Dziesmas vārdus nesaprot neviens no viņiem — ne cilvēks no Tolīdo, ne memfisietis, bet vārdiem jau dzīvē arī ir pats mazākais svars. Mūzika plosa aizmirstības meklētāju sirdis, urdīdama vīru no Tolīdo izgrūzt!
— Mani nabaga bērniņi... kā man gribētos zināt.,, dieva vārds, mister Gudol no Memfisas, par maz mēs iekampām to viskiju. Man, lūdzami, nekādu lēnu mūziku. Tā traucē atcerēties, ka jāaizmirst.
Te Hērds no Tolīdo izvelk pulksteni un saka:
— Esmu gan es gatavais draņķis! Vienpadsmitos man ir sarunāts izbrauciens ekipāžā uz Sanpedrospringsu. Pavisam bija izgājis no prāta. Viens puisis no Ņujorkas, es un māsas Kastiljo, satikšanās pie Reingeldera dārza. Tas ņujorkietis gan ir laimes luteklis... viņam viena plauša pavisam vesela... izdzīvos vēl vismaz gadu. Un naudas ar papilnam. Viņš visiem izmaksā. Nevaru atļauties... palaist garām tādu padzīvi. Žēl, ka nevaru paņemt jūs līdzi. Palieciet sveiks, Gudol no Memfisas.
Viņš nogriežas gar stūri un aizlamzā, saraudams pazīšanās saites tik viegli, kā to spēj tikai cilvēks, kura dienas ir skaitītas, jo, kad nāve jau ir zobu galā, patmīlībai un savtībai iestājas ziedu laiks. Bet tad vīrs no Tolīdo vēl pavērsās atpakaļ un cauri miglai uzsauc palicējam: — Klau, Gudol no Memfisas! Ja jūs tur nokļūstat pirms manis, pasakiet viņiem, ka Hērds arī jau ir ceļā. Hērds no Tolīdo, Ohaio štatā.
Tā Gudola kārdinātājs pamet viņu. Jaunajam cilvēkam, kam par to maza bēda, uznāk klepus lēkme, un, atguvies no tās, viņš bezmērķīgi klīst pa ielu, kuras nosaukumu ne zina, ne arī izrāda par to kādu interesi. Pēc kāda laiciņa viņa uzmanību piesaista svārstdurvis, aiz kurām dzirdamas pūšamo un stīgu instrumentu mūzikas skaņas. Kad viņš nokļūst pie tām, divi vīrieši no ielas iet iekšā, un viņš tiem seko. Vispirms viņš nonāk tādā kā vestibilā, bagātīgi izrotātā ar palmām, kaktusiem un oleandriem. Pie maziem galdiņiem ar marmora virsu sēž daži cilvēki, kam viesmīļi nedzirdamiem soļiem pienes alu. Te visur valda tīrība, kārtība un apvaldīta līksmība kā vācu izpriecu vietās. Pa labi kāpnes ved uz augšu. Pie uzejas stāvošs vīrs pastiepj roku. Gudols pasniedzas viņam pretī ar savējo, pilnu ar sudraba sīknaudas gabaliem, un vīrs izraugās vienu no tiem. Gudols uziet augšā un redz tur divas galerijas katrpus koncerta zālei, ko viņš tagad pamana lejā aiz priekštelpas, kurā bija ienācis vispirms. Galerijas ir sadalītas ložās vai kabīnēs, kas ar priekšā aizvilktiem mežģīņu aizkariem nodrošina iekšā sēdētājiem zināmu savrupību.
Bezmērķīgi kājodams pa eju līdzās šiem noslēpumaini nekautrīgajiem nodalījumiem, Gudols gandrīz apstājas, ieraudzījis kādā no tiem sēžam jaunu sievieti, vienu un domās nogrimušu. Jauniete pamana viņa tuvošanos. Smaids, kas uzplaiksni viņas sejā, spiež Gudolu palikt uz vietas, un tam sekojošais uzaicinājums ieiet liek viņam, kaut arī vilcinoties, ieņemt brīvo vietu ložā maza galdiņa pretējā pusē.
Gudolam ir tikai deviņpadsmit gadi. Dažus, ko drausmīgais dievs Dilonis domā izdeldēt, viņš vispirms padara daiļus; un šis jauneklis ir viens no tiem. Seja viņam ir kā no vaska, un no draudīgās kvēles viņa vaigos uzplaukst satriecošs skaistums. Viņa acīs atspoguļojas baisma paredze, dzimusi no apziņas par nenovēršamu bojāeju. Un, tā kā cilvēkam nav ļauts nemaldīgi izdibināt savu likteni, viņam nenovēršami jānodreb katru reizi, kad tiek kaut nedaudz pacelts plīvurs, kas to slēpj viņa skatienam.
Jaunā sieviete ir labi ģērbusies, viņai piemīt vārs, izteikti sievišķīgs skaistums — īsta Ievas pievilcība, un nemaz nešķiet, ka tam varētu būt lemts kādreiz izgaist.
Gājieniem, ar kādiem viņi sasniedz labu saprašanos, nav būtiskas nozīmes; tie ir īsi un nelielā skaitā, kā jau tas pieklājas tādos apstākļos.Poga pie nodalījuma sienas tiek bieži laista darbā, un pēc tās padotā signāla viesmīlis iet un nāk.
