Protams, Vesijam, lai gūtu savā profesijā panākumus, bija nepieciešams apgrozīties Palomas un tās apkārtnes iedzīvotāju sabiedrībā. Un izrādījās, ka viņš meklēja sakarus ne vien ar vietējiem redzamākajiem vīriem, bet arī ar jautru kompāniju mīļotājiem. Tāpēc Džeksam, Badam Kaningemam un man tika parādīts gods ierindoties viņa paziņu pulkā.
Ticība mācībai par predestināciju būtu iedragāta, ja Vesijs nebūtu redzējis Ajlīnu Hinklu un nekļūtu par turnīra ceturto dalībnieku. Viņš, kas maltītes ieturēja priežu baļķu viesnīcā, nevis Parīzes restorānā, tomēr izvērtās par draudīgu apmeklētāju Hinklu viesistabā. Viņa sāncensība noveda Badu līdz aizvien pieaugošiem iedvesmas pilniem lāstiem, iedzina Džeksu tāda baismīga slenga izvirdumā, kas izklausījās drausmīgāk par Bada visžultainākajiem zaimiem, un padarīja mani aiz grūtsirdības mēmu.
Jo Vesijam bija runas dāvanas. Vārdi plūda no viņa kā nafta no urbuma. Atzinība, komplimenti, cildinājumi, glaimīgi uzmanības pierādījumi, zelta domas, hiperbolas, aplinkas un atklātas slavas dziesmas viņa valodā sacentās savā starpā par virskundzību. Mums bija maz cerību, ka Ajlīna spētu pretoties viņa daiļrunībai un garajiem vizītsvārkiem. Bet pienāca diena, kas mūs iedrosmināja.
Kādu vakaru ap krēslas laiku, kad es sēdēju mazajā palievenītī Hinklu viesistabas priekšā, gaidīdams atnākam Ajlīnu, es iekšpusē izdzirdu balsis. Viņa kopā ar tēvu bija iegājusi istabā, un vecais Hinkls sāka ar viņu runāt. Jau agrāk biju ievērojis, ka viņš ir prātīgs vīrs, kam nebija sveša tieksme pafilozofēt.
— Ajlī, — viņš teica, — es manu, kad trīs vai četri jauni puisieši diezgan krietnu laiku pastāvīgi nāk pie tevis ciemos. Vai starp tiem ir kāds, kas tev patīk labāk par citiem?
— Nu kā lai tev, papu, to pasaku, — viņa atbildēja, — man viņi visi ļoti patīk. Domāju, ka misters Kaningems un misters Džekss un misters Hariss ir ļoti jauki jauni cilvēki. Visā savā valodā viņi ir tik vaļsirdīgi un godīgi pret mani. Misteru Vesiju es nepazīstu sevišķi ilgi, bet es domāju, ka viņš arī ir ļoti jauks jauns cilvēks, viņš visā savā valodā ir tik vaļsirdīgs un godīgs pret mani.
— Nu lūk, es jau ar velku uz to pašu pusi, — vecais Hinkls saka. — Tu allaž stāsti, kad tev patīk cilvēki, kas runā patiesību un nemāna tevi ar glaimiem un viltus valodām. Kā būtu, ja tu tiem puisiešiem uztaisītu egzāmeni, un tad redz, kurš ar tevi runā vistaisnprātigāk?
— Bet kā lai es to, papu, izdaru?
— Es tev pateikšu, kā. Zini, Ajlī, tu maķenīt dziedi; tu tak Logansportā gandrīz divus gadus ņēmi mūzikas stundas. Ilgi jau tas nebija, bet tas bija viss, ko mēs toreiz varējām atļauties. Un tavs skolotājs jau ar sacīja, kad balses tev nav un turpināt mācību ir tikpat kā nomest naudu zemē. Kā būtu, ja tu noprasītu tiem puisiešiem, ko viņi domā par to tavu dziedāšanu, un tad redz, ko katrs no viņiem tev saka? Tam cilvēkam, kas tev pateiks patiesību, ir jābūt varen drošai dūšai, un pie tā tev ir vērts turēties. Ko tu par šo plānu domā?
— Labs ir, papu, — Ajlīna atbildēja. — Es domāju, ka tā nav slikta ideja. Es pamēģināšu.
Ajlīna un misters Hinkls izgāja no istabas pa dibendurvīm. Neviena nemanīts, es aizsteidzos uz staciju. Džekss pie sava telegrāfa galdiņa gaidīja pienākam pulksten astoņus. Tovakar arī Badam vajadzēja būt pilsētiņā, un, kad viņš atjāja, es abiem atstāstīju noklausīto sarunu. Biju pret saviem sāncenšiem lojāls, kādam vajadzētu būt katras Ajlīnas ikvienam īstam pielūdzējam.
Mums visiem trim vienlaicīgi iešāvās prātā pacilājoša doma. Šī pārbaude noteikti izslēgs Vesiju no sacensības. Savu lipīgo glaimu dēļ viņš tiks padzīts no dalībnieku rindām. Pārāk labi mēs atcerējāmies, kā Ajlīna mīlēja atklātību un godīgumu — cik daudz augstāk par tukšiem glaimiem un lišķību viņa vērtēja patiesību un vaļsirdību.
Saķērušies rokās, mēs pa visu platformu lēkājām groteskā dejā, pilnā balsī dziedādami «Maldūns bija cienīgs vīrs».
Tovakar aizņemti bija četri no vītolkoka šūpuļkrēsliem, ja neskaita laimīgo, kas balstīja mis Hinklas glezno augumu. Valdīdami satraukumu, trīs no mums gaidīja sākamies pārbaudi. Badu tā skāra pirmo.
— Mister Kaningem, — žilbinoši smaidīdama, Ajlīna sacīja pēc tam, kad bija nodziedājuši «Kad lapas dzeltēt sāk», — kādas ir jūsu patiesās domas par manu balsi? Vaļsirdīgi un godīgi — nu, jūs jau zināt, ka es gribu, lai jūs vienmēr tāds būtu pret mani.
Bads dīdījās savā krēslā, satraukts par izdevību parādīt savu neliekuļotību, kura, kā viņam bija zināms, tika no viņa prasīta.
— Taisnību sakot, mis Ajlīn, — viņš dedzīgi teica, — jūsu balss nav neko stiprāka par zebiekstes — ziniet, tikai tāds nieka pīkstieniņš vien ir. Protams, mums visiem patīk klausīties jūsu dziedāšanu, jo galu galā tā neskan slikti un savā ziņā ir nomierinoša, un jūs izskatāties gandrīz tikpat varen labi, sēdēdama uz klavieru ķeblīša, kā ar seju pret mums. Bet, kas attiecas uz īstu dziedāšanu, — pēc manām domām, par tādu to nevar saukt.
Es uzmanīgi vēroju Ajlīnu, lai redzētu, vai Bads savā atklātībā nav aizgājis par tālu, taču viņas apmierinātais smaids un mīlīgi izteiktā pateicība pārliecināja mani, ka mēs esam uz pareizā ceļa.
— Un kā jūs, mister Džeks, domājat? — skanēja viņas nākamais jautājums.
— Jūs varat man ticēt, — Džekss sacīja, — nekāda primadonna jau nu gan jūs neesat. Esmu dzirdējis tās trallinām ikvienā lielākā Savienoto Valstu pilsētā, un es jums saku, jūsu balss to nedabū gatavu. Citādi jums neviena no visām tām operdziedātājām netiek pat tuvumā — es domāju, izskata ziņā, jo tās lielākās spiedzējas parasti izskatās pēc ballei saposta putnubiedēkja. Bet ar tiem rīkles trokšņiem jau nu gan jums nekas nesanāk. Jums tajā gāmurā nav iekšā un arī ārā nekas nenāk.
Jautri smiedamās par Džeksa kritiku, Ajlīna jautājoši paskatījās uz mani.
Atzīstos, ka es mazliet sastomījos. Vai tad nepastāv iespēja būt pārāk vaļsirdīgam. Mans spriedums bija varbūt pat mazliet izvairīgs, taču es turējos uz vienu roku ar kritiķiem.
— Neesmu nekāds speciālists zinātniskajā mūzikā, mis Ajlīn, — es sacīju, — bet, atklāti runājot, nevaru sevišķi cildinoši izteikties par balsi, ar ko daba jūs apveltījusi dziedāšanai. Kopš seniem laikiem par izcilu dziedātāju mēdz sacīt, ka viņa dzied kā putns. Nu, bet arī putni ir dažādi. Es sacītu, ka jūsu balss man atgādina strazda dziesmu — neskaidru un paklusu, bez plaša diapazona vai lielas dažādības, taču... ē... savā ziņā... ē... labskanīgu un... ē...
— Paldies, mister Haris, — mis Hinkla mani pārtrauca, — es zināju, ka varu paļauties uz jūsu vaļsirdību un godīgumu.
Un tad K. Vinsents Vesijs pavilka uz augšu vienu piedurkni tā, ka redzama kļuva sniegbalta aproce, un ūdens sāka gāzties pāri slūžām.
Neesmu spējīgs visā pilnībā atsaukt atmiņā viņa meistarīgo cieņas apliecinājumu tam nenovērtējamajam dieva dotajam dārgumam — mis Hinklas balsij. Viņš aizrautīgi to apjūsmoja ar tādiem vārdiem, ka tie, ja būtu teikti ausekļiem, kad tie sadziedas, būtu likuši šo zvaigžņu korim eksplodēt kvēlas pašapmierinātības meteorītu lietū.
Uz saviem baltajiem pirkstiem Vesijs uzskaitīja visu kontinentu operas zvaigznes no Dženijas Lindas līdz Emmai Ebotai vienīgi, lai noniecinātu viņu spējas. Viņš runāja par balsenēm, krūšu toņiem, frāzēšanu, arpeggio un citiem mums neparastiem guturālās mākslas rekvizītiem. It kā būtu piespiests pie sienas, viņš atzina, ka Dženijai Lindai gan bijušas viena vai divas notis augstajā reģistrā, ko mis Hinkla vēl neesot apguvusi... bet... tas esot vienīgi vingrināšanās un laika jautājums.