Выбрать главу

«Tās ir iespundētas tik pamatīgi kā zvērināto tiesa, kas izskata slepkavībā apsūdzēta miljonāra lietu,» es saku. «Un es būšu atpakaļ pie savām avīm ilgi pirms tam, kad viņām ievajadzēsies aukles.»

Ogdens sadabū kārtis, un mēs spēlējam kazino. Pēc piecām aitu apmetnē pavadītām diennaktīm tas man bija kā uzdzīve Brodvejā. Kad es tiku pie kārava desmitnieka, es jutos tik satraukts, it kā būtu nopelnījis miljonu. Un, kad H. O. kļuva mazliet vaļīgāks un pastāstīja anekdoti par lēdiju guļamvagonā, es smējos veselas piecas minūtes.

Tas rāda, cik dzīvē viss ir relatīvs. Cilvēks var būt re­dzējis tik daudz, ka viņam vairs negribas pat pagriezt galvu, lai paskatītos uz ugunsgrēku, kurā sadeg vērtības par trim miljoniem dolāru, vai uz Adrijas jūru. Bet pie­tiek viņam tikai kādu jonīti paganīt aitas, un viņš vai plīsīs aiz smiekliem par dziesmu «Zvaniem šovakar nebūs skanēt», vai viņam no visas tiesas sagādās prieku spēlēt kārtis ar dāmām.

Pēc laiciņa Ogdens izņem karafi Burbonas viskija, un aitas drīz vien nogrimst pilnīgā aizmirstībā.

«Vai jūs atceraties,» viņš saka, «ko avīzes pirms kāda mēneša rakstīja par vilciena aplaupīšanu uz Misūri—Kanzasas—Teksasas dzelzceļa? Pasta vagona pavadonim cauršāva plecu, un tika nolaupīti ap piecpadsmit tūksto­šiem dolāru skaidrā naudā. Un runā, ka to izdarījis viens vienīgs vīrs.»

«Šķiet, ka atceros,» es saku. «Taču tādas lietas te no­tiek tik bieži, ka Teksasā tās ilgi neturas cilvēku atmiņā. Vai to laupītāju notvēra, noķēra, sagūstīja vai dabūja rokā?»

«Viņš aizbēga,» Ogdens saka. «Un es nupat izlasīju šīs­dienas laikrakstā, ka policija pa viņa pēdām nonākusi līdz mūsu apvidum. Izrādās, ka visas banknotes, ko tas ban­dīts pievācis, bijušas Espinozas pilsētas otrās nacionālbankas pirmā izlaiduma. Un tā nu viņi ir izsekojuši, kur tās ir tikušas tērētas, un nonākuši mūsu pusē.»

Ogdens ielej sev jaunu burbonieša porciju un piestumj pudeli man.

«Iedomājieties,» es saku, noguldzinājis rīklē vēl vienu karaliskās dziras kraukšķīti, «ka priekš vilciena aplaupī­tāja tā nepavisam nebūtu neattapīga doma uz kādu jonīti apmesties šajā pusē, lai paslēptos. Aitkopības rančo ta­gad,» es saku, «būtu pati labākā vietiņa. Kam gan ienāktu prātā meklēt tādu bīstamu tēvaini starp visiem šiem dziedātājputniem, avīm un savvaļas puķēm? Un, starp citu,» es saku, nopētīdams H. Ogdenu, «vai bija minēts kāds šo vienpersonīgo šausmu apraksts? Vai bija iespiests kaut kas par viņa sejas pantiem, garumu un resnumu, zobu plombām vai apģērba piegriezumu?»

«Nebija vis,» Ogdens saka, «jo runā, ka neviens viņu tā īsti neesot redzējis tāpēc, ka viņš valkājot masku. Bet ir zināms, ka tas bijis vilcienu aplaupītājs ar iesauku Mel­nais Bills, jo viņš allaž strādā viens pats un viņam pasta vagonā izkritis mutautiņš, uz kura bijis viņa vārds.»

«Nu labi,» es saku. «Man nav iebildumu pret Melnā Billa patveršanos aitu ganībās. Viņu tur, domājams, ne­atradīs.»

«Par viņa noķeršanu izsolīta tūkstoš dolāru liela at­līdzība,» Ogdens saka.

«Man tādā ceļā iegūta nauda nav vajadzīga,» es saku, skatīdamies misteram Aitkopim tieši acīs. «Man ar tiem divpadsmit dolāriem mēnesī, ko jūs man maksājat, ir diez­gan. Man nepieciešama atpūta, un es varu iekrāt, kamēr man pietiks ko nopirkt biļeti līdz Teksarkanai, kur dzīvo mana atraitnēs palikusī māte. Ja Melnais Bills,» es tur­pinu, zīmīgi nolūkodamies uz Ogdenu, «bija spiests atnākt uz šejieni — teiksim, pirms mēneša — un nopirka mazu aitkopības rančo un...»

«Beidziet,» Ogdens saka, pieceldamies no krēsla un iz­skatīdamies varen saniknots. «Vai jūs ar šiem mājieniem gribat...»

