«Es to pamēģināšu,» misters Pīterss klusībā nosprieda, taisīdams skābu seju.
Viņš piegāja pie sievas un aplika viņai roku ap pleciem.
— Klāra, dārgumiņ, — viņš sacīja tonī, kas nespētu apmānīt pat roņu mazuli, — kādēļ mēs nevarētu iztikt bez asumiem. Vait' tu nav mana čabulīte labulīte?
Melns kauna traips pie jūsu vārda, mister Pīters, Kupidona virsgrāmatā. Tajā pret jums tiek iereģistrēta apsūdzība uzpirkšanas mēģinājumā, jūtu viltošanā un divu pašu svētāko mīlas vārdiņu ļaunprātīgā lietošanā.Bet ziedoņa brīnums bija noticis. Pagalma puses istabā pa šauro spraugu starp melnajiem mūriem bija ielavījies pavasara vēstnesis. Tas bija smieklīgi, un tomēr... Jā, tas ir slazds, un jūs, kundze un kungs, esat tajā, un mēs visi esam tur iekšā.
Sarkana, izblīdusi un raudoša kā Niobe un Niagara misis Pītersa metās pie sava lauleņa, apskāva viņu un izkusa pie viņa krūtīm. Misters Pīterss būtu papūlējies izdabūt dolāra banknoti no sievas vērtību glabātavas, taču viņa rokas bija tikpaf kā piesietas pie sāniem.
— Vai tu, Džeims, mīli mani? — misis Pītersa jautāja.
— Trakoti, — Džeimss atbildēja, — bet...
— Tu esi slims! — misis Pītersa iesaucās. — Kāpēc tu izskaties tik bāls un noguris?
— Es slikti jūtos, — misters Pīterss sacīja. — Es...
— O, pagaidi, es zinu, kas par lietu. Pagaidi, Džeims. Es tūliņ būšu atpakaļ.
Atvadām apskāvusi misteru Pītersu tik stipri, ka atsauca viņa atmiņā Neganto turku, misis Pītersa metās laukā un lejā pa kāpnēm.
Misters Pīterss aizāķēja īkšķus aiz bikšturiem.
— Kārtībā ir, — viņš atklāja savu sirdi griestiem. — Esmu panācis savu. Man nebija ne jausmas, ka vecajai meitenei vēl tādas muļķības prātā. Nu, ser, vait' es nav gatavais Īstsaidas Klods Melnots, ko? Manas izredzes dabūt to dolāru ir simts pret vienu. Es tikai nevaru saprast, kādēļ viņa izgāja. Droši vien pastāstīt misis Maldūnai otrajā stāvā, ka mēs ir salabuši. Bet to es paturēšu atmiņā. Pasmērēt uz lūpām medu! Un Kankariņš runāja par viņas iekaustīšanu!
Misis Pītersa atgriezās ar sarsaparillas pudeli.
— Esmu priecīga, ka man pie rokas gadījās tas dolārs, — viņa sacīja. — Tu, mīļais, esi pavisam nodzinies.
Misteram Pītersam mutē tika ielieta ēdamkarote šo zāļu. Tad misis Pītersa iesēdās viņam klēpī un murmināja:
— Džeims, nosauc mani vēlreiz par čabulīti labulīti. Viņš rāmi sēdēja, savā sievā iemiesotās ziedoņa dievietes aizturēts.
Bija atnācis pavasaris.
Jūnjenskvērā uz sola, slāpju mocīti, trinās misters Kankarlejs un misters Kids, gaidīdami d'Artanjanu un tā dolāru.
«Kā man gribētos, kaut es viņu tūliņ sākumā būtu paņēmis aiz dziesmas,» misters Pīterss nodomāja.
Iztaisnotais aplis
Uzņemoties risku garlaikot, šo stāstu par spēcīgām kaislībām nepieciešams ievadīt ar pārrunu par ģeometriju.
Dabā viss kustas pa apli, mākslīgi radītais — pa taisnu līniju. Dabiskais ir noapaļots, mākslīgais — stūrains. Sniegputenī apmaldījies cilvēks pret paša gribu virzās pa pareizu loku; lielpilsētas iedzīvotāja kājas, kam ielu un grīdu taisnie stūri laupījuši dabas dotos instinktus, aiznes viņu aizvien projām pašu no sevis.
Apaļās bērna acis simbolizē nevainību; šaurā svītriņa, ko veido koķetes piemiegtie skatekļi, liecina par mākslas iejaukšanos. Līmeniska mute ir apzinātas viltības pazīme; kurš gan nav izlasījis Dabas pašu nepiespiestāko poēziju labprātīgam skūpstam noapaļotās lūpās.
Daile ir Daba visā tās pilnībā, apaļīgums ir tās galvenā īpašība. Palūkojieties uz pilnu mēnesi, apburošo zelta bumbu, krāšņu tempļu kupoliem, melleņu torti, laulibas gredzenu, cirka arēnu, summu, ko restorāna viesmīlis no jums pieprasa par patērēto, un vārdu, kas jums, to izdzirdot, laužas pār lūpām.
