— Vai tad tev nesāp, kad šis tev ģērē ādu? — misis Finka ziņkārīgi jautāja.
— Un kā vēl! — misis Kesidija aiz sajūsmas iespiedzās soprānā. — Saki, vai tevi kādreiz ir aprakusi grūstoša ķieģeļu ēka? Nu, sajūta ir tieši tāda — gluži it kā tevi izraktu no drupām. Džeka belziens ar kreiso nozīmē divas teātra izrādes un jaunu modeļkurpju pāri, bet ar labo — nu, to par labu vērst var tikai izbrauciens uz Koniailendu un seši pāri zīda smalkdzijas ažūra zeķu.
— Bet par ko viņš tevi tā dauza? — plaši ieplestām acīm apvaicājās misis Finka.
— Dumiķe! — misis Kesidija iecietīgi sacīja. — Nu tak jau tāpēc, ka viņš ir pilnā. Tas parasti iekrīt sestdienas vakaros.
— Bet kādu iemeslu tu viņam dod? — neatlaidās skaidrības meklētāja.
— Kā, vai tad es neesmu viņam pielaulāta? Džeks pārnāk mājās pietempies, un es tak esmu te, vai ne? Ko vēl citu viņam ir tiesības iekaustīt? Lai viņš man tik kaut reizīti pamēģina iekaustīt kādu citu! Dažkārt tas notiek tāpēc, ka nav gatavas vakariņas, citkārt tāpēc, ka tās ir. Džekam jau nekāds īpašs iemesls nav vajadzīgs. Viņš tik plītē, līdz viņam ienāk prātā, ka ir precējies, un tad viņš taisās uz mājām un izmoka mani. Sestdienas vakaros es tik novācu pie malas mēbeles ar asiem stūriem, lai uz tiem nepārsistu galvu, kad viņš sāk uzdarboties. Viņam ir kreisais āķis, no kura dzird eņģeļus dziedam. Reizēm es ļaujos nokautēties jau pirmajā raundā, bet, kad man sagribas nedēļas gaitā aiziet kaut kur izpriecāties vai tikt pie kādas jaunas lupatas, es slienos atkal kājās pēc vēl viena mērciena. To es darīju arī vakarvakarā. Džeks zina, ka es jau veselu mēnesi dzenos pēc melnas zīda blūzes, un zila acs vien, manuprāt, priekš tās ir par maz. Zini ko, Meg, saderam uz saldējumu, ka šovakar viņš to atnesīs.
Misis Finka iegrima dziļās pārdomās.
— Mans Mārtiņš, — viņa teica, — savu mūžu nav man sadevis pa ādu. Taisni tā kā tu, Meim, sacīji: viņš pārnāk sabozies, un viņam neatrodas ne pušplēsts vārdiņš, ko man pasacīt. Viņš nekad mani nekur neved. Viņš tup mājās kā pienaglots pie krēsla. Pirkt jau viņš pērk man vajadzīgās lietas, taču dara to tik īdzīgi, ka tās manās acīs zaudē katru vērtību.
Misis Kesidija aplika draudzenei roku.
— Ak tu nabadzīte! — viņa teica. — Bet katrai jau nevar būt tāds vīrs kā Džeks. Ja visi būtu kā viņš, nelaimīgu laulību nebūtu. Tām neapmierinātajām sievām, par kurām dzird runājam, tik to vien vajadzētu kā vīru, kas reizi nedēļā, pārnācis mājās, sadotu viņām pa ribām un tad izpirktu savu vainu ar skūpstiem un šokolādes krēmu. Tas viņām padarītu dzīvi interesantāku. Man nepieciešams valdonīgs vīrs, kas tevi notēš, kad ir pielējies, un apmīļo, kad ir skaidrā. Pasargi mani no vīra, kam nav dūšas darīt ne vienu, ne otru. Misis Finka nopūtās.
Gaitenis pēkšņi piepildījās ar troksni. Durvis no mistera Kesidija spēriena atsprāga līdz galam vaļā. Rokas viņam bija aizņemtas ar saiņiem. Meime metās vīram ap kaklu. Viņas veselajā acī spridzēja mīlas uguns, kas zvīļo maori meičas skatienā, kad viņa atgūst samaņu tā pielūdzēja būdā, kurš viņu ir apdullinājis un aizvilcis uz turieni.
— Hallo, veco skuķēniņ! — misters Kesidijs sauca. Viņš nometa saiņus un, cieši apskāvis sievu, pacēla to gaisā. — Dabūju biļetes uz Bārnuma un Beilija cirku, un, ja tu pārrausi auklu vienam no tiem saiņiem, man šķiet, ka tu atradīsi to zīda blūzi... A, labvakar, misis Finka, es jūs sākumā nepamanīju. Kā tad sviežas vecajam Martam?
— Paldies, mister Kesidij, viņam klājas ļoti labi, — misis Finka sacīja. — Un nu man jākāpj augšā. Marts drīz nāks mājās vakariņās. To piegrieztni, kas tev, Meim, vajadzīga, es nonesīšu rīt.
Misis Finka uzgāja savā dzīvoklī un apraudājās. Tas bija nenozīmīgs raudiens, viens no tiem, kas pazīstami tikai sievietei, raudiens bez kāda īpaša iemesla, pavisam bezjēdzīgs, pats nepastāvīgākais un bezcerīgākais visā bēdu repertuārā. Kādēļ Mārtiņš viņu nekad nav iekaustījis? Viņš taču bija tikpat liels un stiprs kā Džeks Kesidijs. Vai tad viņš itin nemaz nemīlēja savu sievu? Viņš nekad neķildojās; pārnācis mājās, viņš slaistījās nerunīgs, saīdzis un dīks. Viņš bija diezgan labs apgādnieks, tomēr nepiegrieza nekādu vērību tam, kas dzīvi dara pievilcīgu.Misis Finkas sapņu kuģis bija nokļuvis bezvējā. Tā kapteinis grozījās starp galdu un gultu. Ja vien viņš šad un tad būtu kaut sacēlis spuras, uzcirtis lūpu vai dūri un spēris savu kāju uz komandtiltiņa! Un viņa tā bija cerējusi kuģot tik patīkami, iegriežoties Svētlaimīgo salu ostās! Bet nu, lai mainītu metaforu, viņa bija gatava mest dvieli ringā, nogurusi no visiem tiem neinteresantajiem raundiem ar savu treniņu partneri, pēc kuriem nebija palikusi pat neviena skrambiņa, ar ko palepoties. Kādu brītiņu viņa gandrīz ienīda Meimi — Meimi ar visiem viņas pušumiem un zilumiem un to dziedinātājām dāvanām un skūpstiem, viņas vētraino burājumu kopā ar kauslīgo, varmācīgo un mīlošo ģimenes kuģa stūrmani.Misters Finks pārnāca septiņos. Viņš bija piesūcies ar mājās tupēšanas lāstu. Viņa dabā nebija klīst vienam ārpus savas omulīgās mājas sienām. Viņš bija cilvēks, kas nekad nenokavējās, rāms kā anakonda, kas aprijusi savu upuri, un nekustīgs kā koks, kas guļ, kur nogāzies.
— Vai tev garšoja vakariņas, Mārt? — jautāja misis Finka, kas nebija taupījusi pūles, tās gatavojot.
— M... m... m... jā... ā... ā, — noņurdēja misters Finks.
— Pēc vakariņām viņš sadabūja avīzes. Viņš apsēdās lasīt tās, izāvies vienās zeķēs.
Kaut jel uzrastos kāds jauns Dante un apdziedātu pekles kaktu, piemērotu cilvēkam, kas sēž mājās, izāvies vienās zeķēs. Māsas iekš pacietības, jūs, kas saistību vai pienākumu dēļ esat spējušas tās paciest, adītas no zīda, kokvilnas, vilnas dzijas, dzīpariem vai smalkdzijas, — vai jauns dziedājums šeit nebūtu īsti vietā?
Nākamā diena bija Darba svētki. Starp diviem saullēktiem misteram Kesidijam un misteram Finkam nebija jāiet uz darbu. Strādnieki, izcīnījuši pirmās uzvaras, ies svētku gājienā un citādi izrādīs savu prieku.
Misis Finka agri nonesa misis Kesidijas prasīto piegrieztni. Meimei mugurā bija jaunā zīda blūze. Pat viņas sadauzītā acs jaudāja izstarot svētku mirdzumu. Džeka nožēla tika nesusi taustāmus augļus, un šai dienai bija izstrādāta jautra programma ar parkiem, piknikiem un Pilzenes alu.
Pieaugoša sašutuma pilna greizsirdība sagrāba misis Finku, kad viņa kāpa augšup, atpakaļ uz savu dzīvokli. Ak, šī laimīgā Meime ar saviem zilumiem un steigšus tiem uzlikto dāvanbalzamu! Bet vai nu tai Meimei vien lai piederētu tas laimes monopols? Mārtiņš Finks, bez šaubām, bija tikpat labs cilvēks kā Džeks Kesidijs. Vai tad viņa sievai vienmēr būtu jādzīvo bez kāviena un glāstiem? Piepeši misis Finkai galvā iešāvās spīdoša, elpu aizraujoša doma. Viņa Meimei parādīs, ka arī citi vīri ir spējīgi laist darbā dūres un, kas zina, būt pēc tam tikpat maigi kā kurš katrs Džeks.Darba svētki Finkiem solijās būt tādi tikai vārda pēc. Iepriekšējā vakarā misis Finka tika iemērkusi virtuvē iebūvētajās tvertnēs divu nedēju veļu. Ar zeķēs ieautām kājām misters Finks sēdēja un lasīja avīzi. Tāda bija viņiem paredzamo svinību gaita.
Sveloša skaudība iedegās misis Finkas sirdī un vēl kvēlāk uzliesmoja pārdroša apņemšanās. Ja jau vīrs viņai nesit — ja tiktāl viņš nepierāda savu vīrišķību, savas pirmtiesības un savu ieinteresētību laulības dzīves darīšanās, tad viņš ir jāiekustina pildīt savu pienākumu.
Misters Finks aizkūpināja pīpi un ar zeķē ieautas kājas pirkstu vienā mierā berzēja otras potīti. Viņš atpūtās laulības ostā kā tīru tauku pika pudiņā. Sēdēt brīvā un ar iespiesta vārda palīdzību cita skatījumā apjozt visu pasauli, izbaudot mājīgumu, ko radīja sievas šļakstināšanās pa ziepjūdeni, — tā viņam bija augstākā svētlaime. Galvā viņam jau tā nebija daudz domu, taču mazāk par visu viņam prātā būtu ienācis sist sievu.Misis Finka atgrieza karstā ūdens krānu un ielika veļas dēli ziepju putās. No dzīvokļa stāvu zemāk atlidoja misis Kesidijas līksmie smiekli. Tie izklausījās kā ņirgas, lielīšanās ar pašas laimi nenoslānītās laulenes priekšā stāvu augstāk. Tagad bija pienākusi misis Finkas reize.Pēkšņi viņa kā fūrija uzbruka lasīšanā iegrimušajam vīram.