«Ko jūs par viņu zināt?» pallgšerifs prasa.
«Viņš ir trīs dienas vecs,» es saku.
«Kādā paskatā ir vīrs, pie kura jūs strādājat?» viņš jautā. «Vai šī saimniecība vēl pieder vecajam Džordžam Remijam? Viņš te pēdējos desmit gadus ir audzējis aitas, bet viņam nesekmējās.»
«Vecais savu rančo ir pārdevis un pārcēlies uz rietumiem,» es viņam stāstu. «To no viņa pirms kāda mēneša nopircis viens cits aitmīlis.»
«Kādā paskatā viņš ir?» pallgšerifs jautā par jaunu.
«O,» es saku, «liels, resns, it kā no holandiešu sugas, ar garu vaigu bārdu un zilām acenēm. Nedomāju, ka viņš prot atšķirt aitu no alu vāveres. Rādās, ka vecais Džordžs viņam noplēsa pamatīgu naudu.»Uzņēmis sevī vēl veselu lērumu maznoderīgas informācijas un divas trešdaļas no manām pusdienām, šerifa palīgs aizjāj.
Tovakar es par šo lietu ieminās Ogdenam.
«Ap Melno Billu tiek savilkti polipu taustekļi,» es saku. Un tad es viņam pastāstu par šerifa palīgu un kā es viņu aprakstīju palīgšerifam un ko viņš sacīja par šo lietu.
«Lai nu paliek,» Ogdens saka. «Nesāksim tak aizņemties nepatikšanas no Melnā Billa. Mums pietiek pašiem savu. Dabūniet no bufetes burbonieti, un iedzersim uz viņa veselību... Ja vien,» viņš saka ar savu klukstošo smiekliņu, «jums nav aizspriedumu pret vilciena aplaupītājiem.»
«Uzdzeršu,» es saku, «par ikvienu, kas ir sava drauga draugs. Un es ticu,» es turpinu, «ka Melnais Bills tas būtu. Tātad par Melno Billu un lai viņu pavada veiksme!»
Un mēs abi iedzērām.
Apmēram pēc divām nedēļām pienāk cirpšanas laiks. Aitas bija jāaizdzen uz rančo, kur pinkainu meksikāņu varzai ar dzirklēm vajadzēja tām nošņāpt kūlu. Tāpēc cirpēju ierašanās dienas agrā priekšvakarā es jau laikus skubināju savas vēl jērgalā nepārvērstās avis pāri kalnam, šķērsām gravai, lejā, kur strautiņš līkumus met, un no jauna augšā pie rančo ēkas, kur es tās ieslodzīju aplokā un novēlēju tām labu nakti.
No turienes es aizgāju uz rančo ēku. Atrodu eskvairu H. Ogdenu guļam dziļā miegā savā saliekamajā gultiņā. Viņam, manuprāt, bija piemeties antinomods vai bezmiega trūkums, vai kāda cita aitniecībai raksturīga kaite. Mute un veste viņam bija vaļā, un viņš sēca kā par puscenu nopirkts lietots velosipēda gaisa sūknis. Skatījos uz viņu un ļāvu vaļu vienai otrai apcerei. «Imperators Cēzars,» es saku, «ja viņš būtu aizmidzis šādā stāvoklī, aiztaisītu muti un neļautu tur iepūst vējam.»
Aizmidzis vīrietis, protams, ir skats, kas liktu eņģeļiem apraudāties. Kāds gan ir labums no visiem viņa muskuļiem, nerviem, smadzenēm, aizmugures, ietekmes un radurakstiem? Viņš ir pilnīgā savu ienaidnieku, bet vēl jo vairāk draugu varā. Un izskatās viņš apmēram tikpat skaists kā ormaņa zirgs, kas pusvienos naktī, atslējies pret Metropolitēna operas namu, sapņo par Arābijas plašajiem līdzenumiem. Nu, bet uz aizmigušu sievieti mēs raugāmies ar citām acīm. Nav svarīgi, kā viņa izskatās, jo katrs zina, ka visiem ir labāk, ja viņa ir miegā.
Es iekampu vienu burbonieti, tad otru — Ogdena vietā un sāku justies omulīgi, kamēr viņš nosnaudās. Uz galda viņam bija dažas grāmatas par vietējas nozīmes tematiem — tādiem kā Japāna, drenāža, fiziskā kultūra — un mazliet tabakas, un tā jau bija kaut kas.Pēc tam kad biju uztaisījis kārtīgu dūmu un noklausījies H. O. skroderniecisko elpošanu, es nejauši paskatījos laukā pa logu uz cirpšanas aploku pusi, uz kurieni veda tāds kā ceļš, kas atzarojās no tāda kā ceļa pāri tādai kā upītei, kura līkumoja gabaliņu tālāk.
Redzēju jāšus tuvojamies mājai piecus vīrus. Tiem visiem šķērsām pāri segliem bija pārliktas šautenes, un viņu starpā atradās palīgšerifs, kas ganībās tika runājis ar mani.
Viņi jāja piesardzīgi, izvērstā ierindā, šautenes turēdami gatavībā. Ar skatienu nošķīru no citiem to, kuru turēju par šis likuma un kārtības kavalkādes galveno gaisa jaucēju.
«Labvakar, džentlmeņi,» es saku. «Varbūt jūs nokāptu un piesietu zirgus?»
Galvenais piejāj man pavisam klāt un pavērš savu šaujamo pret mani tā, ka caurumiņš tajā liekas nomērķēts man tieši acu starpā.
«I pirkstiņu nemēģinait pakustināt,» viņš saka, «kamērt mēs ar jumsim nav izrunājuši visu nepieciešamo pietiekošā daudzumā.»
