— Pircējs gurdeni pasmaida. — Vainīgas ir jūsu līkumotās ielas. Man nebija nodoma iegriezties pie jums otru reizi, bet es, kā rādās, esmu apmaldījies. Lūdzu, atvainojiet.
Viņš uzslien apkakli vēl augstāk un lēnām dodas laukā. Zem kādas elektriskās spuldzes uz stūra viņš apstājas un, aizmirsis visu ap sevi, veikli kā žonglieris mētā trīs vai četras papes kārbiņas. — Trīsdesmit sešas, — viņš pats sev paziņo. — Atliku likām. — Jo tovakar pār Santonu gūlās pelēka migla, blāva briesmone, kas ikvienu no šejienes viesiem sagrāba aiz rīkles. Bija aprēķināts, ka šajā pilsētā pārziemoja trīs tūkstoši slimnieku. Tie bija saradušies no tuvienes un tālienes, jo šeit, šauro ieliņu labirintā abpus upei, labpaticies piemist dievam Ozonam.
— Vistīrākais gaiss visā pasaulē, ser! Jūs varētu domāt, ka mūsu pilsētā, kurai cauri līkumo upe, plosās malārija, bet nekā, ser! Atkārtoti eksperimenti, ko veikuši tiklab federālās valdības, kā arī vietējie lietpratēji, rāda, ka mūsu gaiss nesatur nekādus kaitīgus piemaisījumus — tā sastāvā nav nekā cita, ser, kā vienīgi ozons, tīrs ozons. Pārbaude ar lakmusa papīru, izdarīta gar visu upi, rāda... bet jūs jau par visu to varat izlasīt prospektos; vai arī jebkurš santonietis jums to pateiks no galvas vārdu pa vārdam.
Klimatu mēs varam veidot paši, bet laiks mums jāņem par labu tāds, kāds tas ir. Santona tātad nav vainojama par to auksto, pelēko miglu, kas uznāca un skūpstīja šo triju tūkstošu lūpas un tad nodeva viņus sišanai krustā. Tonakt tuberkuli, kuru postījumus iegrožo cerība, savairojās. Tādēļ uz blāvās blīvas žņaudzīgajiem pirkstiem palika asiņainas pēdas. Daudzi no ozona pielūdzējiem tonakt izbeidza pretestību ienaidniekam, pagriezdami sejas pret sienu tajā mēmajā nošķiru vienaldzībā, kas tā biedē aculieciniekus. Hemorāģijas sarkanajā straumē aizpeldēja dažas dvēseles, atstādamas aiz sevis aizkustinoši izdēdējušas atdzisušu miesu kaudzītes, baltas un saltas kā pati migla. Viens otrs šo atmosfērisko parādību uzlūkoja par neaprakstāma prieka stariņu, atsūtītu, lai pačukstētu viņiem, kāda neiedomājama muļķība ir ievilkt plaušās dvašu tikai tāpēc vien, lai atkal to izelpotu, un tie izmantoja visu, kas vien varēja noderēt viņu ciešanu atvieglošanai: pistoles, gāzi vai labdarīgo sālsskābi.
Morfīna pircējs klejo pa miglu un beidzot atrodas uz dzelzs tiltiņa, viena no tiem divdesmit vai nedaudz vairāk pilsētas centrā, zem kuriem tek nelielā līkločainā upe. Viņš atbalstās uz margām un elš, jo šeit migla ir sevišķi bieza un kā lielceļa laupītājs uzglūn, lai aizspiestu rīkli katram no Trim Tūkstošiem, kas velkas uz šo pusi. It kā atdarinot diloņslimnieka gārdzoņu, dzelzs tilta tērauda atsaites strinkšķ viņa klepus ritmā; šķiet, ka tās viņam sacītu: «Krikata krakš! Tāds nieka aukstumiņš vien ir, ser, drusku nejauks jau nu gan, taču mūsu upe tur bez vainas. Visā garumā lakmuspapīrs, ozons tīrs, un nekā cita. Krakata krikš!»
Vīrs no Memfisas beidzot atgūstas tiktāl, ka pamana desmit pēdu atstatumā kādu citu pret margām atspiedušos mētelī ģērbtu cilvēku, kam arī patlaban pāriet kāsa lēkme. Trīstūkstošnieku starpā pastāv brālība, kas atmetusi iepazīstināšanu un tamlīdzīgas liekas formalitātes. Klepus ir viņu vizītkarte, asiņošana — ieteikuma vēstule. Vīrs no Memfisas, kā jau vairāk atžirgušais, ierunājas pirmais.
— Gudols, Memfisa... plaušu tuberkuloze .., domājams, pēdējā stadijā. — Trīstūkstošnieki taupa vārdus. Vārdi ir elpa, un elpa viņiem vajadzīga, lai izrakstītu čekus ārstiem.
— Hērds, — izsēc otrs. — Hērds, no Tolīdo. Tolīdo, Ohaio štatā. Katarāls bronhīts. Vakars klāt — tā saka dakters. Saka, es dzīvošot četras nedēļas, ja uzvedīšoties... prātīgi. Vai jūs jau saņēmāt ceļazīmi uz kukaiņciemu?
