Ņujorkā Sems nokļuva naktī. Vēl joprojām kustēdamies un dzīvodams dabas brīvajos lokos, viņš nepamanīja briesmīgos, nesaudzīgos, nemierīgos un nežēlīgos lielās pilsētas stūrus, kas tumsā uzglūnēja, lai iežņaugtu viņa sirds un smadzeņu apaļumu un padarītu viņu līdzīgu savu pārveidoto upuru miljoniem. Kāds važonis izvilka viņu no jūkļa, kā Sems pats bieži vien tika izvilcis riekstu no vēja dzenātu rudens lapu klājiena, un aizrāva uz viņa zābakiem un ceļasomai piemērotu viesnīcu.
Nākamajā rītā pēdējais no Folveliem gāja uzbrukumā lielpilsētai, kas deva patvērumu pēdējam Hārknesam. Kolts viņam bija pabāzts zem svārkiem un nostiprināts ar šauru ādas siksniņu; medību duncis karājās uz muguras starp lāpstiņām ar spalu tikai collu no apkakles. Viņš zināja vienīgi, ka Kels Hārkness kaut kur šajā pilsētā strādāja par smago ormani un ka viņš, Sems Folvels, ieradies to nogalināt. Un, tiklīdz viņš spēra soli uz ietves, asins kāre aizmigloja viņa skatienu un sirdi piepildīja naids.
Centrālo avēniju kņada vilka viņu uz turieni. Viņš bija puslīdz cerējis ieraudzīt Kelu nākam pa ielu, izmetušos kreklā, ar krūku un pātagu rokā gluži tāpat kā tas būtu varējis notikt Frankfortā vai Lorelsitijā. Bet pagāja vesela stunda, un Kels nerādījās. Varbūt viņš gaidīja paslēptuvē, lai nošautu Semu pa durvīm vai logu. Kādu laiku viņš modri turēja acīs durvis un logus.
Ap pusdienlaiku lielpilsētai apnika rotaļāties ar jaunnoķerto peli, un pēkšņi tā viņu sāka spiest ar savām taisnajām līnijām.
Sems Folvels stāvēja, kur krustojās lielpilsētas divas varenas, taisnstūrainas artērijas. Viņš skatījās uz visām četrām debess pusēm un ieraudzīja pasauli izgāztu no orbītas un ar līmeņrādi un mērlenti padarītu par nolīdzinātu un stūrainu plakni. Viss dzīvais kustējās pa iemītām takām, pa iebrauktām sliedēm, saskaņā ar noteiktu sistēmu, nospraustās robežās, pēc gatavām shēmām. Dzīvības sakne bija kuba sakne; eksistences mērs bija kvadrātmērs. Ļaudis plūda garām taisnās rindās; šausmīga rīboņa un dārdoņa apstulbināja viņu.
Sems atslējās pret kādas mūra ēkas aso stūri. Viņam garām slīdēja tūkstošiem seju, un neviena no tām nepagriežas uz viņa pusi. Viņu sagrāba pēkšņas muļķīgas bailes, ka viņš ir miris un kļuvis par garu, ko nevar redzēt. Un tad lielpilsēta sita viņu ar vientulību.No ļaužu straumes iznira resns vīrs un pāris soļu atstatu apstājās gaidīt tramvaju. Sems pielavījās viņam blakām un, pārkliegdams burkšķi, bļāva viņam ausī: «Renkinsu suķi svēra stipri vien pulkāk par mūsējiem, tak zīles tur pie šiem jau ar bija padevušās labu tiesu brangāk nekā pie mumsiem lejā...»
Resnais neuzkrītoši atvirzījās nost un, lai slēptu satraukumu, nopirka grauzdētus kastaņus.
Sems sajuta vajadzību pēc stiprākas lāsītes. Ielas viņā pusē cilvēki pa svārstdurvīm gāja iekšā un nāca ārā. Tām paveroties vienā vai otrā virzienā, uz īsu brītiņu kļuva redzams greznībā mirdzošs bārs. Atriebējs šķērsoja ielu un mēģināja iekļūt iekšā. Un atkal Māksla bija atmetusi apaļās līnijas. Sema pirksti neatrada ierasto roktura ripuļi — tie veltīgi slīdēja pa taisnstūrainu misiņa plāksni un pulētu ozolkoku, nesataustīdami neko kaut vai kniepadatas galviņas lielumā, ko varētu satvert.
Apjucis, pietvīcis un dziji nelaimīgs viņš gāja projām no nelādzīgajām durvīm un apsēdās uz kāda pakāpiena. Robīnijkoka rundziņa pakutināja viņa ribas.
— Staigā vienu māju tālāk, — polismens sacīja. — Pietiekami ilgi te esi jau slaistījies.
