Apmierinājusi atriebības kāri, kašķe piecēlās un uzvaroši kā Minerva cēli aizsoļoja atpakaļ uz kādu slepenu ģimenes mājokli nama pagalma pusē. Aizelsies un pazemots sētnieks uzslējās kājās.
— Tāda ir tā laulības dzīve, — viņš Sleitonam sacīja ar zināmu karātavu humoru. — Tā ir tā pati meiča, par kuru naktīs domājot, man nenāca miegs. Zēl mister, ka jūsu cepure dabūja ciest. Paklau, neizklačojiet nu par to nevienam, labi? Negribētos pazaudēt savu vietu.
Priekšnama galā Sleitons iekāpa liftā un uzbrauca līdz «Ģimenes Pavarda» redakcijai. «Mīla ir viss» manuskriptu viņš atstāja redaktoram, kas apņēmās nedēļas beigās dot atbildi par tā derīgumu.
Braukdams atkal lejā, Sleitons savā nodabā ietērpa vārdos viņa lielo, drošus panākumus sološo plānu. Kā spožs zibens tas viņam bija iešāvies prātā, un viņš nevarēja neapbrīnot pats savas izdomas ģenialitāti. Tajā pašā vakarā viņš ķērās pie tā īstenošanas.
Mis Pafkina, «Ģimenes Pavarda» stenogrāfiste, dzīvoja pansijā vienā mājā ar rakstnieku. Viņa bija apvītuši, kārna, savrupīga, gurdena un jūtelīga vecmeita, un Sleitons pirms kāda laika bija ticis iepazīstināts ar viņu.
Rakstnieka drosmīgā un pašaizliedzīgā iecere bija šāda: viņš zināja, ka «Ģimenes Pavarda» redaktors cieši paļāvās uz mis Pafkinas spriedumu par romantiska un sentimentāla sacerējuma manuskriptu. Viņas literārā gaume noderēja par kritēriju to neskaitāmo viduvējo sieviešu caurmēram, kas kāri aprij tamlīdzīgu lasāmvielu. «Mīla ir viss» galvenā doma un vadmotīvs bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena — šīs aizraujošās, neatvairāmās, dvēseli saviļņojošās jūtas, kas vīrietim vai sievietei liek pazīt savu gara tuvinieku, tiklīdz sirds runā ar sirdi. Ja nu viņš, teiksim, iedvestu šo dievišķo patiesību mis Pafkinai pats, vai tad viņa katrā ziņā neapliecinātu savas jaunās un jūsmīgās izjūtas, silti iesakot «Ģimenes Pavarda» izdevējam pastāstu «Mīla ir viss»?
Sleitons par to bija pārliecināts. Un tovakar viņš aizveda mis Pafkinu uz teātri. Nākamajā vakarā viņš pansijas krēslainajā atpūtas istabā kaismīgi atzinās viņai mīlestībā. Viņš dāsni citēja no «Mīla ir viss», un, kad beidza, uz viņa pleca gulēja mis Pafkinas galva, bet viņējā virpuļoja vīzijas par rakstnieka slavu.
Taču Sleitons neaprobežojās tikai ar mīlestības atklāšanu. Šis, viņš pats sev sacīja, ir viņa dzīves pagrieziena punkts, un gluži kā zvērināts azartists viņš nezināja mēru. Ceturtdienas vakarā viņš ar mis Pafkinu aizgāja uz lielo baznīcu kvartāla vidū, un tur viņi salaulājās.
Drosmīgo Sleiton! Satobriāns šīs zemes gaitas nobeidza jumtistabiņā, Bairons lakstojās ap atraitni, Kītss nomira badā, Po jauca dzērienus, de Kvinsijs pīpēja opiju, Āds dzīvoja Čikāgā, Džeimss tur palika visu mūžu, Dikenss valkāja baltas zeķes, de Mopasāns — trako kreklu, Toms Vots kļuva par populistu, Jeremija raudāja, un visi šie rakstnieki to darīja literatūras dēļ, taču tu pārspēji viņus visus — tu apņēmi sievu, lai nodrošinātu sev vietu Olimpā!
Piektdienas rītā misis Sleitona teica, ka iešot uz «Ģimenes Pavarda» redakciju aiznest atpakaļ pāris manuskriptu, ko šefs viņai iedevis izlasīt, un atlūgties no savas stenogrāfistes vietas.
Vai stāstos, ko tu taisies atdot, bija kaut kas tāds... ē... kas tev bija... ē... sevišķi pa prātam? — sirdij strauji pukstot, jautāja Sleitons.
Bija gan — vienā pastāsta, kas man tik varen patika, — viņa sieva atbildēja. — Gadiem ilgi es neesmu lasījusi neko tādu, kas, pēc manām domām, būtu kaut pusē tik jauks — nu taisni kā no dzīves norakstīts.
Pēcpusdienā uz «Ģimenes Pavarda» redakciju aizsteidzās Sleitons pats. Viņš juta, ka alga viņam ir tuvu. Ar «Ģimenes Pavardā» iespiestu pastāstu panākumi literatūrā neliks sevi ilgi gaidīt.
