Visa boga nokāpj no zirgiem, piesien tos, saved kaujas kārtibā savu apbruņojumu un uz pirkstu galiem ieiet ēkā. Un es sekoju kā Dalila, kad viņa nodeva Samsonu Filisti Ešu rokās.
Bogas vadonis sapurina Ogdenu un pamodina viņu. Un tad viņš pietrūkstas kājās, un viņu sagrābj vēl divi atlīdzības mednieki. Ar visu savu mazo augumu Ogdens tomēr bija varen spēcīgs, un pretestība, ko viņš tiem izrāda, bija pats sekmīgākais viena vīra kautiņš pret pārspēku, kādu man bija gadījies redzēt.
«Ko tas nozīmē?» viņš jautā, kad uzbrucēji bija viņu pievārējuši.«Jūs esat mums rokā, mister, Melno Bili,» barvedis saka. «Tas ir viss.»«Tā ir kauna lieta,» H. Ogdens, vēl vairāk saniknots, saka.
«Tik tiešām, tāda tā bija,» miera un labas gribas nesējs saka. «Kanzasteksasietis lika jūs pilnīgi mierā, un pasta sūtījumu aiztikšana ir ar likumu aizliegta.»
Un viņš uzsēžas H. Ogdenam uz vēdera un pārmeklē viņa kabatas simptomātiski un rūpīgi.
«Par to jūs dabūsiet kārtīgi pasvīst,» Ogdens saka, svīzdams pats labu tiesu. «Varu pierādīt, kas es esmu.»
«Es arī,» barvedis saka, izņemdams no H. Ogdena svārku iekškabatas žūksnīti jaunu Espinozas pilsētas otrās nacionālbankas naudas zīmju. «Jūsu glīti iespiestā otrdienas—piektdienas vizītkarte nevarētu apliecināt jūsu personifikāciju skaidrāk par šiten tām asignācijām. Tagad jūs varait slieties kājās un sagatavoties nākt mums līdzā, lai atbilstu par saviem grēkiem.»
H. Ogdens pieceļas un sakārto kaklasaiti. Pēc tam kad viņam atņemta tā nauda, viņš vairs neko nesaka.
«Glumi izdomāts,» šerifu priekšnieks ar apbrīnu saka, «nolīst te, kur reti ir dzirdama cilvēka roka. Tas bija pats āķīgākais slapsts, kādu es jebkad ir redzējis,» barvedis saka.
Viens no vīriem aiziet uz cirpšanas aploku un sadzenā otru ganu, kādu meksikāni, kuru sauc Džons Sellīzs, un viņš apseglo Ogdena zirgu, un šerifi visi sajāj viņam cieši apkārt ar šautenēm rokā, gatavi aizvest savu gūstekni uz pilsētu.
Pirms došanās ceļā Ogdens atstāj rančo Džona Sellīza ziņā un nodod viņam rīkojumus par cirpšanu gluži tā, it kā viņam būtu padomā pēc dažām dienām atgriezties. Un pāris stundas vēlāk varēja redzēt kādu Persivālu Senklēru, izbijušo Cikito rančo aitu ganu, ar simts deviņiem dolāriem — alga un asinsnauda — kabatā jājam uz cita minētajam rančo piederoša zirga dienvidu virzienā.
Sarkansejainais apklusa un ieklausījās. Tālumā starp zemajiem kalniem atskanēja svilpiens, vēstot par preču vilciena tuvošanos.
Resnais, noplukušais vīrs viņam blakus šņaukājās un purināja nesukāto galvu lēni un nosodoši.
— Kas ir, Snipij? — otrs jautāja. — Atkal uznācis drūmīgums?
— Nē, nav, — noplukušais sacīja, šņaukādamies no jauna. — Bet man netīk tava runa. Mēs ar tevi no reizes līdz reizei ir bijuši draugi piecpadsmit gadus, un es vēl nekad nezināju un nebiju dzirdējis, kad tu kādu būtu nodevis likuma rokās, nevienu kādu pašu. Un te bija cilvēks, pie kura galda tu esi ēdis un spēlējis kārtis — ja vien kazino var nosaukt par kāršu spēli. Un tomēr tu nodod viņu likuma rokās un ņemi par to naudu. Tas nu nekā neizskatās pēc tevis, kad es saku!
