Cilvēks, kuru viņš tika nošāvis, bija viņam svešs. Bet Mazulis zināja, ka viņš bija no Hidalgo rančo Koralitosas brigādes un ka turienes kovboji bija vēl nežēlīgāki un nepiedevīgāki par Ķentuki asinsatriebējiem, ja kādam no viņiem tika nodarīts pāri vai kaitēts. Tādēļ ar daudziem dižiem cīnītājiem raksturīgo gudrību Mazulis nolēma uzkrāt starp sevi un Koralitosas atmaksu alkstošo vīru varzu tik daudz čaparala un opunciju biezokņa jūdžu, cik vien iespējams.
Netālu no stacijas atradās tirgotava; tās tuvumā izklaidus starp meskitkokiem un gobām stāvēja apsegloti pircēju zirgi. Gaidīdami savus saimniekus, to vairākums nokārtām galvām gurdeni snauda. Bet viens, garkājains sainis izliektu kaklu, sprausloja un ar pakavu kārpīja zemi. Tam tad arī Mazulis uzkāpa mugurā, iespieda sānos ceļus un uzcirta ar paša īpašnieka pātagu.
Ja pārsteidzīgā kāršu spēlmaņa nošaušana tika metusi ēnu uz Mazuļa kā krietna un uzticama pilsoņa labo slavu, tad šī viņa pēdējā rīcība to pilnīgi ietina vismelnākajā negoda tumsā. Riograndas robežjoslā atņemot kādam dzīvību, dažkārt tiek atņemta tīrā draza, bet, ja tur cilvēkam atņem zirgu, tā zaudējums viņu padara patiešām nabagu, bet ieguvēju tas nepadara bagātāku — ja viņš tiek notverts. Tagad Mazulim atpakaļceļa vairs nebija.
Lēkšojošā saļņa mugurā viņu neko daudz nemāca rūpes vai nemiers. Noauļojis piecas jūdzes, viņš palaida zirgu līdzenuma iedzīvotāja vieglajā riksī un jāja ziemeļaustrumu virzienā uz Ņūesesas upes palienām. Viņš labi pazina apvidu — zināja tā pašas nomaļākās un slepenākās takas cauri plašajam krūmu un kaktusu biezoknim, apmetnes un vientuļus rančo, kur varēja atrast drošu patvērumu un atbalstu. Mazulis pastāvīgi turēja kursu uz rītiem, jo viņš vēl nekad nebija redzējis okeānu un juta tieksmi ieķerties ar rokām varenā Meksikas līča vēl varenāko ūdens plašumu draiskā kumeļa krēpēs.
Tādēļ pēc trim dienām viņš stāvēja piekrastē pie Korpuskristi un lūkojās tālumā pāri rāmas jūras rēnajām virmām.
Šonera «Fatamorgāna» kapteinis Būns stāvēja netālu no kuģa laivas, kas, viena no tās apkalpes locekļiem apsargāta, zvalstījās bangotnē. Jau gatavs doties ceļā, viņš bija atklājis, ka aizmirsta viena no viņa dzīves pirmajām nepieciešamībām — paralclogramveida presētā tabaka. Kāds matrozis bija aizsūtīts pēc trūkstošās kravas. Gaidīdams viņa atgriešanos, kapteinis soļoja pa smiltīm, nešpetni košļādams kabatā palikušos krājumus.
Slaids, stiegrains jauneklis augstpapēžu zābakos nāca lejup uz pludmali. Viņa seja bija zēniska, bet ar priekšlaicīgu skarbumu, kas norādīja uz vīra pieredzi. Tās krāsa jau no dzimšanas bija tumša, bet, dzīvojot brīvā dabā, tā saules un vēja iedarbībā bija kļuvusi kafijas brūna. Mati viņam bija melni un gludi kā indiānim; viņa seju vēl nekad nebija pazemojis bārdas naža pieskāriens; zilo acu skatiens bija auksts un vērīgs. Kreiso roku viņš turēja mazliet atstatu no ķermeņa, jo pilsētas policisti izturas noraidoši pret četrdesmit piektā kalibra revolveriem ar perlamutra spalu pie jostas, bet, iebāzti vestes kreisās rokas izgriezumā, tie ir drusku par lieliem. Atstādams bez ievērības kapteini Būnu, viņš noraudzījās uz līci ar ķīniešu imperatora bezpersonisko, no katras izteiksmes brīvo cieņu.
— Gudro pirkt to tur līci, vai, čomiņ? — jautāja kapteinis, kuru apziņa, ka viņš gandrīz izgājis jūrā bez tabakas, bija padarījusi sarkastisku.
