Viegli palēkdamās, viņa ir atvilkusi aizkarus. Pretī sienā ir logs — un tavu brīnumu! Migla ir izklīdusi. Atkal ir parādījies iecietīgais mēness, no jauna pārstaigādams debess bezgalību. Jumti, margas un torņu smailes ir pārklātas ar palsu perlamutru. Divās trijās vietās starp namiem labo slavu atguvušā upe atspoguļo nakts spīdekļa gaismu. Rīt ausīs spirdzinoša diena, dzidra un veiksmīga, — Runāt par nāvi, kad pasaule ir tik skaista! — mis Roza saka, uzlikdama viņam roku uz pleca. — Izdariet kaut ko man par prieku, Volter. Ejiet mājā atpūsties un sakāt: «Es gribu izveseļoties,» — un to tad arī izpildiet.
— Ja jau jūs to vēlaties, — zēns smaidīdams atbild, — es paklausīšu.
Viesmīlis atnes pilnas glāzes. Vai viņi zvanījuši? Nē, bet labi vien ir. Viņš varot atstāt. Ceļakājai. Mis Roza Uzsauc: — Uz jūsu veselības uzlabošanos, Volter! — Viņš atbild: — Uz mūsu nākamo tikšanos!
Viņa acis vairs neraugās tukšumā, bet ir vērstas uz nāves pretmetu. Šovakar viņš ir spēris kāju neatklātā zemē. Viņš ir pakļāvīgs un gatavs aiziet.
— Arlabvakar, — viņa saka.
— Es nekad nebiju skūpstījis nevienu citu meiteni, — viņš atzīstas, — kā tikai savas māsas.
— Jūs jau arī šoreiz to nedarījāt, — viņa smejas, — es noskūpstīju jūs — arlabvakar.
— Kad es jūs redzēšu atkal? — viņš neatlaižas.
— Jūs man apsolījāt iet uz mājām, — viņa sarauc pieri, — un izveseļoties. Varbūt mēs tiksimies visā drīzumā. Arlabvakar.
Viņš vilcinās ar cepuri rokā. Jauniete plati pasmaida un vēlreiz noskūpsta viņu uz pieres. Ar skatienu pavadījusi jaunekli gaiteņa dziļumā, viņa par jaunu apsēžas pie galda.
Pa otram lāgam uz sienas krīt ēna. Šoreiz dūšīgais, klusi soļojošais vīrietis paver aizkarus un ielūkojas iekšā. Mis Rozas acis sastopas ar viņējām, un pusminūti ar šiem ieroču ieročiem tiek izcīnīta mēma divkauja. Tad dūšīgais vīrietis atlaiž aizkarus un aiziet savu ceļu.Orķestris pēkšņi pārtrauc spēlēt, un dzirdama kļūst pašapzinīga balss skaļi runājam vienā no nodalījumiem kaut kur tālāk pa eju uz priekšu. Tur, bez šaubām, vietējais iedzīvotājs kavē laiku kādam no pilsētas viesiem, un mis Roza atslīgst krēslā un smaida par tiem nedaudzajiem vārdiem, kas atlido līdz viņas ausīm:
— Vistīrākais gaiss... visā pasaulē... lakmuspapīrs visgar... nekā kaitīga... mūsu pilsēta... vienīgi tīrs ozons.
Viesmīlis iegriežas savākt paplāti un glāzes. Viņam ienākot, jauniete saņurca un iesviež kaktā tukšu kartona kastīti. Ar cepures adatu viņa kaut ko izmaisa glāzē.
— Kā, mis Roza, — viesmīlis saka ar ierasto pieklājīgo vaļību, — vai tad jūs vēl tik vēlā vakarā beriet alum klāt sāli?
Veltīgs upuris
Žurnāla «Ģimenes Pavards» redaktoram ir pašam savi ieskati par manuskriptu izvēli viņam piederošajam izdevumam. Viņa atziņa nav nekāds noslēpums; taisnību sakot, viņš, sēdēdams pie sava sarkankoka rakstāmgalda, labprāt izklāstīs jums to pats, vēlīgi smaidīdams un viegli bungodams pa ceļgalu ar acenēm zelta ietvaros.
— «Ģimenes Pavards», — viņš teiks, — nealgo štata recenzentus. Atsauksmes par mums iesniegtajiem rokrakstiem mēs iegūstam tieši no mūsu lasītāju dažādo slāņu pārstāvjiem.
Tāda ir šī izdevēja teorija, un praksē viņš to izmanto, lūk, tā.
Kad ir saņemts kārtējais manuskriptu sūtījums, redaktors piebāž ar tiem pilnas visas kabatas un izdala tos, iedams savās dienas gaitās. Kantora darbinieki, šveicars, sētnieks, liftnieks, izsūtāmie zēni, viesmīļi kafejnīcā, kur redaktors ietur pusdienas, laikrakstu kiosknieks, pie kura viņš pērk vakara avīzi, pārtikas preču tirgotājs un piena pārdevējs, konduktors estakādes vilcienā, ar ko viņš pussešos brauc mājās, biļešu kompostrētājs Sešdesmit... tās ielas pieturvietā, virēja un kalpone paša mājās — tie ir tie vērtētāji, kas izšķir žurnālam «Ģimenes Pavards» iesūtīto rokrakstu likteni. Ja līdz tam brīdim, kad viņš sasniedz ģimenes ligzdu, viņa kabatas vēl galīgi nav iztukšotas, atlikušie manuskripti tiek atdoti sievai ko lasīt, kad mazulis būs nolikts gulēt. Pēc dažām dienām savu kārtējo gājienu laikā redaktors tos atkal savāc un ņem vērā šo paša izraudzīto recenzentu atzinumus.
