viņam ir jāsadabū. Jūs, Kūper, zināt, ka uz manu vārdu var paļauties.— Bez šaubām, — Kūpers pieklājīgi piekrita, — bet, kā jums zināms, man ir līdzīpašnieks. Es nedrīkstu piešķirt aizdevumus uz savu galvu. Ja jums, Mervin, pat būtu uz rokas vislabākie nodrošinājumi, mēs varētu jums pakalpot ne ātrāk kā pēc nedēļas. Patlaban mēs sagatavojam nosūtīšanai «Brāļiem Maijeriem» Rokdelā piecpadsmit tūkstošus dolāru kokvilnas iepirkšanai. Tos aizvedīs šovakar ar mazo bānīti. Tāpēc mūsu kase pašlaik ir galīgi tukša. Nožēloju, ka nevaram jums izlīdzēt.
Mervins atgriezās savā mazajā darbistabiņā un atsāka pīt pātagu. Ap četriem pēcpusdienā viņš aizgāja uz Pirmo nacionālbanku un pārliecās pāri aizšķērsim pie Longlija rakstāmgalda.
— Mēģināšu sagrābāt tev to naudu šovakar... es gribēju teikt, rīt, Bil.
— Labs ir, Tom, — Longlijs mierīgi atbildēja. Tovakar deviņos Toms Mervins piesardzīgi izlavījās no nelielās statņu mājiņas, kurā viņš dzīvoja. Tā atradās netālu no mazās pilsētiņas robežas, un šajā stundā apkārtnē bija maz ļaužu. Mervins bija aplicis jostu ar diviem seššāviņu revolveriem un uzlicis galvā ļumcepuri. Viņš aizsteidzās pa vientulīgu ielu un tad nogriezās pa smilšaino ceļu, kurš gāja līdztekus šaursliežu dzelzceļa līnijai, kamēr nokļuva pie ūdens tvertnes divas jūdzes no pilsētiņas. Tur Toms Mervins apstājās, apsēja sejas apakšdaļai melnu zīda lakatiņu un novilka ļumeni dziļi uz acīm.
Pēc desmit minūtēm vakara vilciens uz Rokdelu, izbraucis no Caparosas, apstājās pie tvertnes.
Turēdams katrā saujā pa revolverim, Mervins piecēlās no čaparala pudura aizsega un metās uz lokomotīvi. Bet, pirms viņš bija paguvis paspert trīs soļus, viņu no aizmugures apkampa garu, spēcīgu roku pāris, un viņš tika pacelts un uz mutes nogāzts zālē. Smags ceļgals spiedās viņam mugurā, un dzelzs pirksti apžņaudza viņa plaukstas. Tā viņš tika turēts kā bērns, līdz lokomotīve bija uzņēmusi ūdeni un vilciens pieaugošā ātrumā izzuda no skata. Tad viņu palaida vaļā, un viņš, piecēlies kājās, raudzījās sejā Billam Longlijam.
— Nebija nekādas nepieciešamības tādā veidā kārtot šo lietu, Tom, — Longlijs sacīja. — Es šodien tikos ar Kūperu, un viņš man izstāstīja, par ko tu ar viņu runāji. Tad es vakarā aizgāju uz tavām mājām un redzēju tevi iznākam, apjozušos ar revolveriem, un es tev sekoju. Iesim, Tom, atpakaļ. Viņi aizgāja kopā, soļodami blakus.
— Tā bija vienīgā iespēja, kādu es varēju izdomāt, — Mervins pēc brītiņa sacīja. — Tu atprasīji parādu, un es centos to atdot. Nu, ko tu darīsi, ja viņi ķersies tev klāt?
— Un ko tu būtu darījis, ja viņi būtu ķērušies klāt tev? — skanēja Longlija atbilde.
— Nekad nebūtu domājis, ka gulēšu kādreiz krūmos, lai apstrādātu vilcienu, — piebilda Mervins. — Bet ko citu lai iesāk, ja esi aizņēmies līdz atprasījumam. Ar mani ir tā: ja atprasa — rauj kaut no elles laukā. Mums, Bil, vēl ir palikušas divpadsmit stundas, pirms tas ošņa tev uzklups. Kaut kādi mums pie tā čungura ir jātiek. Varbūt mēs varētu... Ak tu tētīt! Vai tu dzirdi?
Mervins metās skriešus, un Longlijs turējās viņam līdzi, lai gan viņš tikai saklausīja kādu nakts tumsā diezgan labskanīgi svilpojam «Kovboju žēlabu» sērīgo melodiju.
— Tā ir vienīgā, ko viņš prot! — Mervins skriedams sauca. — Saderam, ka...
Viņi bija nokļuvuši pie Mervina namdurvīm. Viņš atvēra tās ar kājas spērienu un paklupa pār vecu somu plānvidū. Saulē iededzis, ceļa putekļiem klāts, jauneklis spēcīgiem žokļiem gulēja gultā, kūpinādams brūnu cigareti.