— Nu, nē, — Mazulis laipni atbildēja. — Rēķinu, ka nē. Es to vēl nekad nebiju redzējis. Es tikai uz to paskatījos. Jūs tak to nedomājat pārdot, vai ne?
— Šajā reisā vēl ne, — kapteinis sacīja. — Atsūtīšu jums to uz pēcmaksu, kad nokļūšu atpakaļ Buenostjerasā. Tur nu beidzot kūņojas tas ar vinču velkamais gausdienis ar zelēkli. Man jau pirms stundas vajadzēja pacelt enkuru.
— Vai tas ir jūsu kuģis? — Mazulis jautāja.
— Nu, jā, — kapteinis atbildēja, — ja jums gribas nosaukt šoneri par kuģi un man nav iebildumu samelot. Bet labāk jau sacīsim — īpašnieki ir Millers un Gonsaless, bet apnicīgi parastais, nolāpīti vecais Semjuels K. Būns ir šķiperis.
— Uz kurieni jūs braucat? — bēglis jautāja.
— Uz Buenostjerasu Dienvidamerikas piekrastē — aizmirsu, kā to zemi sauca, kad biju tur pagājušo reizi. Krava — kokmateriāli, gofrēts skārds un mačetes.
— Kāda tā zeme ir, — Mazulis jautāja, — karsta vai auksta?
— Remdena, čomiņ, — kapteinis atbildēja. — Bet ainavas elegances un ģeogrāfijas skaistuma ziņā īsta Zaudētā paradīze. Katru rītu tevi pamodina sarkanu putnu ar septiņām purpura astēm skanīgā dziesma un vējiņa šalkoņa puķēs un rozēs. Un iedzīvotāji nestrādā, jo viņiem atliek tikai pasniegties, lai, neizkāpjot no gultas, pieplūktu pilnus pamatīgus grozus ar pašiem labākajiem siltumnīcas augļiem, kādus vien var vēlēties. Un tur nav ne svētdienu, ne ledus, ne īres, ne rūpju, ne jēgas, ne velna. Tā ir lieliska zeme, kur cilvēks var gulēt un gaidīt, lai kaut kas pagadās. Banāni un apelsīni, orkāni un ananāši, ko jūs ēd, nāk no turienes.
— Tas izklausās tieši kā priekš manis! — Mazulis sacīja, beidzot izrādīdams interesi. — Kādi būs pasta izdevumi par manis nogādāšanu uz turieni jūsu kuģī?
— Divdesmit četri dolāri, — kapteinis Būns atbildēja, — par vešanu un ēšanu. Otrās klases kajītē. Pirmās klases man nav.
— Jūs esat ticis pie manas sabiedrības, — Mazulis sacīja, izvilkdams briežādas maku. Viņš bija ieradies Laredo ar trīssimt dolāriem kārtējai «uzdzīvei». Divkauja Valdoša spēļu namā bija pārtraukusi viņa līksmībai paredzēto laiku, toties atstājusi viņu ar gandrīz divsimt dolāriem kā atspaidu bēgšanai, ko tā bija padarījusi nepieciešamu.
— Lai notiek, čomiņ, — kapteinis sacīja. — Ceru, ka jūsu mamma man nepārmetīs par šo bērnišķīgo mukšanu. — Ar rokas mājienu viņš pieaicināja vienu no matrožiem. — Sančess jūs aiznesīs līdz laivai, citādi jūs samērcēsiet kājas.
Tekers, Savienoto Valstu konsuls Buenostjerasā, vēl nebija piedzēries. Pulkstenis bija tikai vienpadsmit, un viņš nekad ātrāk par pēcpusdienas vidu nesasniedza šo savu kāroto svētlaimes stāvokli — stāvokli, kādā viņš raudulīgi dziedāja senas sentimentālas estrādes dziesmas un apmētāja savu ķērkstošo papagaili ar banānu mizām. Tāpēc tad, kad viņš, izdzirdis vieglu ieklepošanos, pacēla galvu no šūpuļtīkla un ieraudzīja Mazuli stāvam konsulāta durvīs, viņš vēl bija spējīgs parādīt viesmīlību un laipnību, kā tas pieklājas dižas nācijas pārstāvim. — Neliecieties traucēties, — Mazulis nepiespiesti sacīja. — Es iegriezos tikai tāpat vien. Man teica, ka ir parasts piekāpt jūsu apmetnē, pirms uzsākam pilsētas apstaigu. Es nupat ar kuģi ierados no Teksasas.
— Priecājos jūs redzēt, mister... — konsuls sacīja. Mazulis iesmējās.