Выбрать главу

Divus mēnešus dzīve pierobežā ritēja mierīgi. Policijas jātnieki apātiski kvernēja nometnē. Un tad — par prieku bezdarbībā nīkstošajiem robežas sargiem — Sevastjano Saldars, bēdīgi slavens meksikāņu ļaundaris un lopuzaglis, ar savu bandu šķērsoja Riograndi un sāka pastrādāt savus posta darbus Teksasas pusē. Viss liecināja, ka Džimijam Heisam drīz vien radisies iespēja pierādīt, kāda viņš kaluma. Robežapsardzības policisti aizrautīgi jāja apgaitā, taču Saldara bandītiem bija rumaki gluži kā Lokinvaram, un noķert viņus bija grūti.

Kādu vakaru, saulei rietot, robežpolicisti pēc ilgāka jājiena bija apstājušies ieturēt vakariņas. Viņu zirgi elsdami stāvēja ar visiem segliem mugurā. Piepeši no biezokņa ap­metnei metās virsū Sevastjano Saldars ar savu bandu, ne­mitīgi šaudami ar seššāviņu revolveriem un kliegdami pilnā rīklē. Pārsteigums izdevās pamatīgs. Policijas jāt­nieki aizkaitināti lādējās un, pagrābuši vinčesteres, grasī­jās laist tās darbā, tomēr uzbrukums izrādījās tikai par vistīrāko ārišķīgu dižošanos meksikāņu garā. Pēc visai iespaidīgās parādes sirotāji, neganti aurodami, aizaujoja gar upi uz leju. Ielēkuši seglos, robežpolicisti dzinās vi­ņiem pakaļ, bet jau pēc nepilnām divām jūdzēm nodzītie kustoņi bija tiktāl pārguruši, ka leitnants Menings deva pavēli vajāšanu pārtraukt un atgriezties nometnē.

Tad atklājās, ka trūka Džimija Heisa. Kāds atcerējās ieraudzījis viņu skrienam pēc zirga, kad sākās uzbrukums, taču kopš tā brīža neviens viņu nebija redzējis ne acīs. Atausa rīts, bet no Džimija nebija ne miņas. Pieņemot, ka viņš varētu būt nogalināts vai ievainots, tika pārmeklēta tuvākā apkārtne, tomēr bez panākumiem. Tad policijas jāt­nieki devās pa Saldara bandas pēdām, taču tā šķita kā zemē ielīdusi. Menings nosprieda, ka lapsīgais meksikānis pēc teatrālajām atvadibām ticis pāri upei atpakaļ uz savu krastu. Un patiešām, turpmāk vairs nepienāca nekādas ziņas par viņa ļaundarībām.

Tas robežpolicistiem deva laiku aizmirst aizvainojumu, ko viņi izjuta. Kā jau teikts, robežapsardzības policijas jebkuras apakšvienības gods un lepnums ir tās katra at­sevišķa locekļa drosme. Un tagad viņi nodomāja, ka Džimijam Heisam no meksikāņu ložu džinkstoņas dūša sa­skrējusi papēžos. Cita izskaidrojuma nebija. Baks Deiviss turklāt vēl norādīja, ka pēc tam, kad Džimijs ticis redzēts skrienam pēc zirga, Saldara banda neesot raidījusi ne­vienu šāvienu. Tas izslēdza iespēju, ka viņš varētu būt no­šauts. Nē, viņš jau pirmajā sadursmē tika pametis kaujas lauku, un pēc tam viņam vairs atpakaļceļa nebija, jo viņš apzinājās, ka izturēt biedru nicinošos skatienus būs grū­tāk nekā daudzu pret sevi pavērstu šauteņu stobrus.Tādēļ robežapsardzības bataljona kapteiņa Makleina ro­tas leitnanta Meninga vads bija sadrūmis. Pirmo reizi bija tikusi apkaunota tā labā slava. Nekad visā robež­apsardzības dienesta vēsturē vēl neviens tā loceklis ne­bija izrādījies zaķapastala. Turklāt Džimijs Heiss visiem bija tā paticis, un tas stāvokli tikai vēl pasliktināja.

