Un nobeigumā viņš pareģoja — svinīgi pareģoja «daudzsološajai dienvidrietumu zvaigznei — tādai, ar kuru vecā, labā Teksasa var pamatoti lepoties», mūzikas vēstures annālēs līdz šim vēl nebijušu karjeru vokālajā mākslā.
Kad pulksten desmitos mēs atvadījāmies, Ajlīna, kā parasti, ikvienam no mums silti un sirsnīgi paspieda roku un lūdza apciemot vēl citu reizi. Nevarēja manīt, ka viņa pret kādu izturētos ar lielāku vai mazāku labvēlību nekā pret pārējiem, taču trīs no mums zināja — mēs zinājām. Zinājām, ka patiesīgums un godīgums bija uzvarējuši un ka sāncenšu skaits tagad bija trīs, nevis četri.
Kad mēs nonācām pie stacijas, Džekss iznesa pintes pudeli pienācīga padzēriena, un mēs nosvinējām traucējoša straplīžas krišanu.Pagāja četras dienas, kurās nenotika nekas tāds, par ko būtu vērts runāt.Piektajā mēs ar Džeksu, ieiedami žagaru lapenē, lai paēstu vakariņas, savas spodrā blūzītē un tumšzilos svārciņos tērptās dievietes vietā ieraudzījām meksikāņu jaunekli iekasējam dolārus pa lodziņu dzeloņstiepļu nožogojumā.
Drāzāmies uz virtuvi un durvīs sastapāmies ar Hinklu papu, kas nāca ārā ar divām karstas kafijas tasēm rokās.
— Kur ir Ajlīna? — mēs rečitatīvā jautājām.
Hinklu paps bija lāga vīrs. — Nu, džentelmeņi, — viņš sacīja, — to viņa bija sadomājusi pēkšņi; bet nauda man ir, un es ļāvu viņai rīkoties pēc sava prāta. Viņa uz četriem gadiem aizbrauca uz kor... konzervatoriju Bostonā, lai viņai tur izskolo balsi. Un nu, džentelmeņi, par atvainošanu, man jāiet, jo kafija ir karsta un mani pirksti vārīgi.
Tovakar mes sēdējām stacija uz platformas un šūpojam kājas nevis trijatā, bet četratā. K Vinsents Vesijs bija viens no mums. Mēs apspriedāmies, bet suņi aprēja mēnesi, kas uzlēca virs čaparala tik liels kā piecu centu monēta vai miltu muciņa.
Un mēs pārspriedām, kas ir labāk — melot sievietei vai stāstīt viņai patiesību.
Bet toreiz mēs visi bijām jauni un tāpēc neko neizlēmām.
Džimijs Heiss un Mjūriela
Bija paēstas vakariņas un nometnē iestājies klusums, kas pavada cigarešu tīšanu kukurūzas vālīšu seglapās. Kā nokritis debess gabals uz tumšās zemes spīdēja dīķis. Koijoti kverkšķēja. Apslāpētie dunieni liecināja, ka sapītie jājamlopiņi, atdarinādami šūpuļzirdziņu kustības, pārvietojas uz svaigu zāli. Teksasas štata jātnieku policijas robežapsardzības bataljona vads bija izkārtojies ap ugunskuru.
No biezajiem brikšņiem augšpus apmetnes tuvojās labi pazīstama skaņa — krikstoņa, kas rodas, čaparalam trinoties gar koka kāpšļiem. Robežpolicisti uzmanīgi ieklausījās. Viņi izdzirda skaļu un jautru balsi uzmundrinoši iesaucamies:
— Saņemies nu, Mjūriel, veco skuķēn, tagadiņās mēs jau esam tikpatās kā klātan! Priekš tevim jau nu gan tas bija garš ceļš, tu vecā, aizvēsturiskā tapsētāju naglu saujiņa, vai ne, ko? Vadzi, nu izbeidz tak tos savus mēģinājumus mani nobučot! Neturies tik cieši pie tā mana kakla — šiten tas dārkais zirgs vairs nu pārāk drošs uz kājām, kad es tev saku. Viņš var vēl ņemt un nomest mūs abus zemē, ja mēs nepiesargāsimies.
Pēc divām gaidu pilnām minūtēm nometnē aidinieka gaitā iesoļoja noguris dārķis. Izstīdzējis divdesmit gadu vecs jauneklis līgojās tā seglos. Mjūriela, kuru viņš tika uzrunājis, nekur nebija redzama.
— Ei, puiši! — atjājušais mundri uzsauca. — Man, rau, šiten te ir vēstule leitnantam Meningam.
Viņš nokāpa no zirga, nosegloja to, atraisīja ritulī salocītu ganāmvalgu un nokabināja no seglu raga pinekļus. Kamēr leitnants Menings, vada komandieris, lasīja vēstuli, jātnieks rūpīgi izberzēja no pinekļu cilpām piek altušos dubļus, izrādīdams gādību par sava jājamlopiņa priekškājām.
— Zēni, — mādams padotajiem ar roku, leitnants sacīja, — tas ir misters Džeimss Heiss. Viņš ir jūsu jaunais dienesta biedrs. Kapteinis Makleins atsūtījis mums viņu no Elpaso. Heis, tiklīdz jūs būsiet sapinis savu zirgu, zēni parūpēsies par jūsu vakariņām.
Policijas jātnieki jaunatnācēju uzņēma sirsnīgi. Tomēr viņi to modri vēroja un ar spriedumu nesteidzās. Uz robežas biedru izraugās desmitkārt rūpīgāk un apdomīgāk, nekā meiča izvēlas sev iemīļoto. Jo no līdzgaitnieka dūšas, uzticamības, šautprasmes un aukstasinības ne vienu reizi vien var būt atkarīga paša dzīvība.
Pēc sātīgām vakariņām Heiss pievienojās ap ugunskuru sēdošajiem smēķētājiem. Viņa āriene nedeva atbildi uz visiem jautājumiem, kuri nodarbināja robežpolicistu prātus. Viņi redzēja tikai lamzīgu, kalsnēju jaunekli ar saulē izbalējušiem pakulu pelēkiem matiem un tumši iedegušu, atklātu seju, kurā rotājās dīvains, labsirdīgs smaids.
— Puiši, — jaunais robežpolicists sacīja, — es iepazīstināšu jūs ar kādu savu draudzeni. Nekad gan nav dzirdēts, ka viņu kāds būtu nosaucis par skaistuli, taču jūs visi man piekritīsiet, ka viņai piemīt viens otrs labs rakstura vilciens. Panāc nu, Mjūriel, šurp!
Viņš attaisīja uz krūtīm vaļā zilo flaneļa kreklu. No tā izlīda ragainā ķirzaka. Ap tās dzeloņaino kaklu bija švītīgi apsieta spilgti sarkana lente. Dzīvnieciņš aizrāpoja uz sava saimnieka ceļgalu un palika nekustīgi tupam uz tā.
— Šiten tai Mjūrielai, — Heiss sacīja, ar plašu runātāja žestu norādīdams uz rāpuli, — ir nepeļamas īpašības. Viņa nekad nerunā pretī, viņa allažiņ turas mājās, un viņa ir mierā ar vienu pašu sarkanu tērpu katru mīļu dieniņu, svētdienas ieskaitot.
— Paskat tik vien uz to sasodīto kukaini! — viens no robežpolicistiem smīnēdams sacīja. — Es ir papilnam redzējis sitos te ragainos krupjus, bet es nezinu nevienu kādu, kas ar tādu būtu biedrojies. Vai tad tas sasodītais mūdzis atšķir jūs no kura katra cita?
— Ņemiet un aiznesiet to tur, pie sevis, gan jau tad redzēsiet, — Heiss teica.
Mazais, druknais reptilis, ko mēdz dēvēt arī par ragaino krupi, ir nekaitīgs. Būdams aizvēsturisko nezvēru samazināts pēcnācējs, šis miniatūrais dzīvnieciņš pārmantojis savu tālo, milzenīgo priekšteču atbaidošo izskatu, taču pēc dabas ir rāmāks par dūju.