— Šitas H. Ogdens, — turpināja sarkanvaidzis, — kā es to vēlāk dzirdēju, pieņēmis advokātu un ar alibi un citām likumīgām formularitātēm pierādījis, ka viņš nav vainīgs. Viņam nenotika ne kaut kas ļauns. Viņš pret mani izturējās labvēlīgi, un man jau pašam arī nemaz nepatika uzrādīt viņu.
— Kā tas tur bija ar tām naudas zīmēm, ko atrada viņa kabatā? — noplukušais jautāja.
— Es tās tur ieliku, — sarkansejainais sacīja, — kamēr viņš gulēja, kad ieraudzīju piejājam tos gūstītājus. Es biju Melnais Bills. Uzmanies, Snipij, tur jau tas nāk. Mēs piemetīsimies uz buferiem, kamēr tas uzņems ūdeni.
Kļūmīgā kārtula
Vienmēr esmu turējies pie pārliecības un laiku pa laikam izteicis to skaļi, ka sieviete nav nekāds noslēpums un vīrietis spēj viņu atšifrēt, izprast, izskaidrot, pakļaut savai ietekmei un paredzēt viņas rīcību. To, ka viņa ir noslēpums, lētticīgajam vīriešu dzimumam ir iestāstījusi viņa pati. Redzēsim, vai man ir taisnība vai nav. Kā agrākajos laikos žurnālā «Harper's Drawer» mēdza izteikties: «Sekojošais saistoši uzrakstītais stāsts ir par mis... misteru... misteru... un misteru...»«Bīskapu X un cienīgt...» mums vajadzēs izlaist, jo viņi šeit neiederas.
Tajās dienās Paloma bija jauna pilsētiņa pie Dienvidu Klusā okeāna dzelzceļa līnijas. Žurnālists, domādams par tās ātro augšanu, būtu to dēvējis par sēņu sugas pilsētu, bet tas nebūtu pareizi. Visā visumā Paloma piederēja pie piepju pasugas.
Vilciens tur apstājās pusdienlaikā, lai dotu lokomotīvei iespēju padzerties un pasažieriem — tiklab padzerties, kā paēst. Pilsētiņā bija no priežu baļķiem nesen celta viesnīca, vilnas noliktava un kādi trīs duči vienkāršu dzīvojamo māju. Pārējais sastāvēja no teltīm, kovboju zirgiem, piķim līdzīgiem dubļiem un meskitkokiem; to visu ierobežoja apvārsnis. Paloma bija topoša pilsēta. Ēkas simbolizēja ticību, teltis — cerību; vilciens, kas šeit pieturēja divas reizes dienā, nodrošinādams iespēju tikt no šejienes projām, teicami tika galā ar cilvēkmīlestības lomu.
Parīzes restorāns aizņēma pilsētiņas pašu dubļaināko vietu lietainā un siltāko — saulainā laikā. Tā īpašnieks, vadītājs un viesu apstrādātājs bija kāds ar vārdu Vecais Hinkls pazīstams pilsonis, kurš bija ieradies no Indiānas, lai šajā iebiezinātā piena un sorgo zemē tiktu pie turības.
Hinklu ģimene dzīvoja taisnstūrainā četristabu mājiņā, pārlaidus apšūtā ar nekrāsotiem dēļiem. Virtuves galā bija piebūvēta stabu balstīta nojume, pārsegta ar čaparala zariem. Zem tās atradās galds un divi soli — vietējo amatnieku darinājumi — katrs divdesmit pēdu garš. Šeit tika celta priekšā visa Parīzes restorāna azaida bagātība: jēra cepetis, sautēti āboli, vārītas pupas, sodas cepumi, tortvai-pudiņš un karsta kafija.
Hinklu mamma un kāda skatienam liegta apakšniece, kuru pēc dzirdes pazina kā Betiju, prezidēja pie pavarda. Pats Hinklu paps ar neveikliem, bet ugunsdrošiem pirkstiem pasniedza dedzinoši karstos ēdienus. Drūzmas stundās viesus apkalpot viņam palīdzēja kāds meksikāņu jauneklis, kurš starp maltītes sastāvdaļām tina un smēķēja cigaretes. Kā jau tas Parīzes banketos parasts, saldāko es savā vārdu ēdienkartē atstāju pašās beigās.
Ajlīna Hinkla!
Iespiests ir pareizi, jo pats savām acīm esmu redzējis viņu tā rakstām. To viņa, bez šaubām, ir darījusi pēc dzirdes, taču šī ortogrāfija viņai tik lieliski piestāvēja, ka pats Toms Mors (ja viņš būtu redzējis Ajlīnu) nebūtu pret to iebildis.