Viņi nāca bariem. Par uzņemšanu universitātē mēs bijām izsludinājuši visu štatu laikrakstos, un prieks bija redzēt, cik ātri tauta atsaucās. Divi simti deviņpadsmit zaļoksnēji puiši vecumā no astoņpadsmit gadiem līdz pilnbārdībai atbildēja bezmaksas izglītības bazūnes aicinājumam. Viņi izārdīja visu pilsētiņu, izgludināja tai šuves, apgrieza to otrādi, izoderēja ar jaunu mohēru, un to vairs nevarēja atšķirt no Hārvarda universitātes vai Goldfīldas marta tiesas sesijas laikā.
Studenti soļoja pa ielām šurp un turp, vicinādami karogus ar Vispasaules universitātes krāsām — ultramarīns ar zilu — un neapšaubāmi ienesa Florizvilā dzīvību. Endijs no «Debesainas» viesnīcas balkona teica viņiem runu, un visā pilsētiņā valdīja svētku noskaņojums.
Apmēram divās nedēļās profesoriem izdevās studentus nomierināt un sapulcināt klasēs. Neticu, ka vēl kaut kas spēj sagādāt tādu prieku, kā būt par filantropu. Mēs ar Endiju nopirkām cilindrus un izlikāmies, ka izvairāmies no abiem «Florizvilas Avīzes» reportieriem. Šis laikraksts bija norīkojis kādu vīru ar kodaku vajāt mūs, kad vien mēs parādījāmies uz ielas, un ik nedēļas iespieda mūsu attēlus virs slejas ar nosaukumu «Izglītības vēstis». Divas reizes nedēļā Endijs universitātē lasīja lekciju; pēc tās es mēdzu piecelties un pastāstīt kādu jocīgu atgadījumu. Reiz «Avīze» ievietoja manu portretu ar Eibu Linkolnu vienā pusē un Maršalu P. Vailderu otrā.
Endijs bija aizrāvies ar filantropiju tāpat kā es. Mēs reizēm pamodāmies pat naktīs un pastāstījām viens otram jaunus plānus, kā veicināt mūsu universitātes tālāku uzplaukumu.
«Endij,» es viņam kādudien saku, «kaut ko mēs tomēr neesam izdomājuši līdz galam. Zēniem taču būtu vajadzīgi dromedāri.»
«Kas tie tādi?» Endijs prasa.
«Nu tie, saproti, kur iekšā guļ,» es saku. «Visām koledžām ir tādi.»
«Ā, tu domā pidžamas,» Endijs saka.
«Nē,» es saku. «Es domāju dromedārus.» Bet es neparko nevarēju Endijam ieskaidrot, tāpēc mēs tos nepasūtījām. Es, protams, domāju tās garās guļamistabas koledžās, kur audzēkņi guļ vienā rindā.
Jā, ser, Vispasaules universitātei bija lieli panākumi. Pie mums sabrauca studentes no pieciem štatiem un teritorijām, un Florizvilā dzīve gāja uz augšu. Atvēra jaunu šautuvi, lombardu un vēl divus restorānus, un puiši sacerēja studentu sauksmi, kas skanēja tā:
Ro-ro-ro, Prot, prot, prot, Pīterss, Takers Prieku dot. Bau-vau-vau, Ho-hī-hā, Pasaules augstskolai Hip, urā!
Tie studentes bija smalka jaunu cilvēku sabiedrība, un mēs ar Endiju lepojāmies ar viņiem tā, it kā viņi būtu mūsu pašu ģimenes locekļi.
Bet vienudien, tā ap oktobra beigām, Endijs atnāk pie manis un prasa, vai man ir kāda jēga par to, cik daudz naudas mums bankā vēl ir palicis. Nospriežu, ka savi sešpadsmit tūkstoši būs. «Mūsu konta atlikums,» saka Endijs, «ir astoņi simti divdesmit viens dolārs un sešdesmit divi centi.»
«Ko!» es gandrīz vai iebrēcos. «Vai tu ar to man gribi teikt, ka šitie baigie lamzaki, tie sēnalu pakauši, suņa purni, aitasgalvas, pasaules vazaņķi, šie ēzeļausainie zirguzagļu dēli izsūkuši mums tik daudz?»
«Ne par naga melnumu mazāk,» apstiprina Endijs.
«Tad lai visa tā filantropija vācas uz Elisiju,» es saku.
«Nav spiesta lieta,» Endijs iebilst. «Filantropija,» viņš saka, «ja tā nostādīta uz stingriem izdevīguma pamatiem, ir viena no vislabākajām ierāvēm. Es papētīšu šo lietu un paskatīšos, vai tur vēl nav kas labojams.»
