— E-e-ē... dons Fransisko Urike, — izdvesa Tekers. Ārā atskanēja riteņu rīboņa, kāda cilvēka klaigas un spalgi pātagas koka kāta plaukšķi pa tuklu zirgu mugurām.
Mazulis atlika ieroci atpakaļ savā vietā un gāja uz durvīm. Bet tad viņš atkal atgriezās pie trīcošā Tekera un pacēla kreiso plaukstu, pavērsis tās virspusi pret konsulu.
— Ir vēl viens iemesls, — viņš lēnām sacīja, — kādēļ visam jāpaliek tā, kā tas ir. Puisim, ko es Laredo nošāvu, bija šitāda pati bilde uz kreisās rokas.
Laukā pie durvīm grabēdams piebrauca dona Santosa Urikes senlaicīgais lando. Kučieris pārstāja bļaustīties. Ar laimīgu izteiksmi lielajās, glāstīgajās acīs senjora Urike kuplā, krāsu priecīgā, baltām mežģīnēm un plīvojošam lentēm izrotātā tērpā izliecās no ratiem.
— Vai tu, mīļo dēliņ, esi tur iekšā? — viņa sauca guldzošajā kastīliešu izloksnē.
— Madre mia, yo vengo (māt, es eju), — atbildēja jaunais dons Fransisko Urike.
Melnā Bila paslēptuve
— Kalsnējs, spēcīgs, sarkansejains vīrs ar ērgļa degunu un mazām acīm, kuru kvēli vājināja linu baltās skropstas, sēdēja Lospinosas stacijā uz platformas un šūpoja kājas. Viņam blakus sēdēja vēl viens vīrs — resns, grūtsirdīgs un noplucis, kā likās, viņa draugs. Viņiem bija tādu cilvēku izskats, kuriem dzīve rādījās kā otrādi apgriezti svārki, kam novalkātas abas puses.
— Es tevi, Hem, nav redzējis aptuvumis četrus gadus, — noplukušais sacīja. — Pa kuru pusi tu ir mētājies?
— Pa Teksasu, — sarkansejainais atbildēja. — Aļaskā priekš manis bija par aukstu. Toties Teksasā man gāja karsti. Es tev pastāstīšu, kādu svelmi tur izbaudīju.
Vienurīt es izkāpju pie ūdens tvertnes no starptautiskā ātrvilciena un ļaunu braukt tam tālāk bez manis. Tas bija rančo apvidus, bet riebmāju tur vairāk nekā pašā Ņujorkā. Tikai tur, laukos, viņi tās būvē nevis divas collas no kaimiņu loga, bet gan divdesmit jūdzes citu no citas, lai viens nevar saost, kas otram pusdienās.
Ceļi nekur nebija redzami, tādēļ es kātoju bez tiem pa taisno. Zāle sniedzās līdz potītēm, un meskitkoku audzes izskatījās kā persiku dārzi. Viss tā atgādināja kādu privātmuižu, ka kuru katru mirkli varēja sagaidīt izskrienam buldogu baru un sakožam tevi. Bet es droši vien nogāju savas divdesmit jūdzes, pirms kļuva redzama kāda rančo ēka. Tā bija maza, apmēram tik liela kā estakādes dzelzceļa stacija.
Durvju priekšā zem koka sēdēja maza auguma vīrs baltā kreklā ar sārtu kaklautu un brūnā virsvalkā un tina cigaretes.
«Sveicināti,» es saku. «Vai jums neatrastos kādi atspirdzinājumi, pajumte, peļņa vai pat darbs samērā svešam cilvēkam?»
«Nāciet vien iekšā,» viņš izsmalcināti saka. «Lūdzu, apsēdieties uz tā tur ķeblīša. Nemaz nedzirdēju jūsu zirga soļus.»
«Viņš jau arī vēl nemaz nav tik tuvu,» es saku. «Nācu kājām. Nevēlētos jūs pārāk apgrūtināt, bet varbūt jums būtu pa rokai trīs četri galoni ūdens?»
«Jūs patiešām izskatāties diezgan noputējis, taču mūsu mazgājamās ietaises...»«Man tas ir vajadzīgs dzeršanai,» es saku. «Par tiem putekļiem, kas man ārpusē, nekas.»Pasmēlis no pakārtas sarkanas krūzes kausu ūdens, viņš sniedz to man un tad turpina:
«Vai jūs vēlaties strādāt?»
«Kādu laiku,» es saku. «Šis ir diezgan kluss lauku nostūris, vai ne?»
«Ir gan,» viņš saka. «Dažreiz — tā man ir ticis apgalvots — nedēļām ilgi te neredzot paejam garām nevienu cilvēku. Es pats šeit esmu tikai vienu mēnesi. Es nopirku šo rančo no veca kolonista, kas gribēja pārvākties tālāk uz rietumiem.»
«Tas man taisni pa prātam,» es saku. «Klusums un atšķirtība cilvēkam reizēm nāk par labu. Un darbs man ir vajadzīgs. Protu apkalpot bāru, uzfrizēt raktuves, lasīt lekcijas, izlaist akcijas, mazliet paboksēties vidējā svarā un spēlēt klavieres.»
«Vai jūs mākat ganīt aitas?» mazais rančo īpašnieks jautā.
«Jūs laikam gribējāt zināt, vai es māku gānīt aitas?» es pārprasu.
«Vai jūs protat tās ganīt — uzraudzīt to baru un rūpēties par tām,» viņš paskaidro.«A,» es saku, «tagad es saprotu. Jūs domājat — trenkāt tās apkārt un apriet, kā to dara aitu suņi. Varētu jau,» es saku. «Es gan tieši pats nekad neesmu nodarbojies ar aitu ganīšanu, bet caur vilciena logu es bieži esmu aitas redzējis košļājam margrietiņas, un tās neizskatās bīstamas.»«Man trūkst viena gana,» rančo saimnieks saka. «Uz meksikāņiem nevar paļauties. Man ir tikai divi ganāmpulki. Ja jums tīk, jūs varat vienu — tur ir tikai astoņsimt avis — jau rīt dzīt ganībās. Alga ir divpadsmit dolāru mēnesī un pilna apgāde. Jūs mitināsieties teltī pie savām aitām. Est gatavosiet pats, malku un ūdeni jums apmetnē pievedīs. Tas ir viegls darbs.»
«Es to pieņemu,» es saku. «Es no šī darba neatsacītos pat tad, ja man galvā vajadzētu likt vainagu, turēties pie spieķa, valkāt vaļīgas drānas un pūst stabuli, kā to dara gani bildēs.»
Nākamajā rītā mazais rančo saimnieks man palīdz aizdzīt avis kādas divas jūdzes no aploka, lai ļautu tām ganīties prērijā uz nelielas piekalnes. Viņš man dod daudzus norādījumus, kā nelaist tām pūlīšos aizklīst projām no bara un pusdienlaikā aizdzīt tās lejā pie ūdens padzerties.
«Telti, guļampiederumus un produktus es jums līdz vakaram atvedīšu droškā,» viņš saka.
«Jauki,» es saku. «Un neaizmirstiet produktus. Arī gulampiederumus ne. Un katrā ziņā atvediet telti. Jūs sauc Zollikofers, vai ne?
«Mans vārds,» viņš sacīja, «ir Henrijs Ogdens.»
«Ļoti patīkami, mister Ogden,» es saku. «Un manējais ir misters Persivāls Senklērs.»
Piecas dienas ganīju aitas Cikito rančo, un tad man visur sāka rēgoties vilna. Šī tuvināšanās ar dabu bija, bez šaubām, pretrunā ar manu dabu. Jutos vientuļāks par Krūzo kazu. Atliku likām esmu redzējis cilvēkus, kas ir bijuši interesantāka sabiedrība par tām aitām. Katru vakaru es tās sadzinu un ieslodzīju aplokā, pēc tam izcepu kukurūzas plāceni un jēra gaļu, izvārīju kafiju, tad atlaidos guļus galdauta lieluma teltī un klausījos koijotus gaudojam un lēļus dziedam apmetnes tuvumā.
Piektajā vakarā, sadzinis aplokā savas dārgās, bet garam svešās avis, es aizkāpu uz rančo un gāju iekšā.
«Mister Ogden,» es saku, «mums abiem vajadzētu vairāk saieties. Aitas tīri labi noder ainavas izraibināšanai un astoņdolāru kokvilnas uzvalku sagādāšanai cilvēkiem, bet kā sarunu biedrenes pie galda un kamīna tās nav vērtējamas augstāk par kafijas tantiņām. Ja jums ir spēļu kārtis, ričuraču vai literārais loto, lieciet tos galdā, un sāksim nodarbināt prātu. Man nepieciešams kaut ko pastrādāt ar galvu, kaut vai tikai apgriezt kādam galvu.»
Šis Henrijs Ogdens bija īpatnējs rančo saimnieks. Viņš nēsāja gredzenus, lielu zelta pulksteni un rūpīgi sasietas kaklasaites. Viņa seja bija mierīga un degunkniebis vienmēr mirdzēja kā nopulēts. Es reiz Maskogi pilsētā redzēju kādu likumpārkāpēju, kas pakārts par sešu cilvēku slepkavību un kas viņam līdzinājās kā ola olai. Bet es pazinu arī vienu sludinātāju Arkanzasā, ko varētu noturēt par viņa brāli. Man bija vienalga, kas viņš bija; man bija vajadzīgs kāds, ar ko biedroties un apmainīties domām: vai viņš bija svētais vai pazudis grēcinieks, tam nebija nozīmes — galvenais, lai viņš nebūtu aita.
«Nu, Senklēr,» viņš saka, nolikdams grāmatu, ko lasīja, «spēju iedomāties, ka sākumā jūs tiešām varētu justies diezgan vientuļš. Un es nemaz nenoliedzu, ka dzīve arī man šeit liekas pelēcīga. Vai jūs esat pārliecināts, ka aitas iesprostojāt tā, ka tās netiek laukā?»