Redakcijas priekštelpā pie aizžogojuma viņam pretī panācās izsūtāmais zēns. Parunāties ar pašu izdevēju neveiksmīgiem literātiem palaimējās tikai retos izņēmuma gadījumos.
Iekšķīgi sevi apsveikdams, Sleitons sirdī loloja lielisko cerību, ka, uzzinājis par viņa veiksmi, izsūtāmais zēns kļūs melns un maziņš.
Viņš apvaicājās par sava pastāsta likteni. Izsūtāmais zēns iegāja apmeklētājam nepieejamās telpās un atgriezās ar prāvu aploksni, biezāku nekā to spētu padarīt tūkstoš čeku.
— Šefs lika man jums pasacīt, ka viņš nožēlojot, — zēns pavēstīja, — bet jūsu manuskripts mūsu žurnālā neesot izmantojams.
Sleitons stāvēja kā apdullis. — Vai jūs nevarētu man pateikt, — viņš izstomīja, — vai mis Paf... tas ir, mana... es domāju, mis Pafkina... šorīt atnesa vai neatnesa pastāstu, kas viņai bija uzdots izlasīt?
— Skaidrs, ka atnesa, — izsūtāmais zēns prātīgi atbildēja. — Es dzirdēju veco sakām, ka mis Pafkina to atzinusi par baigi foršu. Tā nosaukums bija «Precības pengas pēc jeb Strādnieku meičas uzvara».
— Vadzi! — izsūtāmais zēns paļāvīgi teica. — Jūs tak Sauc Sleitons, vai ne? Liekas, es netīšām jums kaut ko saputroju. Šefs pirms pāris dienām man iedeva iznēsāt manuskriptus, un es sajaucu mis Pafkinai un sētniekam paredzētos. Ceru, ka jums tomēr tādēļ nav noticis nekas ļauns?
Un tad Sleitons ciešāk paskatījās uz atpakaļ saņemto rokrakstu un uz tā vāka zem nosaukuma «Mīla ir viss» ieraudzīja sētnieka anotāciju, uzskribelētu ar ogles gabaliņu:
— Kad tevi nelabais!
Pavasara vēstnesis
Jau ilgi pirms ziedoni jauš truljūtīgais lauķis, ziņa, ka zālzaļā ziedoņa dieviete ieņēmusi savu troni, aizsniedz pilsētnieku. Akmens sienu ieskauts, viņš sēž pie brokastu galda, atver rīta laikrakstu un redz, ka avīžnieki krietni apsteigusi dabu.
Jo, ja agrāk mums par pavasari vēstīja mūsu pašu smalkākās izjūtas, tad tagad par to parūpējas «Associated Press».
Pirmā sarkankrūtīša čivināšana Hekensekā, sulrites sākums kļavās Beningtonā, pūpolu parādīšanās vītolos gar Sirakjūsas galveno ielu, ķauķa pirmais čirpsts, Blūpointas austeru gulbja dziesma, ikgadējā viesuļvētra Sentluisā, Ņūdžersijas štata pilsētiņas Pomptonas pesimista pretīgā pinkšķēšana, pieradinātās meža zoss ar lauztu kāju kārtējā ierašanās dīķī netālu no Bildžvoteras dzelzceļa mezgla, farmaceitiskās rūpniecības tresta nekrietnais mēģinājums paaugstināt hinīna cenas, ko pārstāvju palātā izjaucis kongresmenis Džinkss, pirmā augstā papele, kurā iespēris zibens, apstulbinot mūžīgos izbraucējus zaļumos, kas zem tās bija patvērušies no lietus, pirmā sprauga Alegeini upes ledus sastrēgumā, vijolīte, ko apsūnojušā dobē atradis avīzes līdzstrādnieks Raundkornersā, — tās ir asnu dzīšanas laika tuvošanās izpausmes, par kurām tiek telegrafēts uz zinīgajām pilsētām, kamēr zemnieks savos nomācošajos laukos vēl neredz nekā cita kā vienīgi ziemu.
Taču tās ir tikai pavasara ārējās izpausmes. Tā īstais jundītājs ir sirds. Kad Strefons meklē savu Hloju un Maiks — Megiju, tad ir atnācis ziedonis un apstiprinājusies laikrakstu ziņa par miertiesneša Petigrū ganībās nosisto piecas pēdas garo klaburčūsku.
Iekams bija uzplaukusi pirmā vijolīte, misters Pīterss, misters Kankarlejs un misters Kids sēdēja kopā Jūnjenskvērā uz sola un kala sazvērnieciskus plānus. Misters Pīterss bija šo slaistu d'Artanjans. Viņš bija pats apkaunojošākais, pats slinkākais, pats nožēlojamākais brūnais traips uz parka jebkura sola zaļā fona. Bet tieši tobrīd viņš bija pats svarīgākais no šī trio.