Misteram Pītersam bija sieva. Nekad agrāk šis apstāklis netika atsaucies uz viņa attiecībām ar Kankariņu un Kidu. Taču todien tas viņam piešķīra īpašu nozīmību. Viņa draugi, paši paglābušies no laulības, bija izrādījuši noslieci uzvilkt misteru Pītersu uz zoba par viņa neapdomīgo iebraukšanu šajos nemierīgajos ūdeņos. Bet nu viņi beidzot bija spiesti atzīt, ka viņš vai nu ir bijis apveltīts ar neiedomājamu tālredzību, vai arī ir gatavais laimes luteklis.
Jo misis Pītersai bija dolārs. Vesela dolāra banknote, īsta un pieņemama muitas, nodokļu un visu citu valsts nodevu samaksai. Kā šo dolāru dabūt savā īpašumā, bija jautājums, ko apsprieda trīs mūglīgie musketieri.
— Kā tu zini, ka tas bija dolārs? — jautāja Kankariņš, kuru summas iespaidīgums noskaņoja skeptiski.
Ogļu izvadātājs viņai to redzējis, — misters Pīterss sacīja. — Vakar viņa kaut kur bija aizgājusi izmazgāt veļu. Un paskat tik vien, ko viņa man iedeva brokastīs — doniņu maizes un krūzīti kafijas, kad pašai vesels dolārs mājā!
— Cik tas ir nekrietni! — Kankariņš sacīja.
— Kā būtu, ja mēs aizkāptu un iekaustītu viņu, iebāztu viņai mutē dvieli un nospertu to timpu? — Kids saniknots ierosināja. — Jums tak nav bail no viena sievišķa, vai ne?
— Viņa var laist vaļā bļaujamo, un mūs saņems ciet, — Kankariņš iebilda. — Nekas labs nav gaidāms, ja sievietei sadod pa ņuņņām ļaužu pilnā mājā.
— Džentlmeņi, — misters Pīterss stingri rūca caur saviem rūsganajiem rugājiem. — Neaizmirstiet, ka jūs runājat par manu sievu. Vīrietis, kas paceltu roku pret lēdiju, izņemot...
— Megvaiers, — Kankariņš uzsvērti sacīja, — ir izkāris paziņojumu par tumšo alu. Ja mums būtu dolārs, mēs varētu...
— Apklustiet! — misters Pīterss sacīja, aplaizīdams lūpas. — Mums, zēni, katrā ziņā kaut kā jātiek pie tās naudas zīmes. Vait' viss, kas ir sievas, nepieder vīram? Atstājiet to manā ziņā. Aiziešu uz māju un dabūšu. Pagaidiet mani tepat.
— Esu redzējis, cik ātri tās piekāpjas un pastāsta, kur viņas noslēpušas, ja paspārda tām ribas, — Kjds sacīja.
— Neviens vīrietis neies spert sievietei, — misters Pīterss tikumīgi sacīja. — Maķenīt pažņaugt — tikai tāpat vien paņemt aiz dziesmas — tā ir cita lieta, un pēdas ar nepaliek nekādas. Pagaidiet mani. Es, zēni, atnesīšu to dolāru.
Pītersi dzīvoja starp Otro avēniju un upi kāda daudzstāvu īres nama pašā augšā, pagalma puses istabā, tik tumšā, ka saimnieks sarka, saņemdams par to īri. Misis Pītersa reizumis strādāja gadījuma darbus, pieejot mājās mazgāt veļu un grīdas. Mistera Pītersa reputācija šajā ziņā bija tīra un neaptraipīta: piecu gadu laikā viņš nebija nopelnījis ne pliku centu. Un tomēr viņi, nīzdami un vainodami viens otru savā postā, turējās kopā, būdami pieraduma vergi. Jo pieradums ir tas spēks, kas neļauj zemei izjukt gabalu gabalos; lai gan pastāv vēl arī kaut kāda muļķīga gravitācijas teorija.Misis Pītersa novietoja savas divsmit mārciņu miesas uz drošākā no abiem krēsliem un truli blenza pa vienīgo logu uz pretējā nama ķieģeļu sienu. Viņas acis bija sasarkušas un miklas. Visas mēbeles varētu aizvest rokas ratiņos, taču neviens ratiņstūmējs to nedarītu pat tad, ja viņam tās atdotu par velti.
Durvis atvērās, un ienāca misters Pīterss. Viņa foksterjera acis pauda kādu vēlēšanos. Viņa sievas diagnoze pareizi noteica tās izcelšanās vietu, tomēr kļūdīgi noturēja to par izsalkumu, nevis slāpēm.
— Tu vairāk nekā nedabūsi ēst līdz vakaram, — viņa sacīja, no jauna raudzīdamās laukā pa logu. — Vāci ārā no istabas savu nekrietneļa purnu!
Misters Pīterss ar skatienu nomērīja atstatumu līdz viņai. Negaidot metoties sievai virsū, būtu iespējams nogāzt viņu zemē un izmantot žņaugšanas taktiku, ar ko viņš bija plātījies gaidīt palikušajiem biedriem. Tiesa, tā bija bijusi tikai lielība; vēl nekad viņš nebija uzdrīkstējies varmācīgi uzbrukt viņai, bet domas par garšīgo un vēso tumšo vai portālu tā saspīlēja viņa nervus, ka viņš gandrīz bija gatavs apgāzt pats savas teorijas par izturēšanos, kāda pret lēdiju sagaidāma no džentlmeņa. Taču ar dīkdieņiem piemītošo mīlestību uz paņēmieniem, kas prasa vairāk mākslas nekā piepūles, viņš pirmkārt deva priekšroku diplomātijai, jau iepriekš sagatavojis trumpi — pieņēmis par panākumiem nešaubīga cilvēka pozu.Tev ir dolārs, — viņš augstprātīgi, tomēr zīmīgi sacīja tonī, kas piemērots, aizdedzinot cigāru, ja vien šie rekvizīti ir pie rokas.
— Ir, — misis Pītersa atcirta, izvilka no azotes asignāciju un ķircīgi to čaukstināja.
— Man piedāvā vietu vienā... vienā tējas tirgotavā, — misters Pīterss sacīja. — Rīt man jāsāk strādāt. Bet man būs nepieciešams nopirkt pāris...
— Tu melo, — misis Pītersa sacīja, atkal noglabādama naudas zīmi. — Tevi neņemtu pretī ne tējas, ne pratējas tirgotavā, pat veclietu pārdotavā ne. Es noberzu abām rokām ādu, mazgādama uzsvārčus un virsvalkus, lai nopelnītu to dolāru. Varbūt, pēc tavām domām, tas pats izkāpa no tās baļļas, lai tev būtu ko nopirkt to dziru, ko tu salej sev iekšā? Lika pagaidīt! Izmet to naudu no galvas.
Acīmredzot ar Talerāna pozām nebija nekādu izredžu tikt pie šī dolāra simt centiem. Taču diplomātija ir izmanīga. Mistera Pītersa mākslinieka temperaments palīdzēja viņam pacelties pāri piedzīvotajai neveiksmei un atrast jaunu pamatu zem kājām. Viņš lika savām acīm pieņemt bezcerīgi skumju izteiksmi.
— Klāra, — viņš dobjā balsī sacīja. — Turpināt cīņu ir veltīgi. Tu nekad mani neesi sapratusi. Dievs zina, ka es ar visiem spēkiem esmu pūlējies noturēt galvu virs nedienu viļņiem, bet...
— To cerību varavīksni un tās blēņas par tām spāņu salām vari izlaist, — misis Pītersa nopūzdamās sacīja. — Es to visu esmu jau dzirdējusi līdz apnikumam. Tur uz plaukta aiz tukšās kafijas bundžas ir pudelīte karbolskābes. Dzēri, cik tik lien.
Misters Pīters pārdomāja. Kas būs tālāk? Vecie paņēmieni nebija devuši panākumus. Bet abi mūglīgie musketieri ar nepacietību gaidīja viņu pie sagrautās chāteau... tas ir, uz parka sola ar ļodzīgām ķeta kājām. Uz spēles bija viņa gods. Viņš bija apņēmies vienpersoniski iekarot pili un atgriezties ar bagātību, kas viņam dos iespēju remdēt slāpes un bēdas. Un vienīgā, kas stāvēja starp viņu un kāroto dolāru, bija paša sieva, kādreizējā mazā meitene, ko viņš varēja... Ahā!... Kālab tad tagad ne? Citkārt viņš ar laipniem vārdiem spēja, kā mēdz teikt, aptīt to ap mazo pirkstiņu. Kālab lai viņš to nevarētu tagad? Gadiem ilgi viņš to nebija mēģinājis. Briesmīga nabadzība un savstarpējs naids to visu bija nokāvuši. Bet Kankariņš un Kids gaidīja viņu atnesām to dolāru. Misters Pīterss zagšus uzmeta sievai vērīgu skatienu. Viņas izplūdušajam stāvam krēsls bija par mazu. Kā atrazdamās dīvainā transā, viņa turpināja neatlaidīgi raudzīties laukā pa logu. Viņas acis liecināja, ka nesen viņa bija raudājusi.
«Interesanti būtu zināt,» misters Pīterss nodomāja, «vai tur kaut kas varētu sanākt.»
Pa atvērto logu bija redzamas ķieģeļu sienas un vienmulīgi, kaili pagalmi.Tikai no āra ieplūstošais rēnais gaiss neļāva domāt, ka lielajā pilsētā, kas tik nelaipni izturas pret lencošo pavasari, vēl valda pats ziemas vidus. Taču ziedonis nenāk ar artilērijas dārdiem. Tas ir sapieris un minētājs, un jums neatliek nekas cits kā padoties.