Pagāja dienas, nedējas un mēneši, un joprojām virs no­metnes kā tumšs mākonītis karājās nepiedodamas gļēvulī­bas traips.

Gandrīz gadu vēlāk — pēc tam kad bija nomainītas daudzas apmetņu vietas, nosargāts un aizstāvēts simtiem jūdžu robežas — leitnants Menings ar savu vadu gandrīz tajā pašā sastāvā tika sūtīts uz jaunu punktu tikai dažas jūdzes lejpus toreizējās apmetnes pie upes uzmanīt tur uzradušos kontrabandistus. Kādu pēcpusdienu, spraukda­mies caur līdzeno, biezi ar meskitkokiem apaugušo pie­krastes joslu, viņi izjāja dobuļainā, ar zāli apzēlušā kla­jumā. Tur viņu skatieniem atklājās vieta, kur bija norisi­nājusies neaprakstīta traģēdija.Kādā prāvā iedobē gulēja triju meksikāņu skeleti. To varēja noteikt vienīgi pēc viņu apģērba. Pats garākais no ģindeņiem kādreiz bija Sevastjano Saldars. Turpat, triju ložu caururbts, atradās viņa gar visu Riograndi izdaudzi­nātā galvas sega — lielais, krāšņais, ar zelta rotājumiem bagātīgi izgreznotais sombrero. Atbalstītas uz ieplakas malas, rūsēja sirotāju vinčesteres — visas trīs notēmētas uz vienu mērķi.

Robežpolicisti nojāja tā virzienā piecdesmit jardus. Tur, nelielā iedobumā, gulēja vēl kāds skelets, kura šautene bija pavērsta pret trim meksikāņiem. Kauja bija beigusies ar abpusēju iznīcību. Nekādu pieturas punktu, kas ļautu sazīmēt vientuļo karotāju, nebija. Viņa drēbes, cik nu tas vairs pēc dabas spēku iedarbības bija nosakāms, šķita tā­das, kādas būtu varējis valkāt kurš katrs lopkopis vai gans.

— Droši vien kāds kovbojs, — Menings sacīja, — kuru viņi pārsteiguši laukā vienu. Krietns puisis! Viņš tiem pa­rādījis, kā jākaujas īstam vīram, pirms tie pieveikuši viņu. Tad lūk, kāpēc vairāk nekas nebija dzirdams par donu Sevastjano! Un tad no kritušā karotāja laika apstākļu iedarbē cie­tušo drānu atliekām izlīda ragainā ķirzaka ar izbalējušu, sarkanu lenti ap kaklu un piemetās uz sava šīs zemes gai­tas sen izbeigušā saimnieka pleca. Bez vārdiem tā pa­vēstīja stāstu par vēl pulveri neodušo jaunekli un viņa straujo ābolaino aidinieku — kā viņi todien, vajādami meksikāņu sirotājus, apsteigusi visus savus biedrus un kā jaunais zēns gājis bojā, aizstāvēdams apakšvienības godu.

Jātnieku policijas robežapsardzības dienesta vads sa­slēdzās ciešāk kopā, un no visu lūpām vienlaicīgi izlauzās mežonīgs kliedziens. Šis jūtu izvirdums reizē bija bēru dziesma, atvainošanās, pēdējā goda parādīšana un gaviļaina uzvaras himna. Dīvains rekviēms, jūs teiktu, pie krituša biedra mirstīgajām atliekām, bet, ja Džimijs Heiss to būtu varējis dzirdēt, viņš saprastu.

Migla Santonā

Aptiekārs vērīgi ielūkojās bālajā, uzceltajā mēteļa ap­kaklē pa pusei paslēptajā sejā.

— Man gan lāgā negribētos jums vairāk pārdot. Pirms nepilnas stundas jūs pie manis jau iegādājāties duci morfīna tablešu.