No otras puses — taisnas līnijas norāda uz novirzīšanos no Dabas. Iedomājieties Veneras jostu pārveidotu «taisnā priekšā»!
Kad mēs sākam kustēties pa taisnām līnijām un nogriezties ap asiem stūriem, mūsu dabas sāk mainīties. Sekas tam ir tādas, ka Daba, labāk spēdama pielāgoties nekā Māksla, cenšas pakļauties tās pašiem stingrākajiem likumiem. Iznākums bieži vien ir visai dīvains, piemēram: godalgota krizantēma, viskijs no koka spirta, Misuri štats, kas atbalsta republikāņu partiju, puķu kāposti au gratin un ņujorkietis.
Dabiskums visātrāk izzūd lielā pilsētā. Iemesls tam ir ģeometriska, nevis tikumiska rakstura. Lielpilsētas ielu un ēku taisnās līnijas, cietie bruģi, visu tās ieražu — pat atpūtas un izpriecu — stingrie, bargie, nomācošie un nepielūdzamie noteikumi dzedri izrāda ņirdzīgu nevērību izlocītajai Dabas līnijai.
Tādēļ varētu sacīt, ka pilsēta ir atrisinājusi riņķa kvadratūras problēmu. Un vēl varētu piebilst, ka šim matemātiskajam ievadam sekos vēstījums par likteni, kāds piemeklēja divu Kentukijas dzimtu naidu, kuru aizveda uz lielpilsētu, kas ir radusi likt visam no ārienes ievestajam pielāgoties tās leņķiem.
Naids starp Folvelu un Hārknesu ģimenēm iesākās Kamberlendas kalnos. Pirmais šīs paštaisītās vendetas upuris bija Bilam Hārknesam piederošais oposumu medību suns. Hārknesu ģimene atdarīja par šo drausmīgo zaudējumu, nolaižot no kājas Folvelu klana vecāko. Folveli uz atbildi nelika gaidīt. Viņi ieeļļoja savas vāveru bises un sagādāja Bilam Hārknesam iespēju sekot savam sunim uz zemi, kur kokā uzdzīti oposumi nāk zemē paši bez cirvja iejaukšanās.
Naids zēla veselus četrdesmit gadus. Hārknesus nošāva pie arkla, caur lampu apgaismotiem logiem, atceļā no apmetnes sanāksmēm, miegā, divkaujā, skaidrā prātā un iereibušus, pa vienam un ģimenes grupiņās, sagatavotus un nesagatavotus. Folvelu ciltskoka zari tika apcirsti līdzīgos veidos, kā to noteica un atzina par pareizu apvidus tradīcijas.
Mazpamazām šāda savstarpēja atzarošana noveda pie tā, ka no katras ģimenes palika pāri tikai viens vienīgs loceklis. Un tad Kels Hārkness, droši vien izprātojis, ka ķildas tālāka turpināšana piešķirtu naidam pārāk izteikti personisku nokrāsu, pēkšņi pazuda no atvieglinājumā uzelpojošajiem Kamberlendiem, izvairīdamies no Sema — pēdējā naidīgā Folvela atriebējas rokas.
Gadu vēlāk Sems Folvels uzzināja, ka viņa mantotais nepieveiktais ienaidnieks dzīvo Ņujorkas pilsētā. Sems pagalmā apgāza uz mutes lielo čuguna veļas grāpi, nokasīja no tā mazliet sodrējus, ko sajauca ar cūkas taukiem, un ar šo maisījumu nospodrināja zābakus. Viņš apvilka gatavi pirktu lētas brūnas drānas uzvalku, kas vēlāk bija ticis pārkrāsots melns, un baltu kreklu, aplika apkaklīti un pielocīja raupja auduma ceļasomu ar spartāniskiem veļas gabaliem. Viņš noņēma no vadža vāveru bisi, bet ar nopūtu uzkāra to atkal atpakaļ. Lai cik pašsaprotama un tikumīga šī ieraža bija Kamberlendos, Ņujorkai varētu nebūt pa prātam, ka Sems, spriežot pēc viņa izskata, grasās Brodvejā starp debesskrāpjiem medīt vāveres. Aizvēsturisks, bet uzticams Kolta revolveris, ko viņš uzgāja kādā kumodes atvilktnē, rādījās par pašu pārāko ieroci dēkām un atriebībai lielajā pilsētā. Kopā ar medību dunci ādas makstī Sems to iebāza ceļasomā. Uz mūļa izjājis no mājas, lai dotos uz dzelzceļa staciju ielejā, pēdējais Folvels seglos atgriezās un baismīgi noraudzījās uz priežkoka plāksnīšu grupiņu ciedru pudurī, kas iezīmēja Folvelu dzimtas kapuvietu.