Nākamajā nedēļā, pārlūkodams mūsu mācību spēku algu sarakstu, es uzdūros jaunam vārdam — profesors Džeims Dārnlijs Makorkls, matemātikas katedra; alga simt dolāru nedēļā. Iekliedzos tik skaļi, ka Endijs iedrāžas kā uz ugunsgrēku.«Kas tad tas?» es noprasu. «Matemātikas profesors par vairāk nekā pieciem tūkstošiem dolāru gadā! Kā tas te gadījies? Vai viņš iekāpis pa logu un iecēlis pats sevi amatā, vai?»
«Pirms nedēļas es telegrāfiski pieprasīju viņu no Sanfrancisko,» Endijs saka. «Izrādījās, ka, pasūtot mācību spēkus, mēs netikām iedomājušies par matemātikas docētāju.»
«Un labi vien darījām,» es saku. «Mēs esam spējīgi maksāt viņam algu divas nedēļas, un tad mūsu filantropija izskatīsies pēc devītās bedrītes Skibo golfa laukumā.»
«Pagaidi brītiņu,» Endijs saka, «un pavēro, kas tur iznāks. Pasākums, pie kura esam ķērušies, ir pārāk cildens, lai tagad tam atmestu ar roku. Bez tam, jo pamatīgāk es ielūkojos tai filantropijas mazumtirdzniecības uzņēmumā, jo daudzsološāks tas man rādās. Agrāk man nekad nebija ienācis prātā iedziļināties tajā. Kad es tagad par to tā padomāju,» turpina Endijs, «visiem filantropiem, kādus vien esmu pazinis, vienmēr naudas ir bijis papilnam. Jau sen man vajadzēja papētīt šo lietu un noskaidrot, kas šeit ir cēlonis un kas — sekas.» Paļāvībā uz Endija izmaņu naudas lietās es to visu atstāju viņa ziņā. Universitāte manāmi zēla, un mēs ar Endiju joprojām uzturējām savus cilindrus spožus, un Florizvilā ik uz soļa mums joprojām parādīja tādu godu, it kā mēs būtu kādi miljonāri, nevis gandrīz izputējuši filantropi.
Studenti uzturēja pilsētiņā dzīvību un uzplaukumu. Ieradās kāds svešinieks, atvēra virs nomas staļļa spēļu namu un sāka raust naudu gubām. Kādu vakaru mēs ar Endiju aizstaigājām uz turieni un kompānijas pēc pagrūdām pāris dolāru. Ap piecdesmit mūsu studentu tur dzēra ruma punšu un stumdīja pa galdu augstas zilu un sarkanu banknošu kaudzes, kad bankas turētājs atklāja savas kārtis.
«Sasodīts, Endij,» es saku, «šiem bezmaksas izglītības medniekiem, gataviem aunupierēm, zīdzeķainiem pienapuikām tādiem, ir vairāk naudas, nekā mums ar tevi jebkad ir bijis. Paskat tik vien, kādus žūkšņus viņi velk no kabatām ārā!»«Jā,» saka Endijs, «laba tiesa no viņiem ir bagātu raktuvju īpašnieku un lopkopju dēli. Nepatīkami noskatīties, kā viņi tādā veidā iznieko savas spējas.»
Pirms ziemsvētkiem visi studenti brauca uz mājām pavadīt brīvdienas. Mēs universitātē sarīkojām atvadu balli, un Endijs nolasīja lekciju par Arhipelāgu mūsdienu mūziku un aizvēsturisko literatūru. Ikviens no docētājiem atbildēja uz tostiem un salīdzināja mani un Endiju ar Rokfelleru un imperatoru Marku Autoliku. Es dauzīju ar dūrēm pa galdu un auroju pēc profesora Makorkla, bet izrādījās, ka viņš mielastā nepiedalījās. Man gribējās paskatīties uz cilvēku, kas, pēc Endija domām, bija spējīgs nopelnīt simt dolāru nedēļā no filantropijas, kura atradās uz bankrota robežas.
Visi studenti aizbrauca ar nakts vilcienu, un pilsētiņa izklausījās tik klusa kā neklātienes skola pusnaktī. Kad nonācu viesnīcā, ieraudzīju Endija istabā gaismu, tāpēc atvēru durvis un gāju iekšā.
Pie galda sēdēja Endijs ar spēļu nama turētāju un sadalīja divas pēdas augstu, pa tūkstoš dolāriem sasaiņotu banknošu kaudzi.
«Pareizi,» Endijs apstiprina. «Pa trīsdesmit vienam tūkstotim uz galviņas. Ā, Džef, nāc tik iekšā!» viņš saka. «Tā ir mūsu peļņas tiesa no Apvienotās un filantropizētās vispasaules universitātes par akadēmiskā gada pirmo pusi. Vai nu tu esi pārliecināts, ka filantropija, ja ar to nodarbojas, izmantojot veikalnieciskas metodes, ir māksla, kas atnes svētību tiklab devējam, kā ņēmējam?»