«Nav nekādas vajadzības,» es saku. «Es tak neesmu kurlmēms un tāpēc varu jums atbildēt, nepārkāpjot jūsu aizliegumu.»
«Mēs meklējam Melno Billu,» viņš saka, «vīru, kas maijā nolaupīja Kanzasteksasietī piecpadsmit tūkstoš dolārus. Mēs pārbaudām visus rančo un katru, ko tur atrodam. Kā jūs sauc un ko jūs šamā rančo darāt?»
«Priekšniek,» es saku, «mana nodarbošanās ir Persivāls Senklērs, un mans vārds ir aitu gans. Es te šovakar iespundēju savu teļu... nē, avju ganīklu. Rīt laikam atnāks pircēji ar dzirklēm nodzīt tām bē-ē-ērdas.»
«Kur ir šā rančo saimnieks?» barvedis man jautā.
«Vēl mirklīti pagaidiet, priekšniek,» es saku. «Vai par jūsu ievadā pieminētā ļaundara noķeršanu nebija piesolīta tāda kā atlīdzība?»
«Piedāvāta ir tūkstoš dolāru liela atlīdzība,» barvedis saka, «bet tā ir par viņa sagūstīšanu un vainas pierādīšanu. Rādās, kad nekur nekas nav teikts, kad kaut kas pienāktos denuncētajam.»«Izskatās, ka rīt vai parīt varētu līt,» es garlaikoti saku, skatīdamies dzidri zilajās debesīs.
«Ja jumsim kaut kas ir zināms par šiten tā paša Melnā Billa atrašanos, novietojumu vai noslēpšanos,» viņš saka bargā tonī, «jūs ir atbilstīgs likuma priekšā par neziņošanu.»
«Dzirdēju kādu žogu pārlūku stāstām,» es saku nedrošā balsī, «ka viens meksikānis kādam kovbojam, vārdā Džeiks, teicis Pidžina veikala priekšā pie Ņūesesas, ka viņš dzirdējis, ka viena aitkopja brālēns pirms divām nedēļām redzējis Melno Billu Matamarosā.»
«Es jums, Mutturi, pateikšu, ko es darīšu,» barvedis saka, iepriekš mani vērtējoši nopētījis. «Ja jūs mūs novedīsait uz Melnā Billa pēdām tā, kad mēs viņu varam saņemt cieti, es jums izmaksāšu simts dolārus pats no savas — no mūsu kabatām. Tas ir dots bagātīgi,» viņš saka, «Jums nekas nepienākas. Nu, ko jūs teiksait?»
«Tūlīt uz vietas skaidrā naudā?» es jautāju.
Barvedis ar saviem palīgiem notura tādu kā apspriedi, un tad ikkatrs no viņiem iztukšo kabatas un izdara to satura pārbaudi. Saskaitot visu kopā, sanāca simts divi dolāri un trīsdesmit centi skaidrā naudā un košļājamā tabaka trīsdesmit viena dolāra vērtībā.
«Panāciet tuvāk, priekšnieku manu,» es saku, «un klausieties.» Tā viņš arī darīja.«Esmu gauži trūcīgs un zemu kritis,» es saku. «Strādāju par divpadsmit dolāriem mēnesī, cenzdamies saturēt kopā veselu baru kustoņu, kuru vienīgā doma, kā šķiet, ir izklīst uz visām pusēm. Kaut arī sevi,» es saku, «es uzlūkoju par mazliet labāku nekā Dienviddakotas štats, taču cilvēkam, kas citkārt ir skatījies vienīgi uz karbonādē pārstrādātām aitām, tas tomēr ir kritiens. Esmu diezgan dziļi pagrimis izjukušu centienu, ruma un kokteiļa dēļ, ko gar visu Pensilvānijas dzelzceļu no Skrantonas līdz pat Cincinati gatavo no sausā džina, franču vermuta un citrona sulas ar krietnu apelsīna rūgtzāļu piedevu. Ja jūs kādreiz patrāpāties tajā apvidū, katrā ziņā nogaršojiet. Un tomēr es vēl nekad neesmu pievīlis draugus. Esmu turējies pie draugiem, kad viņiem visa kā bija papilnam, un nekad neesmu pametis viņus, kad mani ir piemeklējusi nelaime.»
«Bet,» es turpinu, «šajā gadījumā gluži par draudzību runāt nevar. Divpadsmit dolāru mēnesī ir nauda, ko maksā vienīgi paviršam paziņam. Un brūnās pupas ar kukurūzas plāceņiem es arī neuzskatu par pārtiku, no kuras draudzība varētu baroties. Esmu nabadzīgs,» es saku, «un Teksarkanā man ir māte, kas dzīvo atraitnēs. Melno Billu jūs atradīsiet,» es saku, «šajā mājā aizmigušu saliekamā gultā istabā pa labi. Viņš ir tas cilvēks, ko jūs meklējat, kā tas izriet no viņa vārdiem un mūsu sarunām. Viņš man savā ziņā bija draugs,» es paskaidroju, «un, ja es būtu tāds pats kā kādreiz, visa Gondolas raktuvju ieguve nebūtu mani iekārdinājusi viņu nodot. Bet,» es saku, «puse no pupām, ko es saņēmu ik nedēļu, bija tārpaina, un malkas apmetnē arī nekad tā īsti nepietika. Ejot iekšā, džentlmeņi, labāk esiet piesardzīgi,» es saku. «Reizēm viņš liekas nepacietīgs, un, ja padomā, ar ko viņš pēdējā laikā ir nodarbojies, no viņa var sagaidīt skarbu rīcību, ja viņu negaidīti pārsteidz.»