Uz nākamā stūra Semam pie pašas auss atskanēja spalgs svilpiens. Viņš apsviedās un ieraudzīja drūma izskata ļaunu tēvaini glūnam uz viņu caur pieri pāri zemesriekstu kaudzei, sakrautai uz kaut kādas tvaikojošas ierīces. Viņš metās pāri ielai. Milzīga mašīna, kam priekšā nebija aizjūgti mūļi, baurodama kā vērsis un smakodama kā dūmojoša lampa, aizdžinkstēja garām, aizķerdama viņa celi. Vieglais važonis iebelza viņam ar savu ratu rumbu un paskaidroja, ka laipni vārdi domāti lietošanai citos gadījumos. Kāds automobilists nikni šķindināja zvanu un pirmo reizi mūžā bija vienis pratis ar ormani. Liela auguma lēdija laistīga zīda ņieburā iedunkāja viņu ar elkoni mugurā, un kāds avīžu zēns bez sajūsmas apmētāja viņu ar banānu mizām, murminādams: «Man nemaz nepatīk to darīt, bet ko gan par mani domātu, ja kāds redzētu, ka es palaižu garām tādu izdevību!»
Kels Hārkness, pabeidzis dienas darbu un nolicis pie vietas pajūgu, nogriezās gar tās ēkas aso malu, kura, pēc arhitektu drosmīgas ieceres, ir ieguvusi žiletes apveidu. Steidzīgu ļaužu pūlī trīs jardu atstatumā viņš pamanīja savu un visas savas dzimtas vienīgo dzīvo asinskārīgo un nesamierināmo ienaidnieku.Viņš spēji apstājās un, būdams neapbruņots un pēkšņi pārsteigts, mirkli sastomījās. Bet Sema Folvela asais kalnieša skatiens jau bija sazīmējis viņu.
Piepešs lēciens savirmoja gājēju straumi, un atskanēja sauciens Sema balsī:
— Sveiks, Kel! Sasodīti priecājos tevi redzēt!
Un Brodvejas, Piektās avēnijas un Divdesmit trešās ielas krustojumā Kamberlendu asinsatriebēji spieda viens otram roku.
Hārlemas traģēdija
Hārlema.
Misis Finka bija nokāpusi misis Kesidijas dzīvoklī stāvu zemāk.
— Nu, vai nav glīši? — misis Kesidija jautāja.
Ar lepnumu viņa pagrieza seju tā, lai viņas draudzene misis Finka varētu to apskatīt. Viena acs bija tikpat kā ciet, to apņēma iespaidīga zajgani mēļa blāva. Lūpa bija pārsista un drusku asiņoja, un kakla abās pusēs bija redzami sarkani pirkstu iespiedumi.
— Manam vīram pat prātā neienāktu nodarīt man kaut ko tādu, — slēpdama skaudību, sacīja misis Finka.
— Es negribētu tādu vīru, — misis Kesidija paziņoja, — kas mani neiemizotu vismaz reizi nedēļā. Tas rāda, ka viņš tevi tomēr par kaut ko tur. Vadzi, tā pēdējā porcija, ar ko Džeks mani pamieloja, nu gan nebija nekāda mazā! Man vēl tagad raibs metas gar acīm. Bet par to viņš, lai izlīdzinātu savu nodarījumu, visu atlikušo nedēļas daļu būs pats mīlīgākais vīrs visā pilsētā. Teātra biļetes un zīda blūze ir tas vismazākais, ko šī acs ir vērta.
— Man gan gribētos cerēt, — misis Finka sacīja, tēlodama pašapmierinātību, — ka misters Finks ir pārāk liels džentlmenis, lai vispār kādreiz paceltu pret mani roku.
— Ej nu ej, Megij, — misis Kesidija sacīja, smiedamās un darbodamās ar riekstu, — tu tikai esi greizsirdīga. Tavs vecais ir pārāk stings un gauss, lai tevi jebkad iekaustītu. Pārnācis mājās, viņš tik sēž un nodarbojas ar fizkultūru, cilādams laikrakstu, — nu, vai tā nav taisnība?
— Misters Finks, protams, izskata avīzes, kad pārnāk mājās, — galvu atmetusi, atzina misis Finka, — taču viņš, protams, tāpat vien sava prieka pēc nepataisa mani zilu un melnu — tas nu arī ir skaidrs.
Misis Kesidija iesmējās nodrošinātas un laimīgas precētas sievas apmierināto smieklu. Izskatīdamās kā Kornēlija, izrādot savas vērtslietas, viņa pavilka uz leju mājastērpa apkakli un atsedza vēl vienu kā dārgumu glabātu zilumu ar olīvkrāsas un oranžām malām — tagad jau gandrīz izzudušu zilumu, tomēr joprojām mīļā piemiņā turētu.
Misis Finka padevās. Pieklājīgas intereses izteiksmi viņas acīs nomainīja skaudīga apbrīna. Viņas ar misis Kesidiju, strādādamas vienā kartonāžas fabrikā, tika draudzējušās, iekams apprecējās pirms gada. Tagad viņa ar vīru aizņēma dzīvokli virs Meimes ģimenes mitekļa. Tādēļ ar Meimi viņa nevarēja celt degunu par augstu.