Domīgās skaistules gaišo matu divas resnas pīnes nokarājas gandrīz līdz zemei; viņa ir cēlusies taisnā līnijā no Lorelejas. Par vīnu viņa negrib ne dzirdēt, tāpēc viesmīlis atnes alu: putojošu, ledainu, zaļgani zeltainu. Orķestris uz estrādes spēlē «Ak, Reičel!». Jaunieši jau ir paguvuši daudz ko uzzināt viens par otru. Viņa jaunekli sauc par Volteru, un viņš meiteni uzrunā ar «mis Roza».
Gudolam atraisījusies mēle, un viņš izstāsta jaunietei visu par sevi un savām mājām Tenesī štatā: par veco, ozolu ieskauto, pīlāru balstīto dzīvojamo ēku, par staļļiem, medībām, par katru no saviem draugiem — līdz pat cālīšiem un bukša krūmiem gar celiņiem. Par to, kā viņš ieradies dienvidos, cerēdams, ka šejienes klimats viņu paglābs no pārmantotā ģimenes ienaidnieka. Visu par trijos mēnešos pieredzēto kādā rančo: par briežu medībām, klaburčūskām un jautro dzīvi kovboju apmetnēs. Tad — kā viņš nokļuvis Santonā, kur no kāda ievērojama speciālista aplinku ceļā uzzinājis, ka viņa mūža kalendārā droši vien nav atlikušas vairāk par divām lapām. Un beidzot par šo smacējošo, nāves bālo vakaru, kas atnācis, žņaugdams saplacinājis viņa dūšu un izdzinis viņu ārā meklēt starp nomācošajām bangām patvēruma ostu.— Vēstule, ko ik nedēļas saņemu no mājām, šoreiz nepienāca, — viņš jaunietei stāstīja, — un mans noskaņojums bija diezgan drūms. Zināju, ka man tik un tā drīz būs jāmirst, un man bija apnicis gaidīt. Staigāju pa ielām un pirku morfīnu katrā aptiekā, kur vien man pārdeva kaut pāris tabletes. Savācu trīsdesmit sešas pa sešpadsmit miligramiem katrā un grasījos jau iet atpakaļ uz savu istabu, lai tās ieņemtu, kad uz kāda tilta satiku savādu cilvēku, kas mani uzveda uz citām domām.Gudols ar knipi pasit pa galdu uz viņas pusi mazu papes kārbiņu. — Es tās visas saliku tur iekšā.
Mis Roza jau nebūtu sieviete, ja viņa neattaisītu tās vāciņu un, ieraugot nevainīga izskata tabletes, viņai pa kauliem neizskrietu vieglas tirpas. — Cik šausmīgi! Bet šīs mazās, baltās ripiņas — tās taču nevarētu nevienu nonāvēt!
Varētu gan. Volters to noteikti zināja. Vairāk par pusgramu morfija! Pilnīgi pietiktu jau ar pusi no šī daudzuma.
Mis Roza pieprasa, lai viņai pastāsta par misteru Hērdu no Tolīdo, un tas tiek darīts. Viņa smejas kā sajūsmas pārņemts bērns. — Kāds jocīgs cilvēks! Bet nu es, Volter, gribētu dzirdēt kaut ko vairāk par jūsu mājām un māsām. Par Teksasu, tarantuliem un kovbojiem es jau zinu diezgan.
Pašreizējā noskaņojumā viņam šis temats ir īpaši tuvs, un viņš izklāsta par savām tēva mājām viņai visos sīkumos tās mīļās atceres, kas viņam ar tām saistās un ar ko tik pārpilna no dzimtās puses atrautā jaunekļa sirds. Pie vienas no savām māsām, Elises, viņš atmiņās kavējas sevišķi labprāt.
— Viņa ir līdzīga jums, mis Roza, — viņš saka. — Varbūt ne gluži tik izskatīga, bet tikpat jauka un laba un...
— Lai nu paliek, Volter! — mis Roza saka. — Labāk runāsim par kaut ko citu.
Bet tad uz gaiteņa sienas krīt ēna, kurai klusiem soļiem seko tās īpašnieks — dūšīgs, smalki ģērbies vīrietis, kas uz mirkli apstājas pie aizkara un tad dodas tālāk. Pēc brītiņa ienāk viesmīlis ar vēsti: — Misters Roufs liek pateikt...
— Pasakiet Roufam, ka esmu aizņemta,— Nezinu, kāpēc tas tā, — Gudols no Memfisas saka, — bet es vairs nejūtos tik slikti kā iepriekš. Pirms stundas es vēlējos mirt, bet, kopš esmu saticis jūs, mis Roza, man tā gribētos dzīvot.
Jaunā sieviete aizvirpuļo galda otrā pusē, apliek jauneklim roku ap kaklu un noskūpsta viņu uz vaiga.
— Jums tas arī ir jādara, mīļo zēn, — viņa saka. — Es zinu, kas pie tā bija vainīgs. Tas bija tas postīgais, miglainais laiks, kas vājināja jūsu drosmi un arī manējo — mazdrusciņ. Bet tagad paskatieties.