Robežpolicists nocēla Mjūrielu no Heisa ceļgala un atgriezās uz sava sēdekļa no vīstoklī satītām segām. Gūstā nokļuvušais rāpulis locījās, skrāpējās un spirinājās viņa saujā. Brītiņu paturējis ķirzaciņu rokā, robežpolicists nolika to zemē. Neveikli, tomēr žigli kustonītis deva vaļu visām četrām ērmoti kustošām ķepiņām, līdz apstājās Heisam pie pašām kājām.
— Vai tu re! — otrais robežpolicists sacīja. — Tas mazais pagānelis tak jūs pazīst. Nekad nebūtu domājis, kad tiem kukaiņiem ir tik daudz prāta!
Džimijs Heiss kļuva par robežapsardzes policijas apmetnes mīluli. Viņam bija neizsmeļams labsirdības krājums un maigs, neizsīkstošs humors, kas ir kā radīts dzīvei nometnes apstākļos. Viņš ne uz mirkli nešķīrās no savas ragainās ķirzaciņas. Jājienu laikā patveries viņa azotē, apmetnē — uz ceļgala vai pleca, naktīs — zem segām, neglītais kustonītis nekad neatstāja viņu.Džimijs bija dienvidu un rietumu štatu lauku iedzīvotāju starpā visai izplatītas sugas jokmīlis. Nebūdams apveltīts ar spējām radīt pats savus izklaidēšanās paņēmienus vai izgudrot jaunas asprātības, viņš ar sirdi un dvēseli bija pieķēries reiz nejauši prātā ienākušai domai. Džimijam bija šķitis ļoti smieklīgi vadāt sev līdzi pieradinātu ragaino ķirzaku ar sarkanu lenti ap kaklu. Tā kā šī iecere bija izrādījusies noderīga iepriekš, kālab gan lai viņš to neizmantotu arī turpmāk jaunajā dienesta vietā?Nav iespējams nekļūdīgi nosacīt, kas Džimiju un reptili saistīja vienu pie otra. Ragainās ķirzakas spējas ilgstoši kādam pieķerties ir jautājums, par kuru zinātnieki vēl nav pat sākuši strīdēties. Uzminēt Džimija jūtas jau ir daudz vieglāk, Mjūriela bija viņa asprātības chef d'oeuvre, un kā tādu viņš to tad arī loloja. Viņš ķēra tai mušas un sargāja to no spējajiem ziemeļu vējiem. Tomēr viņa rūpes pa daļai bija savtīgas, un, kad pienāca laiks, ķirzaciņa viņam par tām atlīdzināja tūkstoškārt. Ne mazums citu Mjūrielu atmaksājušas tikpat bagātīgi par citu Džimiju sīkajiem uzmanības pierādījumiem.Ne jau uzreiz Džimijs Heiss iemantoja savu jauno dienesta biedru pilnu uzticību. Tie viņu iemīļoja viņa vienkāršības un draiskulības dēļ, taču virs viņa galvas karājās smags atlikta sprieduma zobens. Velna dzīšana apmetnē nav viss robežapsardzības policijas jātnieka dzīves saturs. Viņam bez tam vēl ir jādzen arī pēdas zirgu zagļiem, jādzenas pakaļ bīstamiem noziedzniekiem, jāpadzen bandīti no čaparala, jācīnās ar daždažādiem rīkļu rāvējiem un ar seššāviņu revolveri rokās jāpanāk miers un kārtība. Džimijs bija, kā viņš pats izsacījās, «lielum lielākoties ganījis govis»; viņam trūka jebkādas pieredzes jātnieku policijas kara vešanas paņēmienos. Tādēļ dienesta biedri aiz viņa muguras nopietni prātoja, kā viņš izturētos kaujas apstākļos. Jo, lai to zina ikviens, jebkuras robežpolicijas apakšvienības gods un lepnums ir tās katra atsevišķa locekļa drosme.