«Neko es negribu,» es saku, «nekādu mājienu nav. Es izklāstu hipotermisku gadījumu. Es saku, ja Melnais Bills būtu apmeties te un nopircis aitkopības rančo, un nolīdzis mani par ganuzēnu, un apgājies ar mani krietni un drau­dzīgi tāpat kā jūs, viņam no manis nekad nebūtu jābaidās. Cilvēks paliek cilvēks neatkarīgi no tā, kādi sarežģījumi viņam varētu būt iznākuši ar aitām vai dzelzceļa vilcie­niem. Tagad jūs zināt, kāda ir mana nostāja.»Deviņas sekundes Ogdens izskatās melns kā kafija bez piena, un tad viņš uzjautrināts iesmejas.

«Uz jums, Senklēr, var paļauties,» viņš saka. «Ja es būtu Melnais Bills, es nebaidītos jums uzticēties. Uzspēlē­sim vēl pāris reižu kaut ko citu, tas ir, ja jums nav iebil­dumu spēlēt ar vilciena aplaupītāju.»

«Es jums jau pateicu savus uzskatus šajā lietā, un es runāju to, ko domāju.

Dalot kārtis, kad bija pienākusi mana kārta, es it kā ne­jauši pajautāju Ogdenam, no kurienes viņš ir.

«O,» viņš saka, «no Misisipi ielejas.»

«Tā ir jauka vietiņa,» es saku. «Es tur bieži esmu uz­turējies. Bet vai jums neliekas, ka palagi tur ir mitri un uzturs trūcīgs? Bet es pats,» es saku, «nāku no Klusā okeāna piekrastes. Esat tur kādreiz bijis?»

«Pārāk caurvējaina,» Ogdens saka. «Bet ja jūs kādreiz būsiet vidējos rietumos, atsaucieties tik uz mani, un jūs dabūsiet kāju sildītājus un izkārstu kafiju.»«Es jau nu gluži necentos,» es saku, «izvilkt jūsu mājas telefona numuru un jūsu krustmātes, kas savaldzināja presbiteriāņu mācītāju, otro vārdu. Lai nu tas paliek. Es tikai gribētu, lai jūs zinātu, ka jūs sava gana rokās esat pilnīgā drošībā. Nu, nejauciet taču sirdis ar pīķiem un ne­kļūstiet nervozs.»

«Vēl joprojām zelējat to,» Ogdens saka, iesmiedamies no jauna. «Vai jums neliekas, ka es, ja būtu Melnais Bills un domātu, ka jūs turat mani aizdomās, ietriektu jums galvā vinčesteres lodi un pārstātu nervozēt, ja būtu to pirms tam darījis?»

«Nemaz,» es saku. «Vīrs, kam būtu dūša vienam pašam aplaupīt vilcienu, tik nekrietni nerīkotos. Esmu pietiekami daudz kulies apkārt, lai saprastu, ka tie ir no tiem cilvē­kiem, kas zina drauga vērtību. Negribu ar to teikt, mister Ogden, ka es, būdams tikai jūsu aitu gans, gribētu, lai jūs mani uzskatāt par savu draugu, bet spaidīgākos apstākļos mēs būtu varējuši par tādiem kļūt.»

«Aizmirstiet pagaidām aitas, es jūs lūdzu,» Ogdens saka, «un pārceliet, lai es varu dalīt.»

Apmēram četras dienas vēlāk, kad manas avis dienvidū pie ūdens dzēra un es pa tām starpām nopūlējos uzvārīt katliņu kafijas, pa zāli klusi piejāj noslēpumaina persona tās būtnes apģērbā, ko viņš gribēja notēlot. Viņa ietērps vienādā mērā atgādināja Kanzassitijas detektīvu, Bufalo Billu un Batonrūžas pilsētas suņu ķērāju. Taču viņa zoda un acu veidojums neliecināja par cīnītāja dabu, tāpēc es sapratu, ka viņš bija tikai okšķeris.

«Ganāt aitas?» viņš man jautā.

«Nu,» es saku, «cilvēkam ar tik neapšaubāmām prāta spējām kā jums man nebūtu dūša apgalvot, ka es nodarbo­jos ar vecu bronzas grabažu izgreznošanu vai eļļoju ve­losipēda zobratus.»

«Ne pēc runas, ne izskata jūs man neatgādināt aitu ganu,» viņš saka. «Toties jūs runājat gluži kā tas, pēc kā jūs izskatāties,»es saku.

Un tad viņš man jautā, pie kā es strādāju, un es viņam norādu uz divu jūdžu attālo, zema pakalna aizēnoto Cikito rančo, un viņš man paziņo, ka ir šerifa palīgs.

«Te kaut kur šajā pusē jābūt vilciena aplaupītājam, sauktam melnais Bills,» okšķeris saka. «Viņa pēdas ir no­vedušas līdz Sanantonio un varbūt vēl tālāk. Vai jūs pa­gājušā mēneša laikā neesat redzējis vai dzirdējis par kādu svešinieku šajā apkārtnē?»

«Neesmu,» es saku, «izņemot ziņu par vienu Lūmisa rančo meksikāņu mitekļos pie Frio.»