— Mans dakteris, — Gudols no Memfisas mazliet lielīgi saka, — dod man trīs mēnešus.
— O, — vīrs no Tolīdo iebilst, garos pārtraukumus savā runā aizpildīdams ar gārdzieniem. — Ir nu gan atradis starpību. Kāda nozīme mēnešiem! Savējo domāju... sarucināt līdz vienai nedēļai... un nolikt karoti... kratoties karietē, nevis karsonī. Krogos gan kārtīgi kurnēs, kad es notirināšu kājas. Esmu tos diezgan bagātīgi atbalstījis, kopš uzņēmu... pašreizējo gaitu. Paklau, Gudol no Memfisas... ja jūsu dakters jums atmērījis tik maz dienu... kāpēc jūs neuztaisāt pamatīgu plostu... un — aiziet jūriņā un pie velna... tikpat ātri un viegli kā es?
— Plostu, — saka Gudols kā cilvēks, kas apsver jaunu domu, — es neko tādu agrāk neesmu darījis. Es gudroju par pavisam citu paņēmienu, bet...
— Nāciet iesim, — vīrs no Ohaio uzaicina, — un ierausim kādu. Es to daru... jau divas dienas, bet tā elles... dzira vairs tā nededzina kā agrāk. Gudol no Memfisas, cik... reizes minūtē jūs ieelpojat?
— Divdesmit četras.
— Un kāda... temperatūra?
— Simts četri.
— Jūs to varat izdarīt divās dienās. Man tas prasīs... veselu nedēļu. Ieņemiet uz krūti, draugs Gudol... izbaudiet visu, ko varat; tad... aiziet pilnās burās uz viņpasauli, un jūs... ietaupāt pūles un izdevumus. Lai tad es palieku par pašu pēdējo... ja šajā kūrortā var izārstēt kaut ko citu... kā jūsu ūsas! Ēri ezera migla te apmaldītos divās minūtēs.
— Jūs teicāt kaut ko par iedzeršanu, — Gudols saka. Dažas minūtes vēlāk viņi ieņem vietas pie mirdzoša bāra un atmetas uz roku balsta. Bufetnieks — smagnējs, rūpīgi kopts gaišmatis — noliek viņiem priekšā dzērienus, uzreiz sapratis, ka apkalpo divus trīstūkstošniekus. Viņš ievēro, ka viens no viņiem ir labi ģērbies vīrs pusmūža gados ar grumbotu un iekritušu seju, otrs vēl ir tīrais zēns un sastāv galvenokārt no acīm un mēteļa. Prasmīgi noslēpdams neskaitāmu atkārtojumu radīto nepatiku, dzērienu pasniedzējs sāk skandēt Santonas sanitāro sāgu, — Mūsu pilsētas apstākļiem neparasti drēgns vakars, džentlmeņi. Neliela migliņa no mūsu upes, bet neko nekaitē. Tas ir atkārtoti pārbaudīts.
— Lai nolādēti tie jūsu lakmuspapīri, — gārdz vīrs no Tolīdo, — ar to es, protams... nedomāju apvainot personiski jūs. Par tiem mēs jau diezgan esam dzirdējuši arī agrāk. Manis pēc tie var kļūt sarkani, balti vai zili. Ja mums kaut kas vēl vispār ir vajadzīgs, tad vienīgi atkārtoti nobaudīt šo... viskiju. Vēlreiz to pašu. Par iepriekšējo samaksāju es, Gudol no Memfisas.
Pudele visu laiku pārvietojas no viena pie otra un nekad nenozūd no letes. Bufetnieks redz divus novārgušus nāves kandidātus patērējam «Kentuki daiļavu» tādos daudzumos, kas nogāztu no kājām duci kovboju, taču vienīgā pārmaiņa šo abu uzvedībā ir skumji vērojoša interese par pudeles svārstībām. Tādēļ viņš jūtas spiests darīt viņus uzmanīgus uz iespējamām sekām.
— No tās jūsu tēvoča Marka Hanna ninnas, — vīrs no Tolīdo atcērt, — mēs jau nu gan nepietempsimies. Mēs esam tikuši... potēti ar viskiju... un zivju eļļu. Tas, no kā jūs nokļūtu policijas iecirknī... mums rada vienīgi s-s-slāpes. Korķējiet tik vaļā jaunu pudeli!
Mēģinājums dabūt šādā ceļā galu tāda bakstīšanās vien ir. Jāatrod kāds ātrāks paņēmiens. Viņi atstāj dzertuvi un no jauna ienirst miglā. Ietves ir tikai apmales pie ēku pamatiem, ielas — auksta aiza, kuru kā pali piepilda blīvi garaiņi. Kaut kur tuvumā atrodas meksikāņu kvartāls. Plūzdami it kā pa vadiem, caur savilgušo gaisu izlaužas ģitāras strinkšķi un kādas senjoritas prātus jaucoša balss, kas dzied: