— Kas labs dzirdams, Ed? — Mervins izdvesa.
— Nekas sevišķs, — stiepti atbildēja spējīgais jaunietis. — Nupat pārbraucu ar vilcienu pusdesmitos. Pārdevu uz rāviena to baru par piecpadsmit. Nu, bračiņ, tu gan varētu nespārdīt ceļasomu, kurai iekšās ir divdesmit deviņi tūkstoši skaidrā.
Burvīgais profils
Kalifieņu ir maz. Pēc dziņām, instinktiem un balss saišu sakārtojuma sievietes ir dzimušas Šeherezādas. Simtiem tūkstošu vezīru meitas ik dienas stāsta saviem sultāniem tūkstoš un vienu pasaku. Bet daža laba no viņām tik un tā dzīvi beigs cilpā, ja neuzmanīsies.
Un tomēr es dzirdēju teiksmu par kādu sieviešu dzimuma kalifu. Gluži tūkstoš un vienas nakts pasaka tā nav, jo tajā darbojas Pelnrušķīte, kas savu trauku lupatu plivināja pavisam citā ērā un zemē. Tātad, ja jums nav iebildumu pret sajauktiem datiem (kuri, kā tas galu galā izrādās, vēstījumam piešķir austrumniecisku kolorītu), mēs varam sākt.
Ņujorkā ir kāda veca, veca viesnīca. Jūs esat redzējis tās kokdzelumus žurnālos. Tā bija celta — paga, paga! — vēl tajos laikos, kad aiz Četrpadsmitās ielas vēl nekā nebija — vienīgi senā indiāņu taka uz Bostonu un Hammeršteina birojs. Drīz savu mūžu nodzīvojušo mitekli nojauks. Un, kad noārdīti tiks stiprie mūri un ķieģeļi dārdēdami brāzīsies lejup pa gružvadiem, iedzīvotāji bariem pulcēsies apkārtējos stūros un apraudās sena, iemīļota pagātnes pieminekļa nopostīšanu. Lokālpatriotisms Jaunbagdādē ir stiprs; un visvairāk asaru lies un par svētuma apgānītājiem visskaļāk gaudīsies vīrs (dzimis un audzis Terehotā), kura lolotās atmiņas par veco viesnīcu aprobežojas ar to, ka 1873. gadā viņu tur izraidīja no brīvbrokastu bufetes.
Šajā hotelī allaž apmetās misis Megija Brauna. Misis Brauna bija kārna gadus sešdesmit veca sieviete, kas nēsāja galīgi noplukušas melnas drānas un rokassomiņu, acīmredzot izgatavotu no tā pirmdzīvnieka ādas, kuru Ādams nolēma nosaukt par aligatoru. Viņa vienmēr aizņēma mazu augšstāva istabiņu, kurā ne vien gulēja, bet arī pieņēma apmeklētājus, un maksāja par to divus dolārus dienā. Un aizvien, kamēr viņa tur uzturējās, pie viņas ik dienas ieradās daudzi steidzīgi cilvēki ar bažīgu izteiksmi asajās sejās un sekundēs iedalītu laiku. Jo Megija Brauna tika uzskatīta par trešo bagātāko sievieti pasaulē, un šie norūpējušies džentlmeņi bija tikai Ņujorkas turīgākie mākleri un veikalnieki, kas tīkoja dabūt sīkus aizdevumus piecu sešu miljonu apmērā no šīs apbružātās vecās lēdijas ar aizvēsturisko rokassomu.
Par stenogrāfisti un mašīnrakstītāju «Akropoles» viesnīcā (Te nu bija! Esmu izpļāpājis tās nosaukumu!) strādāja mis Aida Beitsa. Viņa bija palieka no grieķu klasikas. Viņas izskatam nebija ne mazākās vainas. Viens veclaiku kavalieris, parādot kādai dāmai cieņu, ir teicis: «Viņu mīlēt nozīmēja iegūt pamatīgu vispārēju izglītību.» Nu, bet pat tikai acu pamielošana pie mis Beitsas tumšajiem matiem un spodri baltās blūzītes bija līdzvērtīga jebkuras Savienoto Valstu neklātienes skolas pilnam kursam. Rakstīdama man dažreiz šo to ar mašīnu, viņa atteicās pieņemt naudu avansā un sāka mani tādēļ uzskatīt par tādu kā draugu vai aizbildināmo. Viņa pastāvīgi bija laipna un labsirdīga, un viņas klātbūtnē pat neviens krāsu fabrikas ceļojošais aģents vai kažokādu iepircējs nekad nebija uzdrošinājies pārkāpt labas uzvedības robežas. Viss «Akropoles» personāls, sākot ar īpašnieku, kas dzīvoja Vīnē, un beidzot ar vecāko šveicaru, kurš sešpadsmit gadus bija saistīts pie gultas, būtu bez vilcināšanās meties viņu aizstāvēt.