Šāds žurnālā ievietojamo sacerējumu atlases paņēmiens ir bijis ļoti sekmīgs, un tirāža, kuras kāpumu veicinoši ietekmē maksa par sludinājumiem, pieaug apbrīnojamā ātrumā. «Ģimenes Pavarda» apgāds laiž klajā arī grāmatas; tā nosaukums ir atrodams uz vairākiem ievērojamus panākumus guvušiem darbiem, un visus tos, kā izsakās izdevējs, ieteikusi viņa brīvprātīgo vērtētāju armija. Šad un tad gan (kā apgalvo pļāpīgi redakcijas darbinieki) «Ģimenes Pavards», paklausot savu salasīto recenzentu padomam, aizlaidis gar degunu tādu darbu rokrakstus, kas vēlāk, kad tos publicējušas citas izdevniecības, tikuši ķertin izķerti. Piemēram (kā runā), «Sailesa Leitema augšupeja un kritiens» neesot ticis pieņemts liftnieka nelabvēlīga sprieduma dēļ; izsūtāmais zēns esot vienprātīgi noraidījis «Šefu»; par «Bīskapa ekipāžā» ar nicinājumu atsaucies tramvaja konduktors; «Atpestīšanu» par nederīgu atzinis kāds abonementa nodaļas rakstvedis, kura sievasmāte tikko ieradusies pie viņiem ciemos uz diviem mēnešiem; poēmu «Ķēniņienes ķīniešu ābece» sētnieks atdevis atpakaļ ar piezīmi: «Mana arī.»
Taču, par spīti visam, apgāds paliek uzticīgs savai atziņai un iedibinātajai kārtībai, un tam nekad netrūks brīvprātīgu recenzentu, jo ikviens no šiem cits no cita tik atšķirīgajiem līdzstrādniekiem, sākot ar jauniņo redakcijas stenogrāfisti un beidzot ar vīru, kas lāpsto ogles (viņa iznīcinošā kritika «Ģimenes Pavardam» laupīja «Padibeņu» manuskriptu), cer dienās kļūt par šī žurnāla izdevēju.
Šis «Ģimenes Pavarda» paņēmiens bija labi zināms Elenam Sleitonam, kad viņš rakstīja pastāstu ar nosaukumu «Mīla ir viss». Sleitons tik neatlaidīgi tika slaistījies visu Gotemas žurnālu redakciju tuvumā, ka bija iepazinis ikvienas iekšējo kārtību.
Viņš zināja ne vien to, ka «Ģimenes Pavarda» izdevējs ienākušos rokrakstus izdalīja vērtēšanai dažādu kārtu tipiskiem pārstāvjiem, bet arī to, ka jūtelīgi mīlas stāsti tika nodoti mis Pafkinai, redakora stenogrāfistei. Vēl viena šefa īpatnība bija tā, ka viņš recenzentiem nekad neizpauda manuskripta autoru, lai žilbinošs vārds neietekmētu to atsauksmju objektivitāti.
Sleitons netaupīja pūles, lai pastāstu «Mīla ir viss» padarītu par sava mūža izcilāko sasniegumu. Sešus mēnešus strādādams pie tā ar sirdi un dvēseli, viņš tam ziedoja labāko, kas bija viņa spēkos. Tas bija īsts mīlas stāsts: smalks, jūsmīgs, romantisks, aizrautīgs — tīra dzeja prozā, kas pacēla mīlestības dievišķīgo laimi (šie vārdi ir pārņemti no manuskripta) augstu pāri visām pasaulīgajām veltēm un balvām un ierindoja to pašu izmeklētāko debesu dāvanu sarakstā. Varena godkāre urdīja Sleitonu iekarot slavu literatūras laukā. Šī mērķa labā viņš būtu Upurējis visu savu laicīgo mantu. Viņš gandrīz būtu bijis ar mieru ļaut sev nocirst labo roku vai izgriezt aklo zarnu, ja vien ar to piepildītos viņa sapnis — redzēt kādu no saviem darbiem iespiestu «Ģimenes Pavardā».
Sleitons pabeidza «Mīla ir viss» un pats aiznesa to uz «Ģimenes Pavarda» redakciju. Tā atradās lielā, visādiem nolūkiem izmantotā ēkā, kurā par kārtību gādāja sētnieks.
Kad rakstnieks, iegājis pa durvīm, devās uz liftu, cauri gaitenim izšāvās kartupeļu stampa, satūcīdama Sleitona platmali un sašķaidīdama durvju stiklu. Šim rīkam pakaļ izlidoja sētnieks — blāķīgs, neveselīgs, smulīgs un pārbijies vīrs bez elpas un bikšturiem. Metamajam sekoja nevīžīga, tukla sieviete ar vaļējiem matiem. Vīrietim uz flīžu grīdas paslīdēja kāja, izmisīgi brēkdams, viņš nogāzās kā maiss. Sieviete metās viņam virsū un ieklupa matos. Sētnieks bļāva kā aizkauts.