Bet citkārtējā krustmāte Megija spārdās, līdz viņai sāk birt asaras. Viņa piesola pārvākties uz smalku istabu ar divdegļu pavardu un tekošu ūdeni.
«Bērns, es esmu izdevusi šausmīgi daudz naudas,» viņa saka. «Mums kādu laiciņu būs jāpadzīvo taupīgāk. Jūs esat visskaistākais radījums, kādu manas acis jebkad ir skatījušas, un es negribu, ka jūs mani atstājat.»Nu, bet jūs mani redzat šeit, vai ne? Es taisnā ce]ā aizgāju uz «Akropoli», palūdzu atpakaļ savu vietu un to arī dabūju. Kā, jūs teicāt, jums veicoties ar rakstīšanu? Zinu, ka jūs diezgan daudz zaudējāt ar to, ka nebija manis, kas stāstus pārraksta. Vai jums tos kādreiz arī ilustrē? Un, starp citu, vai jūs gadījumā nepazīstat kādu laikraksta mākslinieku... O, stāviet klusu! Zinu, to es jums jau jautāju. Gribētos zināt, kurā laikrakstā viņš strādā? Jocīgi, bet es nespēju atkratīties no domas, ka viņam ne prātā nenāca domas par naudu, par kuru viņam būtu varējušas rasties domas, ka es loloju domas mantot to no vecās Megijas Braunas. Ja vien es pazītu kādu no laikrakstu redaktoriem, es...
No ieejas atskanēja viegli soļi. Ar savu pakauša ķemmi Aida Beitsa saskatīja, kas bija nācējs. Redzēju viņu, gatavo statuju, nosarkstam — brīnums, kādu pirms manis piedzīvojis vienīgi Pigmalions.
— Vai jūs mani neatvainotu? — jautāja man viņa — dievīgā lūdzēja, par kādu viņa kļuva. — Tas ir... tas ir misters Leitrops. Gribētos zināt, vai tiešām tā nebija nauda... es gribētu zināt, vai viņš galu galā...
Protams, mani ielūdza kāzās. Pēc ceremonijas es pavilku Leitropu sānis.
— Kā jūs, būdams mākslinieks, — es teicu, — nevarējāt iedomāties, kāpēc Megija Brauna tik stipri pieķērās bijušajai mis Beitsai? Es jums to parādīšu.
Jaunlaulātā bija ģērbusies vienkāršā, baltā kleitā, tikpat skaisti drapētā kā sengrieķu tērpi. Vienai no tām vītnēm, kas greznoja mazo viesistabu, es izrāvu dažas lapas, nopinu no tām vainagu, uzliku to uz dzimušās Beitsas 1aistīgajiem, kastaņbrūnajiem matiem un liku viņai pagriezties profilā pret vīru.
— Ko tu neteiksi! — viņš iesaucās. — Vai tad Aidas galva un sievietes galva uz sudraba dolāra nav līdzīgas kā divi ūdens pilieni?
Gandrīz vai lasāmviela
Viņš mani neatvairāmi ieinteresēja, līdzko nokāpa no pārceltuves kuģīša Debrosielā. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kam nav nekā nezināma ne tikvien mūsu planētas abās puslodēs, bet arī visā pasaules izplatījumā un kas ieradies Ņujorkā kā saimnieks dzimtīpašumā, kuru pēc gadiem ilgas prombūtnes apmeklē no jauna. Taču, manuprāt, viņš, par spīti visam savam augstprātīgajam izskatam, nekad agrāk nebija spēris kāju uz Pārāk Daudzo Kalifu pilsētas slidenā bruģa.
Viņš valkāja vaļīgas drēbes savādi zilgani sarkanbrūnā krāsā un apaļu vecā parauga Panamas platmali bez tiem gaiļa sekstei līdzīgajiem ierobiem un noliekumiem, ar kuriem ziemeļu švīti izķēmo tropisko galvassegu. Turklāt viņš bija pats nejaukākais vīrietis, kādu es jebkad tiku redzējis. Viņa neglītums ne tik daudz atbaidīja, kā radīja izbrīnu, ko izraisīja rupjie un nesamērīgie, it kā linkolniskie vaibsti, kas pārsteidza un mulsināja līdz apmātībai. Tā varētu izskatīties efriti jeb ļaunie džini, par kuriem pārvērtās garaiņi, izplūduši no trauka, ko izvilka zvejnieks. Kā svešinieks man pateica vēlāk, viņa vārds bija Džadsons Teits; tādēļ tikpat labi varam viņu tā saukt jau tūlīt. Savu zaļo zīda kaklasaiti viņš nēsāja izvērtu cauri topāza gredzenam; un rokā viņš turēja pastaigas spieķi, izgatavotu no haizivs mugurkaula asakas skriemeļiem.
Džadsons Teits griezās pie manis ar vairākiem gariem un plašiem, savstarpēji nesaistītiem jautājumiem par pilsētas ielām un viesnīcām kā cilvēks, kam tikai uz brīdi piemirsušies šie nenozīmīgie sīkumi. Nevarēju iedomāties neko tādu, kas man dotu iemeslu pelt manis paša kluso apmešanās vietu pilsētas centrā, tādēļ mijkrēslis mūs sastapa jau paēdušus un padzērušus (uz mana rēķina), un gatavus atlaisties krēslā vestibila mierīgā nostūrī un uztaisīt dūmu.
Džadsonam Teitam kaut kas bija uz sirds, un, lai kas tas bija, viņš mēģināja tajā dalīties ar mani. Mani viņš jau bija atzinis par savu draugu, un, skatīdamies uz viņa lielo, tabakbrūno pirmā stūrmaņa roku, ar kuru viņš nepilnu sešu collu atstatumā no mana deguna akcentēja katra sava teikuma beigas, gudroju, vai pirmajā izdevīgajā reizē, viņš tikpat spēji neizjustu pret svešinieku arī naidu.
Kad šis vīrs sāka runāt, es pamanīju, ka viņā slēpās kāda noteikta dzirksts. Viņa balss bija ietekmīgs instruments, uz kura viņš spēlēja — kaut arī mazliet ārišķīgi, tomēr prasmīgi un iedarbīgi. Viņš nemēģināja likt sarunas biedram aizmirst savu neglītumu; viņš klaji ar to dižojās un padarīja to par savas runas valdzinājuma sastāvdaļu. Aizvēris acis, klausītājs būtu sekojis šī žurku ķērāja stabulei vismaz līdz Hāmelnes mūriem. Lai dotos viņam līdzi vēl tālāk, vajadzētu būt mazliet bērnišķīgākam. Bet, lai jau viņš spēlē vien pats savu melodiju turpmākajiem vārdiem, ja tie būs pārāk neinteresanti, visu vainu varēs uzvelt mūzikai.
— Sievietes, — Džadsons Teits sacīja, — ir noslēpumaini radījumi.
Man apskrējās dūša. Es taču nebiju te nācis, lai klausītos tādu reizē ar pasauli radušos hipotēzi, tādu novecojušos, nodeldētu, sen atspēkotu, nepārliecinošu, neloģisku, aplamu un acīm redzami sofistisku, tādu veclaicīgu, nopamatotu, nodrāztu, apnicīgu, nedibinātu un lapsīgu izdomājumu — pašu sieviešu izperinātu un izlaistu, izplatītu, uztieptu, iesmērētu un meistarīgi iemānītu vīriešu dzimuma apziņā ar netīriem, slepeniem un blēdīgiem paņēmieniem nolūkā atbalstīt, nopamatot un pastiprināt pašām sava valdzinājuma spēku un padarīt iedarbīgākas savas viltības.
— Nu nez, — es sacīju tautas valodā.
— Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši kaut ko par Oratamu? — viņš jautāja.
— Iespējams, ka esmu, — es atbildēju. — Man kaut kas tāds nāk prātā — laikam jau kāda puantdejotāja, jauns priekšpilsētas mikrorajons, vai varbūt tā bija smarža ar kaut kādu tādu nosaukumu?
— Tā ir piejūras pilsēta, — Džadsons Teits paskaidroja, — kādā ārvalstī, par kuru jūs nekā nezināt un kuru jūs vēl mazāk spētu izprast. Tā ir zeme, kur vara atrodas diktatora rokās un valda nemieri un revolūcijas. Tajā tad arī norisinājās liela dzīves drāma ar Džadsonu Teitu — pašu neglītāko cilvēku Amerikā, Fērgusu Makmāenu— visskaistāko dēkaini, kāds vien pazīstams no vēstures vai literatūras, un senjoritu Anabelu Samoru, Oratamas alkalda daiļo meitu, galvenajās lomās. Un vēl kas — nekur citur uz mūsu planētas neaug čučulas stāds kā tikai Trjenta i tres departamentā Urugvajā. Valsts, par kuru es runāju, ražo vērtīgu sugu kokus, krāsvielas, zeltu, kaučuku, ziloņkaulu un kakao.
— Man nebija zināms, — es sacīju, — ka Dienvidamerikā iegūst ziloņkaulu.
— Tur nu jūs esat kļūdījies divkārt, — Džadsons Teits sacīja, sadalīdams vārdus pa vismaz vienu savas brīnišķīgās balss oktāvu. — Es neteicu, ka zeme, par kuru ir runa, atrodas Dienvidamerikā — man jābūt piesardzīgam, mans mīļais, jo, ziniet, tur es biju iesaistījies politikā. Bet tomēr pat tad varu teikt, ka esmu spēlējis ar turienes prezidentu šahu, lietodams figūras, izgrieztas no Kordiljerus apdzīvojoša perissodactyle ungulates kārtas vietējā pārstāvja — tapira skeleta deguna daļas, kas ir tikpat labs ziloņkauls kā jebkurš cits.
Bet es taču gatavojos jums pastāstīt par romantiku, piedzīvojumiem un sieviešu tikumiem, nevis par zooloģiskiem dzīvniekiem.