Kādu dienu, iedams garām mis Beitsas mazajam remingtonārijam, es viņas vietā ieraudzīju kādu citu melnmatainu štata vienību — nepārprotami sieviešu dzimuma — ar abiem rādītājpirkstiem dauzām taustiņus. Prātodams par visa laicīgā nepastāvību, es turpināju savu ceļu. Nākamajā dienā uz divām nedēļām aizbraucu atvaļinājumā. Atgriezies es storēju cauri «Akropoles» vestibilam un, izjuzdams siltu atkalredzēšanās prieku, ieraudzīju mis Beitsu — tikpat grieķisku, laipnu un nevaino jamu kā vienmēr — pašlaik uzliekam rakstāmmašīnai pārvalku. Bija pienākušas darba dienas beigas, taču viņa mani ieaicināja uz dažām minūtēm pasēdēt diktētāja krēslā. Savu prombūtni un atgriešanos «Akropoles» viesnīcā mis Beitsa izskaidroja sekojošos vai tiem līdzīgos vārdos:
— Nu, cilvēk, kā ienāk prātā stāsti?
— Diezgan kārtīgi, — es atbildēju. — Apmēram tāpat, kā tie aiziet tautā.
— Nožēloju, — viņa sacīja. — Stāstam ir pats galvenais, lai tas būtu labā mašīnrakstā. Jums taču bija grūti iztikt bez manis, vai ne?
— Neviena, — es sacīju, — ko jebkad esmu pazinis, neprot salikt pa vietām jostas sprādzes, semikolus, hoteļa viesus un matadatas tik labi kā jūs. Bet jūs jau arī bijāt projām. Vēl nesen es jūsu krēslā redzēju piparmētru— pepsīna košļājamās gumijas paciņu.
— Es jau būtu jums par to pastāstījusi, — mis Beitsa sacīja, — ja vien jūs nebūtu mani pārtraucis.
Jūs, protams, zināt par Megiju Braunu, kas apmetas šeit. Viņai, lūk, pieder četrdesmit miljoni dolāru. Viņa dzīvo Džersijā desmitdolāru dzīvoklī. Viņai vienmēr klāt ir vairāk skaidras naudas nekā pusducim viceprezidenta amata kandidātu no uzņēmēju aprindām. Nezinu, vai viņa to nēsā vai nenēsā zeķē, bet zinu, ka viņa ir varen populāra tajā pilsētas daļā, kur pielūdz zelta teļu.
Nu, un pirms pāris nedēļām misis Brauna apstājas pie durvīm un blenž uz mani veselas desmit minūtes. Es sēžu sāniski pret viņu, izsizdama kādam jaukam večukam no Tonopas vairākus norakstus vara raktuvju lietā. Bet es vienmēr redzu visu, kas notiek man apkārt. Kad esmu iegrimusi darbā, es varu redzēt caur sānu ķemmēm; un, atstājusi blūzes mugurpusē neaizpogātu vienu pogu, spēju samanīt, kas stāv aiz manis. Es neskatījos apkārt, jo nopelnu astoņpadsmit līdz divdesmit dolārus nedēļā, un man nebija nekādas vajadzības to darīt.
Tovakar, darba dienai beidzoties, viņa atsūta man pakaļ, lai es uzkāpjot viņas numurā. Gaidīju, ka man vajadzēs uzklabināt ap divtūkstoš vārdu garu parādzīmju, ķīlu un līgumu sarakstu ar izredzēm dabūt par to desmit centus lielu dzeramnaudu; bet es tomēr gāju. Nu, cilvēk, es, protams, biju pārsteigta. Vecā Megija Brauna bija kļuvusi cilvēcīga.
«Bērns,» viņa saka, «jūs esat visskaistākais radījums, kādu es savā mūžā jebkad esmu redzējusi. Gribu, lai jūs pamestu savu darbu un pārnāktu dzīvot pie manis. Man nav ne radu, ne draugu,» viņa saka, «izņemot vīru un pāris dēlus, bet ne ar vienu no tiem es neuzturu nekādus sakarus. Tie ir pārmērīgi dārga nasta sūri grūti strādājošai sievietei. Gribu, lai jūs man būtu meitas vietā. Runā, ka es esot alkatīga un skopa, un avīzes raksta melus, ka es pati vārot sev ēst un mazgājot veļu. Tā nav taisnība,» viņa turpina. «Veļu es dodu mazgāt ārpus mājas, tikai mutautiņus, zeķes, apakšsvārkus, apkaklītes un tamlīdzīgus sīkumus ne. Man ir četrdesmit miljoni dolāru skaidrā naudā, akcijās un obligācijās, kas ir izmantojamas maksājumiem tāpat kā Standard Oil priekšrocības akcijas labdarības bazārā. Esmu vientuļa veca sieviete, un man nepieciešama sabiedrība. Jūs esat visskaistākais cilvēkbērns, kādu vien es jebkad esmu redzējusi,» viņa saka. «Vai jūs nāksiet dzīvot pie manis? Es viņiem parādīšu, vai es protu izdot naudu vai ne,» viņa saka.